Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

VIEDOKLIS

 

 

Visu laiku lasītākie viedokļi
Ūdenstūrisms. Quo Vadis? [13]
Vai kanoe laiva ir stabila? [3]
Microsoft AutoRoute. Atsauksmes uz karstām pēdām. [6]
Mīti un pieņēmumi par laivām [1]
Amazone. Krāces. [9]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Ūdenstūrisms. Quo Vadis? [13]
Straujūdens trases Anglijā un Velsā [3]
Inovācijas? [72]
Vai kanoe laiva ir stabila? [3]
Pyranha Speeder: pirmie iespaidi Gaujā pie Sigulda [8]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Ūdenstūrisms. Quo Vadis?

Jānis Romanovskis, 28.09.2004

Komentāri [13]

 

Foto: Atvars Eglītis
 

Ūdenstūrisms. Kurp ejam? Kāpēc ejam? Vai vispār ejam? Varbūt nevis ejam, bet airējam?


 

Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, palūkosimies pagātnē – kas tur ir noticis. Un noticis tur ir tas, ka jau pirms laba laika mataini kurši laivoja pāri jūrai klapēt zviedrus. Zviedri, protams, nepalika atbildi parādā un pirmās sacensības laivošanā ir nedzēšamiem burtiem ierakstītas vēstures annālēs. Noteikumi tajos laikos vairumā gadījumu bija vienkārši – kā kas, tā diskābels. Un āda pār kārti.
Nevajag domāt ka sacensību gars valdīja tikai uz jūras – pa Daugaviņu, māmuliņu, labi paēduši tirgotāji veda visādus labumus no varjagiem uz grieķiem – un, zināma lieta – atpakaļ ar. Pa mazākām upēm visvisādi peldamie kustēja šurpu-turpu – jo tajos laikos ļaudis nebija slinki un brauca pret straumi ar. Tiesa gan, ar ceļiem tajos laikos bija vāji un arī par naftu neviens nelikās ne zinis. Protams, ik pa brīdim no krūmiem iznira matainu skrandaiņu bars, kas gādāja lai tirgotājiem dzīve par aveni neliktos. Un joprojām, tiem kas sacensībā zaudēja, āda pār kārti. Kopš tiem laikiem gan daudz kas ir mainījies, par zaudēšanu sacensībās āda pār kārti top mesta vairs tikai pārnestā nozīmē un noteikumi ir kļuvuši sarežģītāki. Civiļizacija, nazivajetsja...


Drusku ne tik senos laikos vēstures grāmatās ir iesprucis fakts, ka laivotāji, viltīgi vīri būdami, čakarēja bargos Rīgas kungus apbraucot Rīgu pa Lielupi, šur-tur pārvelkot laivas pa sauszemi tādējādi izvairoties no muitniekiem un visādiem citādiem bībeliskiem tēliem, jo jau tajos laikos vairums uzskatīja, ka nodokļi ir par augstiem.
Bet ne jau par to ir mūsu stāsts.


Tad jau galīgi nesenos laikos, kad kāds vīrs, vārdā Stīvensons, jau bija atklājis, ka vārot ūdeni var tikt uz priekšu, upes masveidā izmantoja plostošanai – jo dzelzceļš vēl bija bērna autiņos, bet ļaudīm vajadzēja kokmateriālus. Ccirsts, zāģēts un pludināts tika uz nebēdu.
Tā ka kaut kas no tradīcijām mums gēnos ir.


Un tad jau vairs nebija tālu līdz ģeniālajai atklāsmei, ka braucot pa upi var gūt ne tikai materiālu labumu, bet gan darīt to var arī prieka pēc. Nemirstīgais Dž.K.Džeroma darbs “Trīs vīri laivā” liecina, ka laivošana atpūtas nolūkos ir radusies nu jau vairāk kā pirms gadsimta. Latvijā pirmie tās aizmetņi aizsākās brīvvalsts laikā. Tad gan ļaudis brauca ar kocenēm, jo augstspiediena polietilēns vēl nebija izdomāts.


