Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Novērtē šo rakstu!
Superīgi!!! (+2)
Labi! (+1)
Nekas īpašs (0)
Nepatika (-1)
Fui, kā tādu var uzrakstīt!!! (-2)

 

Noteikumi

Balsojuma tabula


Visu laiku lasītākie piedzīvojumi
Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86]
Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13]
Kihnu tautastērps. [4]
Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10]
Ar kajakiem uz Sapņu zemi. [27]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Irbe – Sāremā – Ainaži [14]
Wild Norge 2011 [7]
No Ķekavas uz Ķekavu [16]
Norvēģija 2013, jeb „gribu vēl”! [4]
Tak vam i nado - latviai ! [10]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi

Kaspars Celmiņš, 07.10.2005

Komentāri [10]

 

Foto: Atvars Eglītis
 

Konkursam "Upju stāstnieks 2005".


Pamācošs stāsts par kajakošanu ar pielietoto terminu skaidrojumiem.

 

Uz Soču negribi braukt? - ieminējās Atvars, - es ar baigo baru no Campo kajak kursiem laidīšu. Sasodīts, otra alternatīva bija nekur nebraukt, jo uz Norgi veči jau bija aizbraukuši, tādēļ es teicu, ka gribu, jo kaut kur jau ir jābrauc, pie reizes apciemosim paziņas - WW gidus Rado un Leo, kas pēdējo reizi redzēti Arhajā. Par Soču biju lasījis žurnāla “Kayaksession” rubrikā destination , ar domu, ka gan jau kādreiz jāaizbrauc uz šo Eiropas kajakeru kulta upi.

Žurnālā bija rakstīts par ķirbuļu laukiem ar sifoniem un kanjoniem un vēl, ka šī upe esot ļoti piemērota iesācējiem – interesanti, ....tas gan negāja kopā ar kanjoniem un sifoniem, bet lai jau paliek, aizbrauks un tad redzēs ko tur kursanti iesāks.

 

Pirmais rīts

Pār Sočas ieleju, pie Koritnicas upes ietekas, krita spoži, silti saules stari un virmoja kempinga rīta rosība, kad tumšizilgmā dranduļetā, kam kārpoties kempinga stāvās uzbrauktuves risās, ieradās trīs samiegojušies radījumi, kuru trūka līdz šim, lai grupas sastāvs būtu pilns – Inese, Anita un Remis. Satikšanās prieks ....

Tika prašņāts un taujāts, tincināts un izzināts, bet vīra ar sarkano apsēju ap galvu uzvedībā nemanīja ne mazāko bažu un viņš monotoni sniedza atbildes – “Jā, finišs ir turpat, kur starts, khh, tas ir šeit”, Prasiet Kasparam” un tā tālāk... un gaiši zilos havajiešu peldšortos tērpies gaišmatis, uz jautājumu, vai tas zina, kad tad sāksies un kuru posmu airēsim, kempingkrēslā laiski izstaipoties nesteidzīgi sniedza atbildi – “Paga, uzpīpēsim un paskatīsimies kartē, iedzersim kafiju - izdomāsim”. Un, kad rīta gurdums bija mitējies, trīs autombīļu karavāna virzījās uz tuvējo kalnu pilsētiņu Bovec, kur gaišmatis sagādāja kajakošanas biļetes un, mazu mirkli iemetuši pamielot actiņas kajak-šopā “LaOla”, virzījās uz upes pusi.

 

Boka - Spernica 1 - Spernica 2 – Trnovo 1

Piebraucot pie Bokas strauta ietekas Sočā (strauts bija izžuvis), naskākie devās veldzēt rīta saules sakarsēto un vakardienas rūdījumu pārcietušo miesu un garu, citi tai pat laikā baudīja dabas skatu ar cik tur desmitus metrus augsto Bokas ūdenskritumu.

Šķiet arī vīrs ar zaļu kombinezonu pirms vēl kaut kas ir sācies, gribēdams atsvaidzināt savas eskimorol zināšanas, tās pārbaudot labāk tomēr atstreļijās tur pat uz vietas. Arī Inese ampelējoties apgāžas un pēc uzcelšanās apgalvo, ka sajutusi strjomu. Jā, ūdentiņš tāds atsvaidzinošs - forši. Nu varētu taču arī laist uz priekšu... Ak jā!, vēl tikai Atvara pēdējie vārdi (tipa instruktāža, kur galvenā zīme ir uz augšu pacelts airis, kas nozīmē visiem krastā – priekšā sūdi) un svētība pirms atstumšanās no krasta.

