Novērtē šo rakstu!

	Superīgi!!! (+2)
	Labi! (+1)
	Nekas īpašs (0)
	Nepatika (-1)
	Fui, kā tādu var uzrakstīt!!! (-2)
Noteikumi Balsojuma tabula

Visu laiku lasītākie piedzīvojumi

Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86] Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13] Kihnu tautastērps. [4] Multipārgājiens Kaukāzā. Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās

Tak vam i nado - latviai ! [10] Ikgadējais vienas nakts sakars [3] Gaujas bāziens no laivas [6] Palāta & QTT Norge 2012 [10] Gandarījums, gulaša mērce un brīkšķis čehu [7]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Bez sērkociņiem

Anete Pošiva, 23.10.2005

Komentāri [0]

Konkursam "Upju stāstnieks 2005".

Kā jau Šulcs pieminēja savā rakstā par "Gaujas Bāzienu", piedzīvojumu stāstus parasti raksta lūzeri, jo uzvarētāji spēj pastāstīt tikai to, kā ir kapājuši, un varbūt nedaudz par kapāšanas stratēģiju. Arī šis stāsts radās tikai manas aizmāršības un organizatoriskās mazspējas dēļ.

Sākās viss vienkārši un skaisti - manā lietošanā uz laiku ir jūras kajaks, ar kuru bija paredzēts braukt "Gaujas Bāzienā", tak nesanāca, un nedēļas nogales automātiski tiek veltītas garo gabalu braukšanai. Arī tēvam dvēsele deg, jo sen nav būts ūdenī - tāpēc sestdienas pēcpusdienā kraujam laivas uz jumta un braucam uz Valmieras krācēm, kur tēvs padzīvosies pa straujtecēm (tas nekas, ka krāces ir gandrīz izžuvušas), kopā ar mammu paēdīs tradicionālās pusdienas "Bastionā", kamēr es nobraukšu līdz Sietiņiezim - pēc leģendas akurāt 20km. Ideja bija skaista, bet pirmās ķibeles sākās jau mājās. Man pašai nezināmu iemeslu dēļ gan airēšanai piemēroto veļu, gan labās treniņbikses biju atstājusi Rīgā, bet hidra vajadzīga tēvam. Tātad nācās no skapja dziļumiem izvilkt peldkostīmu un tēva indīgi zilās, vietām caurās un izstaipītās, tak tomēr vilnas auduma treniņbikses. Arī hidromaisi - gan lielais, gan mazais - rūpīgi novietoti skapī Rīgas dzīvoklī. Vienubrīd apsveru domu mobilo nemaz neņemt, sak, evakuēties tāpat nebūs vajadzības, bet veselais saprāts uzvar (atceroties, kā reiz pēc 1km nobraukšanas nācās pamest Gauju, jo slaloma kajakā veidojās konkrēts baseins; kā vēlāk izrādījās, bija atlīmējies skočs no veco pedāļu cauruma, un ūdens tecēja iekšā šļurkstēdams). Aplēšot iespējamo brauciena laiku, atceros pagājušo nedēļu Aiviekstē, kad 6 km pa gludu ūdeni nobraucu 45 minūtēs, atceros Gaujas sēkļus un līkumus, un iespējamo ātrumu vērtēju kā ne lielāku par 8km/h, tātad, pie Sietiņieža būšu pēc 2,5h, bet varbūt pat trim. Tā arī paziņoju vecākiem, sak, lai vēl pabauda zelta rudeni pie ieža, un tad jau es arī būšu klāt.

Man pilnīgā nesavāktība uzskatāmi demonstrējas arī Valmierā, pie iekāpšanas ūdenī - jau esmu ieriktējusies kajakā, kad atklāju - bruncis nemaz nav uzvilkts. Apmetu līkumu, lai mani var nofotografēt uz pēcpusdienas saules apspīdēto krāču fona, un dodos pa straumi uz leju. Jau aiz pirmā līkuma konstatēju, ka rūpīgi pudelē iepildītais ūdens ar citronu arīdzan palicis mašīnā, bet ko nu vairs - vismaz ir iemesls visus 20 km airi nenolaist.

