|
Visu laiku lasītākie piedzīvojumi
|
| Aktuālākās tēmas diskusijās |
Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv
Frīku dienas Karēlijā. Piknik-ekspedīcijas piezīmes. Agrita Kiopa,
30.07.2003
Komentāri [0]
 |
| Campo Foto: Vodla, Paduns |
| |
Austrum-Karēlija, Kelka - Vodlezers - Vama - Vodla.
"Laimīgs kā trolejbuss"
Salīdzinājumi mēdz būt dīvaini. Ja kādam jāpasaka ka ir neizmērāmi laimīgs,
tad var sevi lepni salīdzināt ar...., piemēram, trolejbusu. Katrs taču ir
redzējis cik pašapmierināti trolejbusi braukā pa Rīgas pārpildītajām ielām
ar katru riteni savā joslā! Apmēram tāds laimīga trolejbusa smaids laiku
pa laikam šķiet rotājas arī manā - CAMPO "piknikekspedīcijas" dalībnieces
lepnajā sejā.
Tātad tas saucas ekspedīcija?
Lai tādā nokļūtu, ir vajadzīga tikai viena lieta - gribēšana. Apstākļi paši
tālāk sakārtojas tā, ka kārotais jau izrādās īstenība. Tā arī šoreiz - virknes
sakritību rezultātā no lielā uz "Remju" virtuves sienas rakstītā saraksta
komandā pa īstam ierakstījās astoņi - Anita un Regimants, Agnese un Viesturs,
Agrita un Ilze, Andris un Ģirts, tiem pievienojās taku zinātājs Agris un
vēl pēdējā brīdī Mārtiņš, saukts arī par Gaismiņu. Neapšaubāmi personības,
kam katram sava loma, lai pasākums būtu izdevies.... Jā un vēl Indulis -
frīku frīks, bet autobusa īpašnieks. Upes, aprīkojuma, transporta, degvielas
u.c. izvēle - to noteica mūsu katra un kopējā pieredze.
Pa vienam
Anita un Regimants - komandas dvēsele, pāris ap kuru viss rotē un notiek. Teic,
ka Remja anekdošu un dziesmu krājums esot neizsīkstošs, bet Anita ir pasaulē
jaukākā to klausītāja.
Agnese un Viesturs - drošības mērs. Kā Muminu ģimene, kam vienmēr viss ir labā
kārtībā. Viesturam par prieku drīkst iepirkt kārumus pēc sirds patikas.
Agrita un Ilze - šajā pasākumā Masjaņas. Divas, kas ekspedīcijai gatavojoties
smīdināja un savādāk izveda Rīgas inventāra veikalus. Tiem, kas viņām redzēja
cauri bizness gāja no rokas. Pārējiem nekā - siltās ziemas bumbierenes tā arī
palika rūpnīcas Varonis teritorijā. Viņas arī "labo pakalpojumu salona" turētājas.
Andris un Ģirts - draugi sērfotāji pilnos hidrotērpos. Ģirts, enerģijas uzturēšanas "perpetum
mobile" ar tādu kā dendija pieskaņu. Savukārt Andris līdakas uz sava āķa parasti
vilinot ar nevainojamu matu sasuku un neatvairāmu smaidu. Reizēm demonstrējot
muskuļu reljefu.
Agris - pats sevi dēvē par "tehnisko instruktoru". Patiesībā ūdeņu pazinējs
un inventāra īpašnieks. Viņa krājumos ir gan katamarāni, ķiveres un vestes,
gan arī rozā izpletņu auduma maisiņi nieku salikšanai un idejas par makaronu
ievilināšanu limonādes pudelēs (lai nesamirkst!). Upi skaidro ar vektoriem.
Mārtiņš - pievienojās pēdējais. Īstais cilvēks no kura mācīties spēju saglabāt
līdzsvaru pat tad, ja norāvusies visu laiku krāšņākā zivs, vai odu mākonis
nevis tuvojas, bet ir visapkārt.
Induli nevar aprakstīt. Muppet Show varoņi ir vienīgais salīdzinājums, kas
liekas gana adekvāts. Frīks. No viņa arī sākām šo vārdu attiecināt arī uz sevi.
Visi kopā - arī "frīki". Melošu, ja sacīšu, ka zinu ko tas nozīmē, un vēl vairāk
ka jūtu piederību. RL skaidrojums - "frīks - tipisks disfēmisms". Disfēmismu
Jumavas elektroniskā svešvārdu vārdnīca neskaidro :).