Upē ūdens nav daudz, bet tā dzidrums un krāsa fascinē, upes gultni klāj balti akmeņi un šķietami seklā vietā ūdens ir gana dziļš, attālumā tā krāsa ir smaragdzaļa.

Kuļamies pa pilnīgāko flatvateri, redzams, ka tauta sāk iesvīst un censoņu sejas saulē pietvīkst sārtas, tāpēc kādā no jautrākām vietiņām, kur upe taisa mazu buļ, tiek taisīta peldēšanās – bodyraftings.

Piebraukuši pie ļoti zīmīgas vietas upes krastā, kas līdzīga visus iepriekšējos km garām slīdošajai ainavai, nofiksējam, ka tas varētu būt finišs. Nekā, urā – mēs turpinām airēt!

Arī turpmākie upes km bija līdzīgi iepriekšējiem, līdz klinšu krasti to sāka spiest ciešāk. Te pēkšņi no strauja līkuma aizsega mierīgā līcī ar baltu smilšu strēli, ko ieskauj dzidrs zaļi-zili rāms ūdens, mēs saklausām upes aizdomīgo šņākoņu. Meitenes ar zilo un dzelteno laiviņu tālāk nedosies, bet pārējiem acis zib ziņkārē – kas gan šo dīvaino troksni aiz līkuma rada – varbūt ūdenskritums, vai sifons.

Upes turpmākā plūduma straumi dala vairs tikai astoņi brašuļi un straume viltīgi vīdamās starp vareniem klints bluķiem, kuļ baltas putu vērpetes. Drīz vien “kakumaisa” pozā sēdošo Remi tā sāk audzināt līdz tas pārvēršas par peldošu trīsvienību – laiva, airis un airētājs.

... nu beidzot, vismaz kaut kāda jautrība, upē ir šķēršļi - mazi vilnīši, pārgāznītes ar mazām muciņām divās vietās kustības trajektorija nav labi pārskatāma uzreiz, bet braukt var visur.

Bārdainais vīrs nolēmis jaunos censoņus apmācīt kā pareizi ieiet straumē, sniedz demonstrāciju, kas dažiem liek ļoti saspringt, tad pārējie žvankājot laivu un turot airi paceltu virs ūdens, lai pasarg' dies' to nesaslapinātu, mēģina atkārtot šo viltīgos manevrus. Jā, straumi vajag mācīties, dažkārt tas, kas izskatās nedraudzīga ūdens struktūra vai otrādāk, mēdz izspēlēt veco labo joku, kura rezultāts ir – OPĀ!, un kam 90% gadījumu seko OTSTRELS. Upes raksturs pūl-drops, bet ļoti lēzens, pilnīgākais RELAX.

Zīmīga situācija veidojas pēc šī posma ievērojamākā bāziena, tajā vidus daļā bija muca, nenozīmīga piespiede pie kreisā krasta un beigās mētājās pāris lielāki vai mazāki kirbuļi. Kustības trajektorija zīmju valodā ir sekojoša – uz augšu izstiepta plauksta vertikāli, tiek piesista pret pieri – tātad jāmočī pa vidu.

Protams, pieredzes bagātākie, jūtot, ka būs labi kadri, aiz krāces met krastā un sāk darboties ap foto un video tehniku, kamēr pārējā grupas daļa, ieturot drošu distanci, pirms krāces snaiksta kaklus, izmētājušies pa abos krastos esošajām atstraumītēm.

Klūpot un krītot pret krastmalas akmeņiem, Atvars ieņem stabilu stāju, un aizmiedzis aci lūr savā fotokamerā, gaidot to mirkli svētīto.

Gundars, veiksmīgi uzvarējis šķērsli, neizprot vadoņa sniegtās komandas “Sēdi!, Sargā!”, mauc krastā un, rāpjoties no sarkanās laiviņas, paķer arī burkānu.