Sākums braucienam, kā parasti, briesmīgs - pretī pūš spēcīgs vējš, organisms tā uzreiz nav ar mieru pieņemt faktu, ka turpmākās stundas būs jāairē, rokas gurst, elpas trūkst un visas pārējās nelaimes. Pie tam Gauja Valmierā ir sekla visā platumā, saule spīd pretim un nevar pat saskatīt, vai ir kāda dziļāka vieta arī. Pilsētas lejgalā spēcīgi nes pēc kanalizācijas, bet pie apvedceļa tilta makšķernieki mierīgu sirdi mētā savas pīckas. Ap to laiku jau esmu iegājusi zināmā ritmā, airēšana vairs nesagādā fiziskas grūtības, un varu pievērsties apkārtnei. Kādam krastā sēdošam makšķerniekam pa paradumam uzsaucu "Vai ta' ķeras kas ar'?", uz ko šamējais tikai noslēpumaini pasmaida. Smaida iemesls atklājas jau nākamajā mirklī - zibenīgi pieliecoties, izdodas izvairīties no pirmās auklas, bet otrajā ietešu ar visu ātrumu; par laimi, šis nav nodriskātais polietilēna kajaks, kurā tik veiksmīgi reiz ieķērās makšķeraukla Kazu krācēs; izdodas veikli pārcelt auklu sev pāri un pat nesamazināt ātrumu. Ko padomāja makšķernieks, nebija laika noskaidrot.

Pabraucot tālāk no Valmieras, cilvēcisku būtņu krastos vairs nav, toties ir rudentiņis, bagātais vīrs, kurš izgrezno Latviju. Vēla rudens ainavas upes krastos ir tiešām savdabīgas, un īpašu šarmu tām piešķir cilvēku prombūtne un šķietamā pamestība. Toties ir visādi putni - gar krastiem lidinās sīļi (Snow noteikti zīmīgi pasmīnētu, atceroties Abavas ģeorallija sīļus), šoreiz gan bez kāda zemteksta, bet upē ik pa brīdim ir mežapīļu bari - acīmredzot, šīgada perējums. Pīles, vismaz attālāk no apdzīvotām vietām, mani pielaiž visai tuvu, acīmredzot, uzskatītamas par kādu vienkārši apjomīgaku sugasbrāli. Apmēram 3-5m attālumā gan tās saprot, ka kaut kas nav labi, un reizē ceļas augšā - no spārnu vēdām, šķiet, gaiss vibrē.

Kad saule nespīd acīs, var pat apmēram novērtēt, kur būtu labākā trajektorija seklūdens kontekstā, un vispār noder zināšanas fluviālajā ģeomorfoloģijā. Tik un tā ik pa brīdim nākas spēcīgāk uzairēt, lai izvairītos no uzsēšanās uz sēkļa - bet vienā brīdī arī tas nepalīdz, un iestrēgstu gluži bezcerīgi. Klusi nolamājos, velku cimdus nost un ar rokām un airi stumjos uz priekšu - ūdens izrādās pat ne vairs spirdzinošs, bet stindzinošs, cimdus uzvelku jau, šķiet, pēdējā brīdī pirms pirkstu kustīguma zaudēšanas. Toties par to tūlīt lejpus sēkļa konstatēju kaut ko, kas noteikti ir Miegupes ieteka, tātad, pieveikts vairāk nekā pusceļš. Miegupe un Liepas iezis ir vienīgie orientieri, ko atceros pēc kartes paviršas aplūkošanas - it kā kaut kas būtu traucējis sīkāk izpētīt leģendu. Pieņēmums, ka uz noteiktu distanci būtībā nav svarīgi zināt sīkākus orientierus, neiztur kritiku - braukt pilnīgi bez nojēgas par savu atrašanās vietu ir pārāk nomācoši.