 Visā visumā skaidrojums glaimojošs...
Montmarensija mums nebija, līdz ar to Īru sautējuma arī ne.
"Umom Rosiju ņepoimjoš"
Lineārā laika izpratne un daži ierastie stereotipi atstājami mājās. Tā vietā
var atsaukt bērnībā redzēto filmu noskaņas un sagatavot sevi tam, ka viss
ir labi, un arī ja nav labi, tad tik un tā ir labi. Ja autobusam noplīst
ritenis, tad izbraucot kādus astoņus servisus, jūs to galu galā nomontēsiet
paši. Ja naudu neizraus no jūsu rokām, tad jums būs iespēja noskatīties lieliskas
zagļu saspēles trikus. Ja nekurienes vidū sastapsiet popu, tad arī viņš reiz
būs bijis kaislīgs laivotājs. Līdzās bezsugas krančiem - omulīgi minči, un
puišeļiem, kas lūdz vizuļus, veči, kas vodku. Jo makšķeri tiem reiz neiedeva.
Sievietes no mīlīgām līdz šerpām. Kā pati zeme.
Karēlija
Ja skatās uz Somiju kartē, tad tai ir sniega sievas forma. Viena no tās rokām
kopš kāda laika ir "varenplašās" īpašums. Tāpēc Medvežegorovas pilsētā tanks
uz postamenta un uzraksts, kas vēsta, ka biedēklis uzstādīts par godu atbrīvošanai
no Somiem un fašistiem, liekas divtik zaimojošs. Reiz ziedu laikos armijas
kultūras namā ierīkota tirgus priekšā, gaidot, kad varēsim tikt pie spaiņa(kas
ugunskura katla vietā), uzsākām ekspedīcijas smalkā toņa iznešanos - rituālu
vodka+ikri (Pie autentisku vodkas glāžu pāra tikām jau Pēterburgā, pusdienojot "Sakvojāžā").
Neielaist sevī apkārt valdošo cilvēciskās dzīves realitāti ir patiešām vērts,
jo pati zeme ir tāda, ka vari būt laimīgs par to vien, ka esi šajā pasaules
malā nokļuvis. Purvi, meži, pameži, upes, ezeri, granīts, salas ar melleņu
stāvkrastiem, svīres ar smalkiem spārniem un balsīm, klusums ūdenī un paša
asinīs pirms krācēm. Saule, kas viļņos spēlējas, ūdensrozes un straumes nopulēts
akmens par spilvenu, kad vēlies aizmigt upi caur skropstu plīvuru sajūtot.
Un protams odi - reālistiem un pesimistiem. Guļot teltī vari klausīties kora
spindzēšanā. Tā reizēm pārskan visu. Bet arī tos, kā visu citu, ko nevēlies,
vari vienkārši neredzēt. Tam dažādi rituāli ir patiesi noderīgi.
Aiz kadra
Aiz kadra palicis kaps. Nav ne jausmas dziļš vai sekls.
Lai vēl un vēl vienās un tajās pašās krācēs skaisti apstātos aiz lielākā akmens
vai izbrauktu lielākos viļņus katamarāns jāpārvieto pa upi uz augšu. Var mēģināt
uzirties, pārnest pa ūdeni, pa to pašu krāci vai blakus, kur mierīgāks, bet
lecot no akmens uz akmeni. Var brist pa brikšņiem un iet ar līkumu pa pļavu.
Tas viss iespējams tik ilgi, kamēr kāds nepamanīsies ierīkot pacēlājus. Dažiem
patīk izvēlēties vienmēr jaunus ceļus un ne vienmēr pa takām. Tā stiepjot katamarānu
caur pļavu, kur zāle tam kutina vēderu, bet pašiem līdz pleciem pēkšņi - lāpsta.
Iedurta svaigā rakumā. Tādā taisnstūra formas apmēram 2 x 0,6 metri. Un otrā
galā otra. Lāpsta. Pļavā. Vasaras svelmē. Mazliet sirreāli. Pēc piedzīvojumiem
ar slīkoņa atrašanu Salacā pie "X" alas, pieķeru sevi, ka ar tādām lietām nejoko
- ziņkārība noskaidrot patiesību ir tik vāra, ka nomirst vēl vārdos neizsacīta.