Tālāk seko sieviešu tūre – mazajai meitenei neizdodas pārmērīgi garo dzelteno airi savaldīt trīs akmens bluķu labirintā, laiva grib triekties klintī un seko OPĀ ar visām vajadzīgajām izdarībām, kas liecina par apzinātu darbību sevis atgriešanai uz līdzena ķīļa. Es turpinu filmēt, kā caur krāci labā stilā traucās un to veiksmīgi pārvar Anita. Tomēr, kā izrādās garais dzeltenais airis nav palīdzējis veikt eski, Gundars virves galu ir pametis par ātru, kā rezultātā Inese un visa darīšana aizpeld aiz līkuma. Kādam būtu jāglābj Inese, nezinot īsti, cik tālu būs jābrauc un kas tur tālāk īsti par šausmām, Atvars sauc Anitai – “ Brauc viņai pakaļ!” , un turpina fotosesiju. Es filmēju kā brauc Edžus un Remis – veiksmīgi, Atvars kaut ko skaidro Gundaram par komandu izpildi, pārējie ļoti uzmanīgi klausās šo lekciju, tikmēr aiz stūra Inese cīnās par dzīvību un Anita cenšas panākt viņas aiz horizonta izgaistošo kajaku. Tā kā šajā vietā vairs neredzu ko filmēt, Atvara uzmundrināts “ Paskaties, kas tur ar tām meitenēm notiek”, sēstos laivā un dodos raudzīt, kā tad veicās meitenēm – Johaidī! Pēc pārdesmit metriem seko līkums un krāce, tāda ņipra un horizontu aiz tās nosedz pirtiņas lieluma klintsbluķis. Pa krastu pirms krāces pa akmeņiem lēkā Inese un kaut kur turpat slapstās arī Anita. Ineses kajaks esot aizgājis uz jūru, es par to šaubos un gāžu tālāk, aiz klintsbluķa nekā tāda nav, bet krastā atkal kaut kāda rosība, pāris veči stīvējās ap Ineses laivu, krietni zemāk viens pakāpies uz prāva kirbuļa svilpj, bļauj un mahājas kā tāds idiots. Sarunājis, ka veči Ineses laivu atstutēs krastā, braucu pie bļaura, kas ar zīmēm rāda man ragus un asti, - ķēms tāds! It kā viņš nezinātu, ka bļaut un klaigāt uz upes ir bezjēdzīgi – tāpat nevar dzirdēt un, ja var dzirdēt, tad saprast gan ne, bet, ja var saprast, tad nevar zināt vai iedomātais sarunu biedrs pārzina valodu, kurā viņam tiek sniegta vērtīgā informācija. Piebraucis tuvāk saklausu vārdu “džaket”. Nu forši, nodomāju, bet man nav nekādās žaketes. Bet tips ir ietiepīgs kā tāds ... viņš turpina konversāciju, mahājas ar rokām upes virzienā. Un beidzot man pielec, ka Ineses draitops, ko viņa pēc pārkaršanas novilka un iebāza laivā šīs peldes laikā, ir no tās izkritis un pašlaik dodas pie upes burhana... noķēru.

Vakarā mēs lietojam visādas dziras un klausāmies kā Remis ložmetēja cienīgā ātrumā pļauj aņukus....un mēs rēcam un lokāmies kā tārpi.

 

Diena, kas tika pavadīta labāk kā darbā

Kafijas krūze šorīt tā īsti netrāpa pie mutes un iekšas grib vairāk laukā nekā iekšā un tad vēl ir ieplānoti visādi varoņu darbi, varētu braukt ar velosipēdu, bet līdz upei ir tālāk kā līdz dušai. Paskatījušies kartē un uz pārdomu pārņemtajiem darboņiem, mēs sākotnēji plānotā lejas gala vietā, kur varētu būt vairāk ūdens vīlējam uz Sočas augšgalu....

Augšējā Soča – no Bunkerji līdz mājām Koritņicas ietekai... Nekas tur nav, bet rakstīts III/IV. Sataisos un, organismam raustoties konvulsijās, smeļu ūdeni. Gundars filmē, bet man ir TIK SŪDĪGI, ka figūras taisīt negribas... pirmie pieci metri ir viss grūtākie, jāairē, tad jau parādās straume un visādi buļ buļ... un es esmu atsvaidzinājies. Pirmajās divās krācēs ir kādi pieci overi, jāatzīmē, ka Inese, varonīgi uzcēlusies, mudīgi sameklēja klusu vietiņu kur pastrjomīt...

Tāda forša upīte augštecē tā Soča, vienā no aprakstiem lasīju, ka šajā posmā, ieraugot baltu klinti kreisajā krastā, esot jāstājas krastā un jāapnes tās pakājē esošā krāce, nu bet ne jau pie šitik maza ūdens!!! Viss braucams snapliva, lai gan pareizi rīkojas Atvars, kas visus satriec krastā, nobrauc lejā pie manis un ieņem tradicionālo pozu lūrot caur objektīvu. Jā, tik tiešām visiem ļoti patīk šī krāce un kāds pat pamanās uzstiept laivu otrreiz, daži gan, krācei beidzoties, otstreļījās, bet tas droši vien no laimes.