Tūlīt pēc kara tika nodibināta starptautiskā kanoe federācija (ICF), kas nodarbojās arī ar straujupju braukšanas starptautisko koordināciju. Bet Latvijā tajā laikā aktīvi tika celts komunisms un par tādiem sīkumiem neviens nelikās zinis. Tomēr īlenu maisā nenoslēpsi un gēni darīja savu. Tika aktīvi apgūti jauni laivu veidi – piepūšamās laivas un saliekamās smailītes, kuru konstrukcijas principi ļāva ūdenstūrismu pacelt nebijušos augstumos.


Latvju tauta pavelkās uz masu aizraušanos. Dīvaini, bet fakts. Šobrīd plaukstošā kalnu slēpošanas nozare (nu jau nav kauns to pacelt nozares kārtā) to apliecina. Tas pats notika ūdenstūrisma pasākumos 60. gados. Cilvēki sajuta adrenalīna dzirksti un dalībnieku skaits bija mērāms tūkstošos, bet līdzjutēju – pat desmitos tūkstošu. Un ne jau tikai adrenalīns bija tas, kas vilināja laivot – laivošana deva to, kas tajos laikos bija trīskārt aizliegtais auglis – brīvību no komunisma celšanas. Jo straujo ūdeņu laivošana ir spēle ar stihiju – krāčaina upe ir cita dimensija un tajā ir pie vienas vietas ko teicis partorgs vai kāds komitejas loceklis. Starp citu, mūsdienās šī dimensija nekur nav pazudusi vai mainījusies, mainījušies ir tikai partorgi un komiteju locekļi!
Mūsdienu laivošanas patriarhi stāsta, ka šajos pasākumos šad-tad parādījās sarkanbaltsarkanais karogs, par ko tajos laikos ātri vien varēja nokļūt aiz restēm. Vakaros, raugoties ugunskura liesmās, notika neformāli dziesmusvētki, jo upe sniedza to, kas par naudu nav nopērkams un par blatu dabūjams – brīvības garšu. Protams, labu tiesu no brīvības garšas sastādīja degvīna garša, jo skaidrs ka ārējo aukstumu vajag kompensēt ar iekšējo siltumu un tautas apziņā iesakņojās ka ūdenstūrists un dzērājs ir tikpat kā sinonīmi. Tomēr tas ir maldīgs priekšstats.


Masveidība radīja meistarību un Latvijas airētāji rindojās starp labākajiem bijušajā PSRS. Ap šo pašu laiku no vispārējās laivotāju plūsmas atdalījās airēšanas slalomisti – to laiku straujo ūdeņu profesionāļi. Dažādu laivu un iemaņu attīstība ļāva izbraukt ne tikai Gauju un Amatu bet arī dažādas sarežģītības augstkalnu upes.

Lai ieviestu zināmu skaidrību, kas ir kas, upes sāka dalīt grūtību kategorijās no 1.–6. Pirmā kategorija ir rāma upe; sestā – braucamības robeža. Tā kā PSRS viss notika drusku savādāk, bieži tika vērtēta nevis pati upe, bet gan pārgājiens un papildus upes grūtību/bīstamības kategorijai nāca klāt pārgājiena kā tāda grūtības – maršuta autonomija, kilometrāža utt. Bieži vien šāda gradācija sagādāja drusku augstāku kategoriju nekā starptautiskie standarti, kas pie mums tikai tagad sāk ieviesties, tomēr jāsaka ka šādā sistēmā bija savs racionālais grauds – jo lauzts pirksts tālu no civilizācijas var sagādāt lielākas problēmas kā lauzta kāja slimnīcas durvju priekšā. Šo aspektu ņemot vērā, ir radīta Adisona sistēma, kur krāce tiek vērtēta no trim aspektiem – tehniskā sarežģītība, bīstamība un attālums no civilizācijas. Tomēr šī sistēma vēl nav ieviesusies kā standarts.


Latvijas upēs sastopamās krāces atbilst 1-2 kat.; retumis 3. Kategorijas ir atkarīgas no ūdens līmeņa – kalnu upēs liels ūdens var upei piedot klāt 1-2 kategorijas. Tā ka īpaši augstā līmenī Latvijā var gadīties diezgan nopietni šķēršļi. Tomēr tie ir ārkārtīgi reti izņēmumi – jo, kā zināms, „Latvijā nav ne kalnu ne upju”. Tā nu adrenalīnu nogribējušies latvju bāleliņi un arī pa kādai tautumeitai sāka lūkoties pa visu varen plašo – vai tik tur kāda upe negadīsies. Un, zināma lieta – gadījās ar. Tā nu plašumā gāja lielo pārgājienu ēra.