Pēc Miegupes upe ir mazliet straujāka, bet, lai dzīve galīgi par karameli neizliktos, iepūš kārtīgs pretvējš. Vispār šai posmā sēkļu ir mazāk un dziļu vietu vairāk nekā starp Kazu klintīm un Cēsīm, taču savu ātrumu joprojām nevērtēju kā augstu. Saulei jau slīdot aiz mežu galiem, turpinu ceļu un gaidu, kad beidzot būs tas Liepas iezis. Pirms tam vēl kādā smilšainā krastā iegrauztā un ar kokiem piegāztā līcītī satieku divus makšķerniekus ar pūsli - viens stāv uz kokiem un mētā savu badapātagu, otrs no pūšļa tirina ziemas makšķerīti. Uz tradicionālo jautājumu par ķeršanos šie gluži netradicionāli atbild, ka labi. Aiz līkuma, ka tavu laimi, pavīd Liepas iezis. Pie tā vispirms ievēroju krastā nostiprinātu makšķeri, pēc tam trīs makšķerniekus un tad arī viņu mašīnu pašā ieža augšā. Pašaujos garām pat bez jautājumiem par makšķernieku veiksmi, toties ieža lejgalā man gandrīz blakus ūdenī ielec kāds dzīvnieks - bebram tā kā plunkšķis par mazu, iespējams, ūdrs. Redzu tikai burbulīšus, lopiņam pārvietojoties zem ūdens, bet sportiskais gars arī tagan neļauj pārtraukt airēšanu un sagaidīt, kur šis uznirs.

Kamēr mēģinu atcerēties, cik no Liepas ieža līdz Sietiņiezim, kilometrs vai divi, Sietiņiezis ir jau klāt. Ar sajūtu, ka varētu airēt vēl, slaiki ieslidinu kajaku upītes grīvā pirms ieža un skatos, vai jau neredzēšu savus laimīgos vecākus mani sagaidām. Dzirdu balsis, mēģinu kaut ko uzsaukt, bet mute izkaltusi, nesanāk. Iedzeru pāris malkus strauta ūdens un velku ārā mobilo no maisiņa. Labu brīdi blenžu tajā, ja būtu parastais pulkstenis, tad pieliktu pie auss, jo cipari bezkaislīgi apgalvo, ka 20 km es esmu nobraukusi 2 stundās. Pašlaik pārliecība par savām spējām ir mazinājusies, jo rūpīgāka leģendas izpēte un mērījumi satelītkartē liecina, ka attālums varētu būt bijis arī tikai 17-18 km (ņemiet vērā, ja lietojat VX publicētos upju aprakstus!), bet tai brīdī tas nelikās svarīgi. Izskaloju muti ar strauta ūdeni un mēģināju izsvilpot mūsu ģimenes raksturīgo svilpienu. Sanāca ne pārāk labi un skaļi, to varētu sadzirdēt vienīgi blakus esošajos krūmos, tāpēc ķēros pie mobilā. Tēva mazliet izbrīnītā balss, atbildot uz zvanu, neko labu nesolīja, un tā arī bija - mana atbalsta grupa esot Valmierā (!) un tikko sākuši ēst (!!).

Tā nu es pamazām apjēdzu situācijas skarbinieku - saulei slēpjoties aiz kokiem, temperatūrai krasi krītoties, es esmu pie Sietiņieža, mitrās drēbēs, bez sausās kārtas, bez naža un sērkociņiem, vispār bez nekā, ar perspektīvu gaidīt atbalsta grupu vēl vismaz minūtes 30-40. Ieslēdzas survival režīms - jāsāk ar kajaka uzstiepšanu augšā un uguns ieguvi. Manos plānos lielu lomu ieņem krievu ģimenīte, kas patlaban nokāpusi pie upes un apspriež, vai vardes dzīvo tīrā vai netīrā ūdenī, un kāds tad ir ūdens tai lāmā pie ieža malas, kur sīcis ir obzervējis minētos abiniekus. Parasti palūdzu kādu izlīdzēt kajaka stiepšanā, bet šoreiz ģimenes tēvu negribu atraut no spriedelēšanas par vardēm, un varonīgi uzmetu kajaku plecā - galu galā, apgredzenota vīrieša priekšā nav ko izlikties par nevarīgo, kajaku uznest augšā es spēju. Trepes, protams, ir garas, un iztēlojos, ko par šo visu teiktu Viktors Sergejevičs, pie kura eju vingrot muguras dēļ, un kurš man neļauj pat 20kg smagu štangu par vienu pozīciju zemāk uz statīva pārvietot (taisnība viņam ir, šitie vingrinājumi ar laivu uz mugurkaulu atsaucas nelabvēlīgi).

