Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Novērtē šo rakstu!
Superīgi!!! (+2)
Labi! (+1)
Nekas īpašs (0)
Nepatika (-1)
Fui, kā tādu var uzrakstīt!!! (-2)

 

Noteikumi

Balsojuma tabula


Visu laiku lasītākie piedzīvojumi
Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86]
Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13]
Kihnu tautastērps. [4]
Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10]
Ar kajakiem uz Sapņu zemi. [27]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Irbe – Sāremā – Ainaži [14]
Wild Norge 2011 [7]
No Ķekavas uz Ķekavu [16]
Norvēģija 2013, jeb „gribu vēl”! [4]
Tak vam i nado - latviai ! [10]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Urbānais krīkings

Anete Pošiva, 05.05.2005

Komentāri [5]

 

 

Konkursam "Upju stāstnieks 2005".


Mārupīte 28.04.2005.

 

Būtībā to, ko mēs darījām Mārupītē, par krīkingu īsti nepieklātos saukt. Upe – grāvis, sagāzumi tikai vietām, straume tāpat, ekstrēms 2 vietās u.t.t. Taču urbānais – o, jā, pilsētas elpa bija jūtama viscaur, materializējoties vieglā kanalizācijas dvakā, kas nepameta visa brauciena garumā. Taču – labāk pēc kārtas.

 

Ideja brieda jau sen, atminoties ģeogrāfu slavas darbus Mārupītē, nobraucot to tumsā, ziemā un ar lāpām kaut kādas valsts (ja nemaldos, Lietuvas) neatkarības gadadienai par godu. Baumo arīdzan, ka kopš šī pasākuma mītiski Rīgas sabiedriskās kārtības noteikumi liedzot nesankcionēti pārvietoties pa Rīgas pilsētas ūdenstecēm, izņemot Daugavu, taču dokumentu neviens dabā nav redzējis un tā esamību neviens īsti nav apstiprinājis, tālab nelikāmies zinis un uzskatījām, ka pāris laivotāju klātbūtne Mārupītē nevienam liekas galvassāpes neradīs. Braukt būtu bijis labi, kamēr vēl ūdenslīmenis ir pieklājības robežās, taču pavasara palu laikā bija citas prioritātes, pēc tam atkal nebija uz vietas laivas... un tikai aprīļa beigu darbdienas pēcpusdienā pienāca Mārupītes braukšanas reize. Neviens cits kvēlajiem aicinājumiem atsaucies nebija, un braukt posāmies mēs ar Māri T, kurš saaģitēja arīdzan atbalsta grupu un fotodrošināšanu.

Pulkstenis nebija vēl pat astoņi, kad jau piebraucām pie ūdens netālu no Rīgas un Mārupes robežas. Vieta, kur sākotnēji gribējām kāpt iekšā, bija sliktāka nekā visļaunākajās prognozēs – šai nožēlojamajā grāvi acīmredzami vietas pietiktu tikai laivai, ne aira iemērkšanai. Mazliet sašļukuši devāmies uz kādu pieteku jau Rīgas robežās un, tavu laimi, izskatījās braucama. Vīrs, kurš mazgāja mašīnu pie mājas mūsu starta vietā, uzsaucienu, ka „mēs te mazliet palaivosim”, šķiet, neņēma nopietni, tikai iecietīgi atmeta ar roku, sak, trako jau tagad daudz. Taču, kad tiešām likām laivas šai grāvī, skatīties saskrēja ne tikai viņš pats un divi bērni, bet arī mājas kaķis. Optimistiski pamājām ar airiem, un sākām braucienu.

 

Grāvis drīz vien ieveda mūs pašā Mārupītē, un sekoja pirmā vilšanās – no iecerētās elegantās ātrairēšanas (cik nu tāda iespējama ar krāčupēm domātu polietilēna kajaku) nācās atteikties, jo aira lāpstu pilnībā ūdenī neiemērkt, tūlīt atduras dūņās. Optimālais ūdens bija nokavēts par dažām dienām. Taču braukt varēja un, atšķirībā no pūšļiem, laivai skādi nedarīja arī zemūdens objekti, domājams, koku stumbri, armatūras stieņi un citāda draza. Par upes piesārņotības līmeni liecināja arī jau minētā kanalizācijas dvaka, līdz ar to Māra stāsts par to, kā skolas laikā dzēris no Mārupītes, izklausījās pēc leģendas. Cerībā, ka kaut kad tiksim arī pie normālas airēšanas, dzināmies pa dūņām uz priekšu, bet tikām vienīgi pie pirmā apnesiena no daudzajiem, jo gādīgie inženieri zem ielām paredzējuši caurtekas ar režģiem priekšā, tā ka par to braukšanu nevarēja būt ne runas. Tā kā laiva nopietni aizsedz skatu uz ielas braucamo daļu, tad vienojāmies, ka tās ņemsim katrs uz sava pleca un vērosim katrs savu ielas pusi. Kamēr mēs vērojām braucošās mašīnas, braucēji un kājāmgājēji ar labi saprotamu izbrīnu vēroja mūs.

