Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Kilometru ekvivalenti

Anete Pošiva, 23.05.2006

Komentāri [1]

 

Gauja-Baltezers-Juglas ezers, 21.05.2006.


Man šķiet, ka sāk ost pēc apraksta, teica Finka, stāvot Gaujas-Daugavas kanāla sākumā. Pēc brītiņa ne tikai oda – varētu pat teikt, ka pēc apraksta reāli smirdēja. Bet, lai saglabātu literatūrisko kompozīciju, labāk no sākuma.

 

Sākums, kā jau ierasts, bija pavisam nevainīgs – ideja, ka nenāktu par sliktu mazliet pagatavoties varjagiem. Finka un Iveta ar cieto smaili jau sestdien noairē no Cēsīm līdz Murjāņiem, es ar jūras kajaku pievienojos svētdienas rītā. Dienas plāns vienkāršs – pa Gauju, pēc tam pa Gaujas-Daugavas kanālu aizbraukt līdz Mazajam Baltezeram, no tā uz Lielo Baltezeru, tālāk uz Juglas ezeru, un finišs pie Juglas papīrfabrikas. Kilometrāža – 35km. Tā kā līdzīgu attālumu iepriekšējā nedēļā pa Gauju pieveicu nepilnās četrās stundās, tad nospriedu, ka gaidāms līdzīgs piknika pasākums, un bruņojusies ar divām pavirši iesaiņotām satelītkartēm un diviem šokolādes batoniņiem, svētdien ap desmitiem pieairēju pie Finkas un Ivetas nometnes lejpus Murjāņiem.

 

Sākumā iet kā smērēts – airējamies pa Gauju, cenšoties neuzsēsties plašajiem sēkļiem, ignorējam te vājāko, te stiprāko lietu, un baudām pavasarīgo upi. Neliels stress sākas tad, kad ar mērenu ātrumu esam tikušas vietā, kur it kā jābūt kanālam. Sākotnēji pamanītās slūžas neliekas pareizās, jo uz tām nekāds kanāls neved, tāpēc lēnām airējamies tālāk. Apbraucam mistiskai salai, un tālāk gan nesaprotam, kur īsti esam. Blenžot kartē un diskutējot, straume mūs pamazām nes vēl lejāk, līdz kamēr beidzot lokalizējamies. Ar atziņu, ka esam par tālu, griežam laivas pret straumi, un saprotam, ka tas, kas no malas izskatās pēc flatwatera, patiesībā ir jūtama straume. Muskuļi viegli iesmeldz, kamēr tikt 2 km atpakaļ līdz vietai, kas tomēr izrādījās kanāla sākums. Izkāpušas krastā un izlūkojušas slūžas, teju sākam histēriski smieties. Ūdensceļu ar cēlo nosaukumu „Gaujas-Daugavas kanāls” baro straumīte, kas izskatās akurāt tā, kā vasarā izskatās upes, kuras augstā ūdens līmenī brauc ar polietilēna kajakiem. Aiz slūžām ūdens ir dziļāks, toties stāvošs, un redzamības attālumā redzami pāris koku aizsprosti. Uz Gaujas un kanāla stūra uzcelta māja ar vārtiem un uzrakstu „Nikns suns” – žogs gan izrādās simbolisks un beidzas uz kanāla nostiprinājuma mūra, tieši tā, lai nevarētu garām dabūt laivas. Pēc brītiņa parādās saimniece, un apgalvo, ka mums esot paveicies – skatoties uz diviem brangiem vilku suņiem, kas plosās aiz loga rūts, un zinot, ka no mūsu izkāpšanas vietas viņus nenorobežo nekas, saprotam, ka saimniecei taisnība. Palūdzam atļauju iznest laivas cauri viņas mauriņam un vārtiņiem.

 

Kanāla sākumā izvedam ēšanas pauzi un apsveram tālākās rīcības iespējas. 3 kilometri. Nest? Kādu laiku varētu, iekams ceļu no upes nenorobežos naudīgā apbūve un sētas. Finka un Iveta izceļ pa somai no laivas (bez tā, ka šis priekšmets jau tā nav no vieglajiem, līdzi ir arī nakšņošanas piederumi), es savējo mēģinu uzcelt plecā tāpat, līdz saprotu, ka jāseko pozitīvajam piemēram ar somas atdalīšanu no laivas. Pa divām izdodas man arī uzkrāmēt savu laivu nešanas izejas pozīcijās. Noeju 50 metrus. Nolieku laivu zemē, un saprotu, ka šis resurss ir izsmelts. Arī Finka un Iveta ir sapratušas, ka divvietīgā smaile ar mantām nav diviem babuļiem nesams lielums, un velk laivu uz tās plančkas, tās dubļainās žurgas pusi, kas kartē izskatās pēc braucama ūdensceļa. Tātad, jābrien un jāvelk.