Drīz vien seko arī slavenais Sočas kanjons – 10 / 15m augstas no ūdens kāpjošas klinšu sienas skauj nabaga upi un tā nevarīgi pretodamās veido divas krāces kanjona sākumā un vidusdaļā. Kanjonā ir ļoti skaisti, mierīgs ūdens. No sākuma nobrauc Atvars, viņam sekoju es, ļoti skaists kanjons. Inese pārdzen Vavi un apnes, arī pārējie tā kā domā, bet Armands jau brauc un pirmajā krācē opā - peld un bļauj, ka gribot vēl! Nu labi, otro krāci viņš izbrauc uz četri ar plusu. Arī Anita gāž lejā, nāk kā lode, rikošetā atsitoties te pret vienu te pret otru kanjona sienu, apstājas un atgūst spēkus pirms nākošās krāces un labā stilā močī lejā. Remis stāv uz tilta un prasa: “Un kas ir jādara, ja tur apgāžas? ” Es atbildu, ka nekas – „jāpeld un jābauda skaistais kanjons”

Remis vālē, atstutējoties pret airi un, protams, ka liktenīgajā mirklī viņš apmaucas un dabū peldēt. Ieīries atstraumē pēdējiem spēkiem pirms nākamās krāces viņš lepni paziņo, ka esot taču labāk kā darbā!!!

Bet tā bija tikai pirmā krāce! Arī otrajā krācē viņš dabū peldēt... skaisti.

Kanjona beigās ir tūristu bari un baigais kolhozs, un es tur iepazīstos ar gidu no Čīles Anri, kurš pazīst gidu Rado, kurš savukārt ir pazīstams ar Leo. Leo ir tas cilvēks, kuru mēs ar Atvaru braucot šurp gribējām ļoti satikt, bet Leo pašlaik ir Īrijā un Rado būšot atpakaļ no Horvātijas varbūt tikai rītvakar, tāda ir tā gidu dzīve.

 

Kāda cita diena, Sočas ķirbuļu laukos, sifoni un lamas

“Sasodīts atņemiet tam .... taču laivu, lai man pēc tam ar nožēlu nav jāskatās acīs viņa sievai un bērniem ”- brēc Atvars, makarējot laukā kārtējo reizi peldošo Armandu, kas paskatījies, kā mēs ar Atvaru močījam tālāk. Kopā ar mums ir arī Anita un Regimants. Viņi savas laivas sākumā stiepj gar krastu. Anitai kaut kur ir sačakarējusies mugura un tāpēc viņas laivu pārvieto Remis, sevi uzmundrinādams ik pa brīdim klaigājot un droši vien nepārtraukti pie sevis murmulējot sakrālo frāzi - “viņš labprāt lēkātu no prieka, bet plecus nospieda smagais zārks ar sievasmāti”, sevišķi gari stiepjot “ māāāti” .

Jā, aiz slaloma trases beidzot upe parādīja savu īsto raksturu, lai gan arī pati slaloma trase bija forša, tādi treki, kur galvenā straume vijās ap boulderiem, pāris kritumi, labirints starp kirbuļiem, tomēr šis posms ir īss....

 

Bet nu pēc kārtas...

Dienas sākumā, no mums neatvadījušies, kāpt kalnos devās Dace, Ieva, Gundars un Edžus. Arī šodien ir smuks laiks un lai cik arī tas būtu jauki, paģiras tomēr ir. Atspirgstot izdomājam, ka šodien Atvars testēs VS Diesel 75, to iznomājot kajak šopā.... un brauksim mēs pa raftinga posma nikno galu no Trnovo 1 un tad jau redzēs....

 

Raftinga posmu mēs pievaram ievērojamā ātrumā un, sasniedzot “Trnovo 2”, ēdam rupjmaizi ar gurķiem un rīsu šokolādi. Ak jā... raftinga posma beigās Inese upes burhanam ziedoja pulksteni, iebraucot un apgāžoties nu jau viņas “Liktens mucā”. Upurēšanas process esot bijis mazliet traumatisks ne tikai pulkstenim, kas arī pašlaik katru dienu pusseptiņos no rīta modina Sočā mītošās zivis un burhanu, bet arī viņas rokai, kas vakarā iekrāsojās ne tajās gaišākajās krāsās. Tāpēc Inese nolemj ceļu kopā ar mums pa upi neturpināt, bet tipina gar krastu un novēro, kā Anita slalomtrases vidū izpeld anderkatu, ko es un Atvars vērojam ar šausmās sastingušām sejām, jo, apzinoties šitādu sūdu iespējamās sekas... nu labi Anita izpeld smaidīga un laimīga. Steigā metoties sniegt pirmo palīdzību peldošajai, kas mums ar Atvaru vainagojās ar Anitas laivas un aira izglābšanu, bet pašas Anitas tālāku peldināšanu, es video tehniku atstāju Inesei, kuru viņa arī cītīgi turpina pārvietot pa krastu līdz pat dienas beigām. Žēl un pats vainīgs....