Sēž čukča pie jurtas, skatās – aiz sopkas helikopters nolaižas. Viņš pagriežās pret sievu un saka: „Žeļeznaja ptjica priļeķela. Vodka pitj budut, sobaku pristreļut, tjebja nasilovaķ budut a mņe mordu nabjut. Ekspedicija nazivajetsja...”

 

Tomēr jebkura tūrista pamatprincips ir – nestrīdēties ar vietējiem!

 

70 – 90. gados tika apgūti visai daudzi kalnu reģioni:

 

Karēlija – vasaras maršuti; 2-3 kat.; vietām 4. kat.
Jauki, ne pārāk apdzīvoti krasti. Daudz odu un zivju, maz krāču un straumes starp krācēm nav nemaz. Airējot velcē vizuli aiz laivas, kad paliek grūtāk airēt, velk zivi laukā. Gadās satapšanās ar kaitīgiem dzīvniekiem – odiem.

 

Kolas pussala – vasaras maršuti 3-4 kat.; vietām 5. kat.
Kolas piedzīvojumi vēl jāpiedzīvo.

 

Karpati – pavasara maršuti; 3. kat.; vietām 4. kat.
Ārkārtīgi populārs reģions 80-90. gados; tautas sportiskākā daļa mēdza kārtīgi „saliedēt” pārgājienu – protams, tikai grūtību pakāpes palielināšanas nolūkos. Biezi apdzīvoti krasti, neizbēgami kontakti ar vietējiem žūpām kā arī mēreniem alkoholiķiem, kas labprāt uzcienā visus, ko redz. Atturībniekiem nav ieteicams reģions. Kaitīgu dzīvnieku nav.

 

Kaukāzs – pavasara un vasaras maršuti; 3-6 kat.
Klasika. Viss kalnu upju spektrs. Īsi maršuti, braukšana pa upi aizņam daudz mazāk laika kā nokļūšana pie upes. Ideāli piemērots kombinētiem pasākumiem. Vietējie laipni; bieži uzskata par goda lietu tūristus pacienāt no saviem krājumiem (protams, tajos gadījumos kad nav prātā šaušana). Pēdējā laikā komrecializācija vietējos sāk samaitāt. Kaitīgu dzīvnieku joprojām nav.

 

Urāli – varen plašs reģions – vasaras maršuti 2-3 kat.

Izceļas ar skaistiem krastiem un ģeoloģijas brīnumiem. Ziemeļu un polārajos Urālos izcili skaisti un absolūti neapdzīvoti maršuti. Ja gadās kāds vietējais, tad viņa krievu valoda sagādā ne mazums mīklu. Ārkārtīgi daudz zivju un ekstrēmi daudz odu un citu kaitīgu sīkradību. Putni grib izknābt acis tūristiem, kas iet pa krastu un ziemeļbrieži rukšķ kā cūkas.

Altajs – vasaras maršuti 4-6. kat.

Klasika. Visu veidu upes. Starp vietējiem dominē zaglīgi un bezkaunīgi subjekti, kas ir varen kāri pēc sīvā. Tomēr ir arī godavīri. Kaitīgu dzīvnieku ne vairāk kā Latvijā. Lāči manās nost no ceļa aiz sevis uzmundrinoši pametot asiņainus kauliņus. Esot manīti arī sniega cilvēki.

 

Sajāni un Piebaikāls – vasaras maršuti 4-5 kat.

Klasika. Pamatā vidēja un liela kalibra upes. Vietējie Allāhu ir nomainījuši ar ugunsūdeni un kā par nelaimi zina, ka tūristi ir dievības turētāji. Kaitīgu dzīvnieku ne vairāk kā Latvijā.

 

Tālie austrumi un Austrumsibīrijas kalniene

– grūti pieejami, mazapdzīvoti reģioni, kuros katrs sekmīgs pārgājiens ir organizatorisks brīnums, kas paveikts ar krietnu Fortūnas piepalīgu. Daudz lāču un odu.

 

Tjanšans un Pamirs – rudens maršuti 5-6 kat.