Prieks, ka mēs skatāmies lejup, nevis caur uzbērto zemi. Un vakarā mazliet
baisi.
Grūti
Remis Ilzei solīja, ka būs grūti. Solīts makā nekrīt. Iespējams, ka grūtākais
piknik-ekspedīcijā bija uznest smago somu līdz dzīvokļa durvīm mājās pārbraucot.
Bet iespējams, ka dažbrīd tomēr grūti bija. Lai tiktu pāri ezeram, šķiet
apmēram 4 mūsu Burtnieku lielumā, tomēr vajadzēja diezgan daudz spēka. Tik
daudz lai laiku pa laikam, kad tā vairs nav, Tevi dzen vairs tikai nevēlēšanās
otram vienam pašam uzkraut visu smagumu. Ezerā meklējām Ivana Bargā laikā
celtu klosteri. Reiz Vodlas novadā dzīvojuši Vodlas ļaudis. Brīvi un brīvā
izmitinājumā. Uz nelielas salas pagānu svētvietas vietā uzcelts pareizticīgo
dievnams. Leģenda vēsta, ka tam sākumā izvēlēta cita vieta. Tomēr ik reizi,
kad kokmateriālu krava turp vesta, sacēlusies vētra un viss vedums aizdzīts
pie īstās. Tad tur arī dievnams celts. Īsti tam noticēt grūti, zinot, kā
kristieši nīdējuši citas kultūras. Šajā vietā upurēšanas akmeņu krāvums atstāts.
Upurējot cilvēki mēdzot mēģināt piekukuļot dievu. Vai tā ir? Dievnamā dzirdējām
arī stāstu par Vodlas vīru paradumiem. Aizlaiku "Cīņu klubs" - puiši divas
dienas gājuši uz Pudožiem, tur dzēruši, plūkušies un visādi citādi jautri
dzīvojuši. Tad atkal caur mežiem divas dienas nākuši mājās. Nepajautājām,
vai uz Lieldienām, pirms Kristus augšāmcelšanās.
Asums
Ekspedīcijām parasti ir mērķis. Neviens taču nedodas nezin kur tikai tā pat
vien. Tas pēc kā mēs Karēlijas upēs lūkojāmies, bija arī asās izjūtas. Atradām
gan absolūtu klusumu ūdenī, kur katrs aira vēziens aiz sevis vēl ilgi atstāj
koncentriskus apļus, gan arī ūdens mucas, kas lai arī vilinošas, tomēr skaidri
rāda, ka nav mūsu spēkos ar tām mēroties. Ilgotā "šaha galdiņa" krāce tā
arī palika neizbraukta, jo pašā ceļa sākumā vēl īsti pār saviem katamarāniem
nevaldījām un slalomam gatavi šķiet tomēr nebijām. Sirds jau sāpēja mazu
liet, bet meistaram jāklausa. Tāds nu ir ekspedīciju noteikums Nr.1. Krievu
valodā krāces sauc par sliekšņiem. Vienā tādā kādu metru augstā slieksnī
nolēmām izpildīt triku, ko paši nosaucām par "Oļimpijskij zapliv", vai "peldējienu".
Lai kārotās asās izjūtas neizpaliktu un arī ūdeni paši labāk izprast spētu.
Sev par prieku. Laidāmies pa krāci lejā bez katamarāniem. Izjūtas var salīdzināt
ar pārsēšanos no piemēram džipa uz sporta auto, vai vismaz "bobika" uz kartingu.
Pēkšņi ūdens ir nevis tev apakšā bet visapkārt. Tu pats viss esi ātrumā iekšā.
Un tevi nes nevis droši sarēķināts un līdz ar to sterils atrakciju parka
šļūcamās renes ūdentiņš, bet īsts, dzīvs un auglīgs, kas tek kur mūžam tecējis
un kam tavas vēlmes neko nenozīmē. Spēks.
Nobeiguma vietā
Agri, kas tālāk? Kuru upi nākošo? Vai Kaukāzu, vai Karpatus? Un Urāli? Tepat
Čehija? Kas vēl mums jāiemācās? Un jāsaprot? Un kad? Varbūt "pa īstam"? Kā
pa īstam? Nu bez piknika... Nē, bez piknika nesanāks. Jo Frīku ekspedīcijas
vienmēr ir pikniks. Tikai Putna Piens, kas pilnai laimei priekšnosacījums,
katru reizi cits :)
|
Fotogalerija