Raftinga posma beigās mūsu blicei piesitās vai nu itālis vai francūzis, kas internacionālos mutvārdu saziņas līdzekļus nepārzināja vispār. Es ar viņu sapratos zīmju un neartikulētu skaņu valodā, cenšoties izdibināt vai agrāk viņš ir braucis arī tālāk, vīrs iepleta acis kā apakštasītes, sāka noraidoši vicināt rokas un nelabā balsī paziņo - „n o, no siponi!”

Tikām arī mēs abi ar svešzemnieku bijām sasnieguši slaloma trases beigas un viņš atvadoties pirms devās prom cienīgi spieda roku, bet es paņēmu metamo maisu un novēroju kā finišam kārtējo reizi peldus tuvojas Armands. Upe šajā posmā ir plata un sekla, bet tālāk seko sašaurinājums un upe pazūd klintsbluķos, kur vienu no lielākajiem rotā krusts...... man striķis īss, līdz Armandam tas nesniegs. Tomēr izskatās, ka Armands arī ar saviem spēkiem tiks līdz krastam un diez vai straume viņu spēs ieraut nākošajā krācē, kas pēc mesjē vārdiem beidzās ar sifonu... Atstraumē iegāžas Atvars un nosodoši saka, ka šitāda drošināšana un glābšana nekur nederot, un es tam pilnīgi piekrītu – dotajā situācijā nav nekādas bīstamības un es visu kontrolēju. Un tad Atvars paairē dziļāk straumē un mauc iekšā nākošajā krācē – bez izlūkošanas, snapliva, SIFONĀ! nu tā taču mesjē teica! Es šajā mirklī esmu daiļrunīgs, bet lai nu paliek... aiz akmeņiem parādās Atvara stāvs... šī krāce tik tiešam bija vienkārša tikai no augšas, apakšu redzēt nevar, jo to aizsedz klintsbluķis...

 

Ieturējuši mazu maltīti novērojam kā kāds pārītis aizmočī mums garām... Oho – ar Vizard, uz sifoniem! “ Nu, nu” - mēs nosmīnam. Tā kā nav redzamu iemeslu uzturēties ilgāk šajā vietā mēs ar Atvaru sēstamies laiviņās, ar norunu, ka Armands, Anita un Remis šausmīgos sifonus apnesīs. Tomēr, atskatoties, redzam, ka šaubīgi žvankādamies mums seko arī Armands... Armands tiek audzināts, kamēr es kopā ar vācieti no kreisā krasta izlūkoju nākošo krāci, kas ir slaids klintsbluķu vārtos ar anderkatu labajā pusē, slaida beigās džamps pāri akmenim, kam seko samērā gara un spēcīga atstraume kreisajā pusē. Sākotnēji likās, ka jāapnes, bet viss beigās izrādījās diezgan atraktīvi, es veiksmīgi trāpīju uz džampa iekārvēju un ielidoju atstraumē, no kuras bija redzami turpmākie 5m upes un nākamā milzīgā atstraume, kas bija mazliet viltīga – Opā! un man nācās celties pilnīgi gludā ūdenī. Pa to pašu laiku Atvars jau kārtējo reizi lādēdamies zvejoja Armandu...

Tālāk sekoja pāris kritumu un upes paplašinājums, kuru mēs maldīgi uzskatījām par šī posma beigām. Nelielajā konversācijā ar vācieti Atvars noskaidroja, ka līdz beigām ir maz atlicis. Ja maz un priekšā esošais pārskatāmais posms ir OK, Atvars visiem ļauj braukt...bet mēs atradāmies labi, ja žopas vidū...

 

Inese ar kameru bija pazudusi. Armands, izpildot apnesienu, pazaudēja metamo maisu un mēs stāvējām pie krāces, kuru mums apnest negribējās un arī braukt īstas vēlēšanās nebija, bet mēs ar Atvaru katrs pa savu trajektoriju, putām pa gaisu lidojot, to tomēr nobraucām.

3m augsto ūdenskritumu, kā arī vēl pāris krāces ar “ugly scenary” – galvenokārt dēļ sifoniem mēs, godīgi minot varoņu taku, apnesām.