It īpaši Pamirs PSRS laikos bija eksāmens augstākās raudzes ūdenstūristiem. Cik zināms, no Latvijas tur sen neviens nav bijis. Tomēr reiz bija vīri, kas ir metuši izaicinājumu šo laiku laivotājiem – „izdariet kā mēs - ja uzdrīkstaties!” Augstkalnu reģioni, kuros laivot sāk Monblāna virsotnes augstumā. Vietējie ir traki ļaudis, kuru iecienītākā nodarbe ir narkotiku kontrabanda. Rudeņos kaitīgu dzīvnieku ir maz. Ja nu vienīgi kāds milicis patrāpās.

 

Olē! Tagad latvju tautai ir pieejami arī rietumu reģioni:

 

Skandināvija – pamatā agras vasaras (vēlāk braucamas ir tikai lielākās upes) maršuti 2-6. kat. Pārsvarā maza un vidēja kalibra upes. Vietējie ir civilizēti ļaudis, kas atmaigst ja tiek pie bonusā iedota švirlaka – jo tā nu vienreiz ir manta, kas tur ir vareni dārga. Labi attīstīta infrastruktūra. Ja pats neuzvedies kā mūlāps, tad par spīti attīstītajai tūrisma infrastruktūrai, vari justies kā cilvēks, nevis paragrāfa gabaliņš.

 

Tatri – pavasara maršuti 2-3; vietām 4. kat. Pamatā mazkalibra upes. Parasti upēs nav ūdens un laivu pasākuma vietā notiek alošanās un slēpošanas pasākums. Labi attīstīta infrastuktūra. Galvenā atrakcija – lēts un labs alus. Īpaša eksotika – liķieris Bečerovka.

 

Alpi – nav būts. Tomēr Alpu ekstrēms – austriešu 800 dzēriens "Stroh" ir zināms arī autoram.

 

Kajakeru saldais ēdiens – Korsika. „Man reiz bija sapnis – aizbraukt uz Korsiku. Un tagad tā vairs nav.” Pavasara un agras vasaras maršuti 2-6. kat. Dominē mazas upes. Labi ceļi un pie visa kā pieraduši vietējie. Bet kaitināt viņus nav ieteicams, jo tad vendeta neizbēgama – it īpaši, ja aizskarsiet kādu no simtiem cūku kas vazājās pa kalniem.

 

Un pilnīgi noteikti ir vesels lērums citu vietu ar lieliskām upēm, dažādu sugu un kalibru kaitīgiem organismiem un neprognozējamiem vietējiem – galu galā, ko var gribēt no cilvēkiem, kas staigā ar galvu uz leju. Bet šādas izpriecas ir ļoti dārgas.

 

Mūsdienu augstākās klases ūdenstūrisma problēmjautājumi un aktuālie virzieni ir sekojoši:
- autonoms lielas kilometrāžas ekspedīciju ūdenstūrisms neapdzīvotos rajonos,
- augstāko kategoriju upju un krāču izbraukšana,
- sacensība, kurš noleks augstāku/grūtāk pieejamu/briesmīgāku ūdenskritumu, krāci, upi;
Citiem vārdiem, joprojām aktuāla ir balto plankumu aizpildīšana.


Protams, šādās aktivitātēs vērā ņemams konkurents ir kaulainā, un to pārtrumpot ir grūti.

 

Par inventāru

Skaidrs, ka šāda ekspansija nevarēja un nevar notikt bez revolucionārām pārmaiņām inventāra jomā.

 

Piepūšamās laivas

Nu, pūslis – arī Āfrikā tas ir pūslis. Standarta laiva, ar kuru braukt ir sācis bezmaz katrs ūdentūrists.
Pūšļa labumi:
- lēts,
- stabils,
- viegli transportējams;
Sliktumi:
- lēns,
- parasti tajā ir maz vietas,
- viegli pārdurt;

 

Piepūšamo laivu klases titāniki – plosti

Latvijas lielākās upes vasarā ir pilnas ar nomātiem kuģu glābšanas plostiem, kas savos ietilpīgajos vēderos vizina ļaudis ar dīvainu spīdumu acīs. Jau pats nosaukums rāda, ap ko grozās lieta. Āmen. Un lai Jums, dārgie plostotāji, priecīgas paģiras.
Šad un tad upēs parādās piepūšamo laivu elite – laivas, kuras pēc to ražotāja ieceres bija paredzētas kā aviācijas glābšanas laivas. Senos laikos ar šādām laivām aprīkojot tās ar atbilstošu pret-piesmelšanās pārklāju tika izietas upes vismaz līdz 5. kat. Tomēr tagad tās iet mazumā, jo nekas nav mūžīgs – arī varen plašā zeme, kuras armijas noliktavās tika sazagti lielākā daļa no tūrismam nepieciešamo materiālu, ir kļuvusi ne tik plaša un armijas noliktavas tagad ir kaut kur ārzemēs. Un labi vien ir.