Redzot, ka es 50Ls vērtu neilona jaku gatavojos vērt laivas priekšgala cilpā un izmantot par velkamo virvi, meitenes apžēlojas un iedod kaut kādu tievu striķīti, kas tomēr ir labāk kā nekas (aha, turpmāk zināsim – laivu braucienā ne tikai sērkociņiem jābūt līdzi, bet arī kādam auklas gabalam). Kā rokturis, lai aukla negriežas plaukstā, tiek iemontēts laivas mazgājamais švammītis. Ja aukla būtu kaut nedaudz garāka, varētu iet pa krastu un laivu slidināt pa ūdeni, kas, izņemot seklākās vietas, ir apmēram līdz puslieliem, bet ar pieejamiem resursiem atliek tikai brist pa šķidrajiem dubļiem un cerēt, ka priekšā nebūs kādas plūstošās smiltis vai noslēptas bedres (dažās tikām, saslapinājās arī atrotītās bikses). Māc žēlabas, ka nav fotoaparāta – skats, kā divi meitieši stīvē divvietīgo smaili pāri kokiem un zariem seklā pančkā, kurā kā īpaša perversija tiktu uzskatīts brauciens pat polietilēna kajakos, būtu pelnījis iemūžināšanu. Es ik pa brīdim klusi lūdzos, kaut brakšķošās skaņas zem laivas radītu lūstoši žagari, nevis laivas korpuss pats.

Tādā jautrā garā paiet aptuveni kilometrs. Pateicoties „pietekām” no meliorācijas trubām un varbūt kaut kādam slēptās masas reģenerācijas likumam šai apvidū, ūdens kļūst mazliet vairāk (protams, izņemot nosacītās straujteces, kur tas pāri smiltīm tek pirksta biezuma kārtiņā). Stāstu meitenēm par aculiecinieku vēstījumiem, kuros aprakstīts, ka šis kanāls baļķu pludināšanas dēļ izoderēts dēlīšiem, un nešķīsti lamājos par tādu dezinformāciju, jo apkārt ir vieni dubļi, dubļi, dubļi. Kādā brīdī izlemjam tomēr sākt braukt – pārredzamā atstatumā nav aizsprostojumu, un laivas dibens pret grunti arī nemetas. Brauciens pa duļķaino ūdeni šķiet tīri vai bauda, taču ik pa brīdim tāpat jākāpj ārā un jāstīvējas pa visādu drazu. Mans kajaks – sarkani baltais skaistulis, kurš radīts traukties pa jūru vai plašām upēm, laiva, kurā iekāpjot vienmēr noskaloju kājas – pārvēršas par dubļiem piešķiestu sili, ar kuru nežēlīgi tiek lēkts pāri sekli iegrimušiem kokiem. Nu labi, ne lēkts, cenšos atspiesties ar rokām, lai pārāk netraumētu trauslo stiklplastu, bet sāpīgi vienalga.

 