Pēdējā krācē pirms žopas klinšu vārti atvērās Atvaru vpiņilo starp diviem akmeņiem un es viņu izvilku, savukārt es tur norāvos pa elkoņiem, un nu upes raksturs mainījās... Lokālas īsas krāces pār klinšu kāplēm un jaudīgiem trekiem... un šeit Armands zažigal visu krāci nomauca ar galvu uz leju trīs reizes uzcēlās un beigās tomēr atstreļījās. SPĒKS!

Sasniedzot “Napoleon most”, esam galīgākajā bezštokā. Kā nekā ir vēls vasaras vakars, esam cītīgi airējuši astoņas stundas un ne to vieglāko ūdeni. Ir tik forši....piekalnē esošās baznīcas pulkstenis, cītīgi skaitot stundas, dindina....

Vakarā sāk pūst draudīgs vējš un kalnos draudīgi zibsnī un ducina pērkons. Pa kempingu plivinās kaimiņu tents un pāris teltis. Mēs ar Atvaru un Armandu sēžam zem meterologiskā ieroča - 4x4 tenta un melanholiskā mierā vāram makaronus, kad atgriežas no kroga un cenšas satvert pa nometni plīvojošos priekšmetus. Armands beidzot ir tik noguris, ka aiziet gulēt nesamērīgi agri un aizslēdz mašīnu, kurā tika glabāta pudele viskija.

Djadju Fedju v derevņe ņeļubiļi – on v sorokpjatom razbil butilku samagona....

 

Vēl viena diena upē

Koritņica. Par Koritņicu es nevaru pateikt neviena laba vārda... lai gan, ja sasprindzina tās nedaudzās pelēkās šūniņas, kas vēl manī mājo un kuras drīz vien tiks izskalotas kārtējā kajakošanas pasākumā un tiks nomainītas ar polietilēna granulām.... ja upē būtu ūdens, ja Koritņicā būtu ūdens, tad tas būtu fans!!! Starts lejpus cietokšņa, kur puikas pirmajā pasaules karā ir spēlējuši kariņu un kuru ir vērts apskatīt, blakus cietoksnim ir kanjons, kanjona vidū ir ūdenskritums, redzama tikai tā apakša, vēl tur ir piemiņas plāksnīte vienam kajakerim...

Pirmajos divsimt metros ir šaurs klusais kanjons, tālāk ir seklumi, seklumi un straujteces, un lejpus šosejas tilta sākas dziļš ēnains kanjons un vēl pēc pāris krācēm Kortiņica ietek Sočā. Var braukt līdz nākošajam posmam, bet tieši šeit ir visvairāk čaiņiku, un pilnīgākais flatvateris... priekš ķeksīša.

Lai diena nebūtu velti pavadīta, mēs ejam uz Bokas alu, bet patiesībā aizejam uz Bokas ūdenskritumu – apmaldījāmies, bet interesanti....

 

Pēdēja diena uz Sočas

Iepriekšējā dienā mums bija pārmaiņas, mēs taisījām kanjoningu, pa Sušecu. Tas bija jauns pavērsiens manā kanjoninga pieredzē, jo ja līdz šim man tas saistījās ar iešanu, lekšanu un peldēšanu, kā arī grūtāko posmu dulferēšanu. Tad 16m augsta slaida nošļūkšanu uz dibena es vēl nebiju piedzīvojis... bez tam mēs paložņājām pa Mala Boka alu......nekas tāds

Bet šodien mēs atkal brauksim Sočas raftinga posmu, jo tie, kas staigāja pa kalniem, ir noilgojušies pēc upes.

 

Šodien īpaši izcēlās klusā Ieva. Kaut kur raftinga posma vidusdaļā Atvars atkal sāka trenkāt visus pa atstraumēm, tas ir labi. Bet parasti vienā atstraumē visiem vietas nepietiek, tas ir stulbi . Nu lūk, vienā tādā atstraumē iebrauc Edžus un viņam seko Ieva, kas nav nekas slikts, bet tajā pat atstraumē esmu arī es, kas izrādās tīrā veiksme . Veicot spēcīgu īrienu, Ieva netīšām iezveļ Edžum pa kaklu, tā gadās . Jaunietis izslēdzas, sažvankājas, gāžas riņķī, un tas ir stulbi . Tā kā es esmu turpat līdzās, kā jau es pieninēju, kas tīrā veiksme . Es puisieti grābju aiz vestes un ķeros pie tuvumā esošā akmens, tas ir labi ... Edžus atžirgst fiksi, kas tik tiešām ir super un mēs tupinām ceļu.