Vadoties no šo laivu pieredzes, ir uzbūvētas un Latvijas upēs parādās uz ūdenstūrismu orientētas no armēta PVC auduma ražotas piepūšamās laivas. Arī dažas ārzemēs ražotas piepūšamās laivas ir ievērības cienīgas. Tomēr tipveida pūšļi vislabāk ir noderīgi makšķerēšanai un to aprakstā minētā ietilpība – 2. cilvēki – parasti ir ražotāja pārspīlējums.

 

Div- un trīs-vietīgās smailītes

Padomju laikos Latvija tika pārplūdināta ar vairāku veidu saliekamajām smailītēm, daļa no kurām joprojām ir saglabājušās kā nostaļģiskas atmiņas par bijušo. Nenoliedzami, ka smailītes ir sava laika simbols un bija reiz laiks, kad es pats, izmircis un nosalis no upes krasta skatījos uz garām traucošu smaili un skaudīgi domāju: „Ak, ja es TĀ mācētu...” Tomēr tie laiki ir pagājuši un tagad izjūtas, redzot saliekamo smaili, vairāk līdzinās tam, ko domāju redzot tikpat vecu automašīnu. Tomēr Krievijā saliekamās smailītes joprojām tiek ražotas un attīstītas – jo tur jau cilvēki visu dara pa savam. Kā eksotisku laivu (ar atbilstošu cenu) to var atrast arī dažu pasaulē pazīstamu firmu piedāvājumos. Saliekamā smaile ārpus Latvijas var noderēt garu, mazapdzīvotu un pārsvarā gludu gabalu airēšanā – piemēram Karēlijā vai Urālos.


Tas, kam var paredzēt nākotni smailīšu jomā Latvijā, ir cietās stiklaplasta smailītes. Ātrs, diezgan ērts braucamais pa Gaujas tipa upēm. Šādai laivai praktiski nav detaļu, ko varētu pazaudēt, tai ir segts klājs, kas pasargā no nokrišņiem, tā ir ātrāka un visumā vieglāk remontējama par saliekamo smaili. Bez tam, tā kā saliekamās smailes izgatavošana prasa lielu roku darbu, ir sagaidāms, ka tās cena attiecībā pret cietajām ar laiku celsies.
Smaile, un it īpaši cietā smaile, ir sportisks braucamais. Ieliec to ūdenī, iekāp iekšā un mauc! - vienā stiepienā no Valmieras līdz Siguldai. Vai kamēr pakaļa putās, kas gan parasti iestājas ātrāk. Smailes ideoloģija nav diez ko savietojama ar mierīgu atpūtu uz ūdens. Tas ir tikpat kā vilkties 2x lēnāk par atļauto ātrumu sēžot sporta vāģī uz ātrgaitas šosejas. Šādai braukšanai ir piemēroti un paredzēti laivošanas kabrioleti –

 

Kanoe
Kanoe ir ērts un ģimenisks braucamais. Tēvs aizmugurē, mamma priekšā, tūlīt aiz mammas viens vai divi bērni un kaudze ar mantām, tūlīt aiz tēta – kaste alus. Ideāli, vai ne ? Var arī bērnus atstāt mājās, tādā gadījumā alum vietas ir vairāk. Daži gan iebildīs, ka to var dabūt gatavu arī ar pūsli – bet pamēģiniet salādēt ģimeni zaparā (vai plosta gadījumā – vecā autobusā), nemaz nerunājot par alu! Jā, kanoe laivām nav mantu pakošanas problēmas. Sākotnēji Latvijā kanoe bija tikai stiklaplasta, bet tagad ir parādījušās arī vieglākas un ērtāk vadāmas polietilēna laivas. Arī no akmeņiem tās vairs nebaidās. Vienīgā nelaime šāda laivu kabrioleta gadījumā – ko iesākt, ja uznāk lietus vai nelāgs pretvējš. Tās ir kanoe vājās vietas, bet tādas ir visam.