 

Tālākais ceļš pa krūmiem apaugušo ieleju līdz dzelzceļam sagādāja pāris daudzgadīgos koku sanesumus, kuros bagātīgi bija pārstāvētas PET pudeles un polietilēna maisiņi, pāris iespējas izlīst zem kājnieku tiltiņiem, un pāris izbrīnītus vietējos bērneļus, tāpat arī sastapšanos ar nezināmiem ūdens/sauszemes dzīvniekiem. Zem dzelzceļa esošais tiltiņš tāpat jāapnes, un tālāk sākās urbānākie objekti upes tecējumā – straumei pāri ejošās metāla trubas. Doma par negribētu saskari ar tām izraisīja vieglu netīksmi. Pirms Mārupes ielas iztraucējam jauniešu grupveida iņķimņiku aiz blokmājas (divi bučojas, pārējie skatās), un tad jau esam Māras dīķī. Nonākot pie Arkādijas parka, jūtami krēslo, un ar skumjām jāatzīst, ka visuresošās trubas padara neiespējamu pirmā ūdenskrituma lekšanu (nav jau arī pietiekami ūdens). Parkā vakarējošajiem jauniešiem par prieku, izlienam zem pirmā tiltiņa, bet otro ūdenskritumu arī apnesam. Kamēr nonākam blakus Lokomotīves stadionam, kļuvis pavisam tumšs, un sākas arī vienīgais ekstrēms brauciena gaitā – samērā ātra straume bez atstraumes, un ļoti daudz zināmo trubu. Vienas apnesam, pārējām izšaujam pa apakšu (fakts, ka krēslā redzu ne visai labi, un luktura arī nav līdzi, piešķir nedaudz adrenalīna). Būtu bijis augstāks ūdens līmenis, būtu pavisam jautri. Necik ilgi, tiekam līdz Uzvaras bulvārim, kur, šķiet, varētu būt pirmais pa apakšu braucamais tilts. Tumšs gan ir kā zināmā nēģera ķermeņa daļā, un gaismiņa otrā galā pavisam aizdomīgi maza, taču mierinām sevi ar domu, ka tur caurteka met līkumu. Gluži vai taustoties piebraucam, lai konstatētu, ka otrā galā ir samērā maza diametra caurums, kuram cauri varbūt var izlīst (tā es), bet varbūt tomēr vajadzētu griezt riņķī (tā Māris). Pamēģinu līst, aste jāpaspiež pavisam zem ūdens, taču ceru, ka tūlīt caurteka beigsies. Brīdī, kad jūtu, kā straume mēģina noķīlēt laivas asti, saprotu arī, ka caurteka nebeigsies ne pēc viena, ne diviem metriem. Iestājas viegla panika ar klaustrofobijas elementiem, un pēc iespējas ātrāk lienu ārā, bakstoties pret sienām, apgriežu laivu un evakuējos. Uz Uzvaras bulvāra pierādās uz aira uzlīmēto atstarotāju funkcionālā jēga, un tad jau braucam pa Uzvaras parku. Atkal grāvis, pavisam nakts, izbiedētas pīles – samērā romantiski, līdz pat pēdējam tiltam pirms Daugavas, zem kura esošie akmeņi pārbauda laivas materiāla izturību. Un beidzot Daugava, mājoša un klaigājoša atbalsta grupa un karsta tēja pēc pārģērbšanās (pa ietvi nākošie cilvēki pāriet ielas pretējā pusē). Nepilnās divarpus stundās Mārupītes brauciens ir veikts.

 

Kā pavasarīgai romantikai domātu braucienu varētu nerekomendēt augstā piesārņojuma līmeņa dēļ. Kā sportiskam azartam paredzētu pasākumu varētu rekomendēt pie augsta ūdenslīmeņa (bet apgāzties nevienam neieteiktu). Kā jautrības, eksotikas un aktīva dzīvesveida uzturēšanas norisi – katrā laikā. Galvenais, ka tepat, Rīgā


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web