Vai arī šoreiz Inese iebrauca nu jau “Cīgeļa” vārdā nodēvētajā mucā, es nezinu, bet kāds droši vien tur peldēja.

Raftinga posma finišā atpūtušies, un man šķiet mēs visi turpinām airēt (var būt arī ne – nebrauc vai nu Gundars vai Edžus vai abi, kāda atšķirība) arī “Slaloma trasi”, kuras sākumā pašās pirmajās treka virāžās peld Ieva. Mūsu glābšanas operācijas ir samērā sūdīgas, lai neteiktu, ka pilnīgi garām un kroni visam tam uzliek turpmākā notikumu gaita.

Piebraucam pie vienkāršas pārgāznes, kas beigās atduras kaut kādos akmeņos kuriem labajā pusē teorētiski var lidot pāri, tam seko muca, bet kustības līnija ir daudz vienkāršāka – slīpi pa mēli uz labo pusi ar bufu vai bez tā jāielec attraumē.

Ievai šī krāce šķita pārāk sarežģīta un viņa nolēma apnest, bet Remis plēsa pa taisno pāri akmeņiem, protams aiz tiem veidojās muca, kurā viņš atstreļījās, un ļoti spēcīga atstraume. Lejpus šīs brīnišķīgās vietas samērā vienmērīgā, bet stiprā traumē, bija pāris pirtiņas lieluma buližņiki, starp kuriem bija iestrēdzis Armands, pagaidām vēl neapgāzts... Remis, atsperoties pret Armandu un klints bluķi ar manu palīdzību aizgādājās līdz krastam, arī Armands, kaut ko bubinot, atbrīvojās no klinšu skavām un turpināja ceļu... Ieva iešļūcinājās spēcīgajā atstraumē lejpus mucas un sāka cīņu ar izkļūšanu no tās, tas viss man lika saspringt... Protams, Ieva apgāzās un tika nesta man pretim, bet, lai arī Remis jau sēdēja laivā, man viņu negribējās apgrūtināt ar lūgumu sniegt palīdzību, jo domāju, ka spēšu uzairēt 2m pret straumi un iebuldozerēt Ievu atstraumē. Bet nekā, lēnām un vienmērīgi straume mūs virzīja uz nākamo krāci... Pārgāzni - ap metru augstu kritumu, kas sadalīts ar kirbuli divās nevienādās daļās un man bija jāsaka Ievai “ Laidies vaļā !”, ko viņa arī paklausīgi izdarīja, un es sagriezu laivu. Un tā nu mēs gājām lejā, viņa pa labo mēli, es pa kreiso. Labās puses pārgāze krita tādā kā klintsbluķu ieskautā katlā ar pāris metru gludi putainu pretplūsmu pēc mucas, un tur tad Ieva uz kādu mirkli iestrēga un sāka saukt palīgā, bet, droši vien tiklīdz nolaida kājas tuvāk gruntij, dziļumā esošā straume viņu iznesa no tās... Vai Jums ir jautājumi?

Žopnij učastok mēs braucām ar Atvaru divatā, šoreiz apnesot piecas vietas un klinšu vārtus sasniedzot pēc divām stundām, kur mūs jau gaidīja Armands un Remis, bet Anita pievienojās zemāk... Pirms klusā kanjona pie Napoleon most visi taisīja visādus džampus gan no 6m uz kājiņām, gan 3m ar laiviņām no krastmalas klintiņām. Šodien vakarā paredzēta atvadu balle....

 

Statistikas nodaļa

Uz desmit cilvēku grupu, kas pavadīja piecas dienas upē Atvars saskaitīja četrdesmit overus – JAUNS REKORDS ! Tātad, trīsdesmit no tiem ar otstrelu un puse no tiem Armanda izpildījumā. Šajā sarakstā nav iekļauti overi ampelēšanās laikā un Edžus nokdauns no Ievas aira vēziena.

Padoms. Jā, esiet piesardzīgi airētāju pūlī, kāda trausla būtne jums nejauši var iežvidzināt ar airi pa miega artēriju un jūs izrubīsieties kā lampiņa, Sēžot kajakā tas patiešam ir blody game.

Soča ir kulta upe, tas nu ir skaidrs. To rada šīs vietas dabas krāšņums, draudzīgā un nesteidzīgā gaisotne... aizbrauksiet redzēsiet.

 

Daži lietoto terminu skaidrojumi

Arhajs – zemes veidošanās agrākais, senākais posms 4,7 miljardi gadu, tik sen, ka vairs neatceros.