 

Katamarāni
Velkot analoģijas ar automašīnām, katamarāni ir laivošanas džipi. Spēcīgs braucamais, piemērots autonomām ekspedīcijām, jo ir saliekams, visvieglāk nesams uz muguras, jo rāmi vietās, kuras nav skārusi civilizācija, var izgatavot arī uz vietas, ātrs, stabils, labi manevrējams un ar lielu kravnesību. Divvietīgie katamarāni ir divu veidu – smailīšu un kanoe varianti. Smaiļu kaķis ir tipisks Latvijas produkts, ar kuru “vecie buki” ir pieveikuši daudzas augstāko kategoriju upes. Tomēr laika gaitā liela daļa no šiem aksakaliem ir nolikuši – cits airi, cits karoti, un smaiļu kaķis vienu brīdi bija nepelnīti aizmirsts, lai atkal nonāktu apritē tikai pēdējā laikā, kur tam nākas konkurēt ar Krievijā populārajiem divvietīgaliem kanoe kaķiem.


Četrvietīgais kanoe katamarāns
– tā ir laiva, ar kuru Latvijā nav ko darīt – gluži kā ar tanku. Tas ir piemērots un paredzēts braukšanai pa lielām un sarežģītām upēm, ne zemāk par 4. kat.

 

Kajaki
Nu ta beidzot. Kajaks ir individuālistu laiva. Jo ērgļi lido vienatnē. Kajaks ir laiva tiem, kam ir apnicis dalīt laivu un dienišķo slapjumu ar kādu citu, kas airēt nemāk tikai putru ēst pieprot. Ja laivotājam uznāk domas, ka pārinieks airē kā riktīgs mirla (skaidrs ka pārinieks parasti domā to pašu), tad viņam ir īstais laiks pārsēsties kajakā un dabūt kārtīgi iekšās – tad arī pār viņu nāks apskaidrība, ka no laivošanas viņš joprojām nejēdz ne sū... ne nieka, es gribēju teikt.
Stiklaplasta kajaku ēra ir laimīgi palikusi aiz muguras un polietilēns rulz foreva. Polietilēna kajaks ļauj braucējam riktīgi izvirst – šļūkt no krastu kraujām, lēkt no klintīm, triekties akmeņos un kritušos kokos un visādos veidos censties piesmiet to laivu – bet šai nekas. Šāds panesīgs raksturs un laivas mazie izmēri ļauj to izmantot vietās, kur agrākos laikos laivošana nebija iedomājama. Vienīgā bēda – tas ir izmantojams pamatā civilizācijas tuvumā, jo kasti alus kajakā salikt ir grūti – alus jāved pa krastu.

Jā, laivas ta laivas, bet ko tad braucēji ? Ar braucējiem ir kā ar bitēm – un ar tām jau nekad neko nevar zināt.


Lai visiem būtu skaidrs, laivotājus var salīdzināt ar slēpotājiem/dēļotājiem. Tātad ir tie, kas vālē pa līdzenumu. Nedalot sīkāk, var teikt ka tie ir visi Gaujas un līdzīgu upju braucēji.

Tad ir tie, kas slēpo pa Latvijas „kalniem” – viņiem ir pielīdzināmi laivotāji, kas ārpus Latvijas nebrauc, bet 100 reizes no vietas vālē pa Amatu.

Kā atsevišķa kategorija ir snovbordisti, kas ņemās pa labi aprīkotu snovborda parku – tie ir rodeo braucēji. Skaidrs, ka rodeo braukšanai pietiek arī ar nelielu kalnu/upi.

Lielo kalnu cienītāji un it īpaši heliboardinga fani ir salīdzināmi ar kajakeriem, kas brauc pa augstu kategoriju upēm tuvu pie civilizācijas.

Un visbeidzot – ja cilvēks stiepj slēpes kalnā uz muguras, uznes tās tur, kur reti kāds ir bijis un brauc pa nezināmu nogāzi – tie ir ekspedīciju braucēji.