Pēc kāda laika, kad būtu jau jāsajūt ezera blāzma, nonākam vietā, kuru gribas komentēt ar vienu vārdu – pizģec (ekskjūz mai frenč, bet atbilstošs pieklājīgas leksikas vārds nenāca prātā). Izrādās, stāsts par kanāla izklāšanu ar dēlīšiem nav nekāda dezinformācija. Dēlīši tur ir. Ir arī baļķi, ar kuriem nostiprināts kanāla krasts. Dēlīši vietām izbiruši, vietām uz tiem izmētāti kaut kādi betona kluči un zaraini baļķi. Vietām ūdens ir tai pašā pirksta biezumā, vietām ir tikai zāle un dūņas, un pēc pārdesmit metriem viss ūdens pa dēļu spraugām pazūd kaut kur pazemē. Pie visa tā priekšā vīd kaut kāds bebruārijs. Sākumā sasparojos vilkt laivu pa pļavu, bet sabaidos no tālumā dzirdamajiem Baltezera suņiem. Mēģinām pa dēļiem – par laimi, asu naglu nav, bet vienalga laiva pret kaut kādiem priekšmetiem pretīgi šņirkst. Par to, ka Ivetas airi paglābu no aizmiršanas un ieaugšanas zālē, viņa palīdz pārstiept manu kajaku pāri posmam, kur no dēļiem palikuši tikai pāļi un šķērsbaļķi virs akmeņainas gultnes. Tālāk kāds gabaliņš atkal ir braucams, bet jau redzamības attālumā no ezera – atkal dēļi. Un šoreiz konkrēts sifons, virspuse gandrīz sausa, apakšā dziļums, un labu tiesu uz priekšu ir tikai šķērsbaļķi, no kuriem šeit gan torčī ārā naglu rindas. Krastā manāma kaut kāda varoņu taka (ir gan zināmas dažas kompānijas, kas šo ūdensceļu ir veikušas, bet negribas ticēt, ka tādu ir daudz), pa kuru var tikt līdz tiltiņam, no kura ezeru teju ar roku aizsniegt – ja vien var iekāpt laivā no krasta, kas nostiprināts ar iztrupējušu baļķu rindu. Kad jau sāku vilkt laivu uz noskatīto vietu, no meža iznirst kāds vietējais un solās palīdzēt. Pa abiem aiznesam kajaku, zibenstempā uzzinu, ka viņš ir pa pusei polis, pa pusei baltkrievs, dzerot jau divarpus mēnešus nepārtraukti, bet es ar laivu esot atsaukusi viņam atmiņā jaunību (pašam 50), kad šai pašā kanālā bijusi airēšanas slaloma trase un jaunieši trenējušies. Tā nu zilacainā poļa/baltkrieva sabiedrībā izmazgājam laivas, izskaloju arī kādas trīs saujas smilšu no zeķēm un zābaciņiem, un taisāmies teikt ardievas Gaujas-Daugavas kanālam.

Mazais Baltezers sagaida, protams, ar pretvēju (vējš pūta pretim gan tad, kad braucām pa Gaujas straumi, gan atpakaļ pret straumi, gan šķērsojot visus ūdensklajus), bet ne pārāk skarbu. Vicinām pāri uz kanālu, kuru apsēdušie makšķernieki klusējot noskatās mūsu braucienā. Lielais Baltezers gaida ar vēl lielāku vēju, no kura slēpties aiz salām, protams, ir zem mūsu goda. Kajaks vilnīšus šķeļ tīri labi, Finka un Iveta mazliet vairāk nomokās ar savas laivas izpratni par turpmāko kursu. Baltezera-Juglas ezera kanāla iztekā tīri vai noelšamies, beidzot dabā ieraugot slaveno arhitektonisko kopumu, ko mēdz dēvēt par Baltezera biezo apbūvi. Skats ir sirreāls – ja vajadzētu uzskatāmu piemēru kombinācijai „daudz naudas – maz prāta, un gaumes necik”, tad uz šo apvidu varētu vest ekskursantus. Pretēji visiem maniem pieņēmumiem par apkaimes hidroloģisko tīklu, kanālā izrādās pretstraume, un apkārtnes daili var skatīt, braucot samērā lēnā tempā.

Izeja uz Juglas ezeru šķiet teju kā finišs, bet šodien mums lemti treniņi pēc pilnas programmas – pūš ieslīps pretvējš, un rodas apjausma par patiesajiem spēku samēriem ar stihiju. Laivu var kantēt, var visu laiku pieairēt vienā pusē – tik un tā kajaks spītīgi cenšas sagriezties ar purnu pret vēju. Un tā gandrīz stundu, ik pa brīdim uznākot vēja brāzmām, mēģinot turēt kursu uz jau redzamo mērķi, kurš kā nekļūst tuvāks, tā nekļūst. Toties acu priekšā ceļas spārnos gulbji.

 

Finišējot jūtos nedaudz salauzīta, drēbes joprojām ir notašķītas ar dubļiem, un rēķinu, ka šāda brauciena ekvivalents „parastajos” kilometros vērtējams vismaz uz 70. Un varjagos apnesienam vajadzīgi ratiņi.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web