Kad kajaks pievilkts pie nozīmētās ugunskura vietas (GNP taču!), sāku meklēt iekurus - nākas gan pārkāpt norobežojošās barjeras, bet savas dzīvības un veselības glābšanai ne tādus vien noteikumus var ignorēt. Kad sausie zariņi ir savākti, seko aplauziens - ģimenītei nav ne šķiltavu, ne sērkociņu, ne klāt, ne arī mašīnā (Ahā, tādad šitādu tipiņu dēļ SAS izdzīvošanas rokasgrāmatā bija aprakstīta uguns iegūšana, pilinot akumulatora skābi uz klepus tabletēm! Kaut gan, padomājiet, nesmēķētāji, cik no jums mašīnā vadā līdzi sērkociņus?) Pirmo reizi mūžā nopietni apceru nikotīna atkarības priekšrocības - ja es pīpētu, noteikti man būtu līdzi 2 iepakojumi ar sērkociņiem, un vēl šķiltavas piedevām.

Drūmā nolemtībā ietinos zaļajā paklājiņā (tak dibengalam siltāk) un gaidu, kad atgriezīsies otra kompānija, kuru manīju aizejam uz Sietiņieža lejgalu. Pēc nepilnām desmit minūtēm šamējie ir klāt, vienubrīd liekas, ka aizies pa citu ceļu uz mašīnām, bet nē, ka tavu laimi, nāk uz manu pusi. Un viens vīrietis smēķē! Izlūdzos šķiltavas, un lēkšoju pie sava ugunskura, pa ceļam ar nagiem mēģinot noplēst kādu tāss strēmeli no bērziem, kuriem aizsniedzamā augstumā tāsis jau ir noplucinātas. Pirmajā piegājienā uguns nodziest, mēģinu vēlreiz. Šķiet, izdodas aizdedzināt, un atdodu šķiltavas īpašniekam. Kad tas jau sāk attālināties no mana redzamības lauka, uguns atkal nodziest, bet es nolemju nepadoties, un no oglītēm uguni atkal uzpūšu. Talākais jau ir tikai malkas sagādes jautājums - domāju, nav jāstāsta, kā mēdz būt ar malku GNP populārākajos apskates objektos; priežu mežs tik tīri izslaucīts, cik tīru nevarētu dabūt pilsētas parku 2 skolēnu un viena bezdarbnieku brigāde. Kaut kādus zariņus tomēr izdodas atrast, un arī skraidīšana tā kā dod siltumu miesās.

Kad uguns ir labi iedegusies un beidzot es varētu sākt žāvēties, pie apvāršņa parādās mana Atbalsta Grupa. Tēvs tā kā lepni smaida un saka, ka viņa pamācības neesot gājušas zudībā, un vismaz sērkociņi man esot bijuši līdzi. Nākas tēvišķo lepnumu mazliet aplauzt un atzīties, cik patiesībā nožēlojami bezpalīdzīga es biju. Vēl pasildos pie sūri, grūti kurinātās uguns un nesam laivu uz mašīnu. Tur - pēdējais triks, ko izstrādājusi mana aizmāršība, zābaki līdz ar vilnas zeķēm, protams, stāv kā stāvējuši mājās priekšnamā. Bet tas jau vairs nav būtiski, neoprēna zābaciņus liekas 15 minūtes pieciest es varu.

Tā kā stāstam nav izmantoto terminu skaidrojuma, tad rakstītāja izrādīšanās un pašapliecināšanās tieksmes lieliski apmierinās morāle:

Nekad, NEKAD nekāpiet laivā, ja jums nav līdzi sērkociņu (pat tad, ja jums ir atbalsta grupa)!