Turpretī sacensības – slaloms, nobrauciens utt. - to ideja 1:1 ir pārcelta uz upi. Daudzkārt izlūkota distance, viss līdz sīkumam ir aprēķināts, konkurenti ir padzīti malā, lai nemaisās pa kājām un tad„ "trīs, divi, viens, STARTS!” - un acis uz kātiņiem līdz pat finišam. Vārdu sakot, katram savs.


Laivotāji nepiedzimst ar airi rokās. Parasti ir tā ka mēs visi bērnībā esam vizinājušies pa ūdeni – kaut vai ar piepūšamo matraci. Tad pienāk brīdis, kad draugi uzaicina topošo braucēju piedalīties laivu pārgājienā. Nepaiet ilgs laiks, kad topošais censonis saprot ka braukt pa Lielupes lejteci ir tikpat kā lietot bezalkoholisko alu. Un viņš pārceļas uz Lielupes augšteci. Bet arī ar to ir par maz – un viņš ķeras pie Ogres un Amatas. Te arī sākas pirmie piedzīvojumi:

 

Sēž veči Amatas krastā un iestiprinās. Turpat aiz krūmiem ir dzirdama savāda rosība – šļakst ūdens, tiek dotas komandas. Un tad atskan nemirstīgie vārdi: „Airē, airē, es tev saku - AIRĒ!!! ... Nu, vot tā, dirsa!” - un no līkuma izpeld apgāzta laiva, mantas un slapji un neganti to īpašnieki.

 

Jā, kajaks šādos gadījumos ir īstās zāles.

Un šinī brīdī bieži vien laivotāja karjerā iestājas panīkums un stagnācija. Svarīgi ir pārvarēt šo kritisko punktu, pārgriezt nabas saiti un izrauties ārpus Latvijas. Parasti pirmajā lielajā braucienā top skaidrs vai tas ir uz mūžu, un jaunais laivotājs ir kļuvis pieaudzis, vai arī – “nē, nekad vairs” – un tad diemžēl ir jāsecina ka nabas saites griešana ir beigusies letāli.

Semja – semjoj, a pohod po raspisaņiju – meitenes, neceriet ka tas laivotājs atmetīs to mērcēšanos.

Patiesībai acīs skatoties un nemirkšķinot, ir jāsaka, ka Latvijā ar braucējiem ir kļuvis vāji. Deviņdesmito gadu sākumā laivotāji metās uz naudas pelnīšanu, tas iepatikās un laivošana no masu sporta pārvērtās par masveidīgu braukšanu vasarā pa Gauju, kam ar sportu ir maz sakara. Var teikt, ka ir zudusi vesela paaudze, un, kaut arī atsevišķi maniaki turpināja iesākto, jāsaka ka zaudētās pozīcijas diez vai ir atgūstamas. Jo gan Krievijā, gan citur pasaulē laivošana neapstājās, un kā jau Krievijā tas bieži notiek, uz kauliem ir uzcelts šis-tas apbrīnas vērts. Krievijas braucēju ignorance pret cilvēka dzīvību ir apbrīnojama, toties skatītājiem (un sponsoriem) ir uz ko paskatīties – jo visiem jau patīk baisi skati. Arī Krievijas upju resursu potenciāls ir nesalīdzināms ar mūsējo – un kā gan mēs varam konkurēt ar braucējiem, kuriem treniņu apstākļi ir bezmaz cauru gadu. Baidos ka citos dabai pietuvinātos sporta veidos ir sagaidāms tas pats.

Ar rietumniekiem ir līdzīgi – tikai te vēl papildus nāk klāt nauda. Tomēr ūdenstūrisma būtība nav naudas tērēšanā. Tā sūtība ir sniegt cilvēkam prieku, ko dod spēle ar stihiju, savu prasmju un iespēju robežu apzināšana un pietuvošanās neiespējamajam. Nauda pārgājiena apstākļos ir lieka un pārvēršās par nebūtisku paciņu kaut kur mugursomā. Šī apziņas un vērtību maiņa ir tik krasa, ka jautājums “Quo vadis?” zaudē jēgu.

Tiem, kas saprot, paskaidrojumi nav vajadzīgi. Bet tiem, kas nesaprot – nav iespējami.


Klubs > Tēmas > Viedoklis

Lapu uztur: Inno.web