Atstrels – darbību komplekss, ko izpilda pēc apgāšanās un/vai neveiksmīga eskimosa.

aka – arī zinām kā..., saukts arī kā.... .

Anderkats – piespiede, ar dobumu zem ūdens līnijas. Klasisks piemērs ir Lustūzis. Anderkati ir dažādas modifikācijas, vairumā gadījumu, tajos iekļuvušie upuri, samērā veiksmīgi tiek cauri, izņemot tos gadījumus, kad aizķeras aiz anderkatā ienestām siekstām vai, ja kaut kur iesprūst kāja...

Bāziens – aka krāce.

Boof – aka bufs, kustība, pārvarot pārgāznes un ūdens kritumus, izmantojama arī ielekšanai zemāk esošās atstraumē, kuras laikā ar īriena un gurnu izrāvienu uz priekšu laiva daļēji vai pilnīgi tiek atrauta no ūdens un tā piezemējas plakaniski, nosacīti pārlidojot sliktām vietām, mucām, straumes-atstraumes robežām. Piezemēšanās mirklī no laivas korpusa sitiena pa ūdens virsmu atskan boof.

Burhans – kalnu upes, arī kalnu gars, katrai lietai kalnos ir burhans, burhans ir jācienā uz akmeņiem un upē, ieslakot kādu lāsīti sīvā... tad burhans ir labvēlīgs, nodrošina labu laiku ....burhanu nevajag pārdzirdīt. Sočas burhanam patīk pulksteņi.

Eskimos, eskis – īriena un laivas kantēšanas komplekss, ar kura palīdzību, laiva tiek atgriezta uz līdzena ķīļa pēc overa.

Kirbuļu lauki – aka “boulder gardens”, samērā plašā gultnē plūstoša upe, kas tai pat laikā piesēta ar visāda kalibra akmeņiem un klints bluķiem, pilns ar visādām attekām kustības trajektorija grūti pārskatāma. Šādos posmos parasti ir ievērojams kritums un upe nav vienkāršāka par IV.

Overis – aka opā, flips laivas apgāšanās ar ķīli uz augšu.

Pinings – (vpiņilo) piespiede, kad kajaka gals ieduras akmeņos un straume to piespiež (pielīmē) pie grunts, vai mainās vēlamā (vajadzīgā, vienīgā!!!) trajektorija un attīstās “Ugly scenary”

Pūl-drops – upes tecējuma raksturojums, kur straujteces un rāmi posmi mijās ar izteiktām krācēm, ūdens gāžas lejā pa kaskādēm katrā posmā nomierinoties, šāda morfolģija ir ļoti draudzīga priekš airētājiem.

Razkolbas – iestrēgšana mucā, parasti sāniski.

Slaids – slidkalniņš, slaidā parasti ūdens plūsma ir ar mežonīgu ātrumu, ūdens ir sekls, apgāšanās nozīmē braukšanu uz slimnīcu, bet visumā braukt pa slaidiem ir jautri un iespaidīgi

Snapliva – darbību komplekss, kas saistās ar krāču izlūkošanu un braukšanu, tātad pirms krāces pastiepj garāku kaklu, ierauga nākošo atstraumi un vālē lejā, vai brauc pēc atmiņas pa iepriekš (vakar, pagājušogad, arhajā) pārbaudītu trajektoriju, lai ekonomētu laiku vai ir slinkums, nevar paspēt izkāpt krastā lai krāci izlūkotu uzliktu drošināšanu utt. Augstākā pilotāža snapliva vālēt pa V kategoriju – bez izlūkošanas

Sifons – ļoti bīstams šķērslis, nepārvarams, visa straume, vai daļa no tās aiztek pa apakšu izskalojumam zem ūdens līnijas, vai caurumā kirbuļu krāvumos, sifoni visbiežāk sastopami kirbuļu laukos.

Treks – aka mēle, var būt vairākās sērijās, galvenā straume ar ievērojamu kritumu, kas vijās ap kirbuļiem, viena mēle var aiziet nākošajā bez jaudīgām mucām vai citam šaisēm.

Ugly scenary – iespējamā nevēlamā notikumu attīstība iekļūšana sifonā, žostkij razkolbas.

Varoņu taka – taka krāces apnešanai

Žostkij razkolbas – virkne nekontrolētu kustību laikā, kad kajakeris iestrēdzis mucā, visefektīvākās ir divkāršas un vairākkārtīgās vertikālās figūras, tiešām sniedz “go big or go home” fīlingu, SPĒKS.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web