Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Novērtē šo rakstu!
Superīgi!!! (+2)
Labi! (+1)
Nekas īpašs (0)
Nepatika (-1)
Fui, kā tādu var uzrakstīt!!! (-2)

 

Noteikumi

Balsojuma tabula


Visu laiku lasītākie piedzīvojumi
Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86]
Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13]
Ar kajakiem uz Sapņu zemi. [27]
Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10]
Kihnu tautastērps. [4]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Stokholma-Botnijas līcis Ālandu salas-Somu līcis-I [41]
Irbe – Sāremā – Ainaži [14]
Wild Norge 2011 [7]
No Ķekavas uz Ķekavu [16]
Norvēģija 2013, jeb „gribu vēl”! [4]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Aqua Incognita meklējumos. Tebras ekspedīcija

Rolfs Jansons, 25.09.2005

Komentāri [2]

 

 

Konkursam "Upju stāstnieks 2005".


Piedalās Luīze, Šulcs, Lūsis un es

 

17. septembra rīts uzaust saulains un auksts. Zāle kārtīgi nosarmojusi, termometra stabiņš aiz loga rāda -2 grādus. Pa zilajām debesīm peld atsevišķi mākoņi, no kuriem nokarājas slīpas sniega svēdras. 7.00 dzeram kafiju un nesekmīgi mēģinam sazvanīt Artūru, kuram jau vajadzētu atrasties autobusā un būt ceļā uz Rendu. Paralēli notiek nesteidzīga kravāšanās, maizīšu cepšana un optimistiskas sarunas no sērijas „pa dienu būs siltāk” utt. 7.30 izrādās, ka Artūrs ir aizgulējies un izbrauks 8.00. Pēc īsas apspriedes saprotam, ka 2 stundu kavēšanās mums neder un nolemjam doties ceļā, kā iecerēts, ap pusdeviņiem.

 

10.00 ieripojam Pāvilostā, kur krodziņā Āķagals mūs sagaida Olafs, kurš atdzīs atpakaļ busiņu no mūsu maršruta sākumpunkta, kas paredzēts nelielā māju pudurītī ar vēsturisko nosaukumu Saliena. Sarokojamies, iepazīstamies un dodamies tālāk. Apmaināmies ar kurzemnieciski skopām frāzēm par šārudens pirmo salnu, par zivīm un vētrām. Uzrodas sajūta, ka Olafs grib mums kautko pateikt, bet nezina, kā lai to pieklājīgāk izdara. „Nu tad jūs laidīsities iekšā pie Sarkanvalka”, viņš saka, un mēs esam spiesti pateikt, ka esam pie Tebras pirmo reizi un nezinām, kur Sarkanvalks ir. Pēc šīs atklāsmes Olafs kļūst vēl tramīgāks un, vieglītēm bungādams ar dūri pa paneli, bilst: „Mans brālis arī mēģināja vienā dienā nolaisties līdz jūrai, bet netika.” Nu ir mūsu reize kļūt tramīgiem, un uz mūsu jautājumu, kur viņa brālis dzīvo, Olafs nenoteikti norāda Pāvilostas virzienā un nosaka: „Tur, krietni uz leju”.

 

Beidzot Sarkanvalks ir klāt (pirmais strauts, ko šķērso ceļš Saka-Aizpute), kreisajā pusē kapsēta, mēs griežam pa labi un pa slikti iebrauktu meža celiņu aizlīgojam līdz Tebrai. Mežs skaists – skujkoki un bērzi, upe izskatās vilinoši, metrus 10 plata, jūtama straume. Laižamies iekšā un burtiski pēc minūtes viens no tārīta nelielajiem klejojošjiem mākoņiem izgāž pār mums lietu. Noslēpjamies zem straumei pārkārušamies liepas zariem un omulīgi pārlaižam tāsdienas vienīgos nokrišņus. Lietus ātri pāriet un ceļojums pa īstam sākas.

 

Pirmais iespaids ir ļoti labs – gandrīz nepārtrauktas straujteces, interesantas ainavas, un galvenais – neviena zavala. (Uzreiz gan jāpiebilst, ka 27km garajā posmā, ko veicām, bija 2 apnesieni un 4 nenozīmīgi koku-laipu šķēršļi). Pēc apm 2km upē parādās armatūras stieņi, kas liecina par nēģu un lašu kāru cilvēcisku būtņu klātbūtni. Pēc kārtējā gleznainā līkumiņa arī divas tādas ieraugām. Upes krastā stāv ap 7 gadus vecs puika ar savu vectēvu un mūs priecīgi sveicina. No sirsnīgas sarunas uzzinām, ka līdz Pāvilostai var tikt 7 stundās, ļaudis te reti braucot un pavasarī straume esot „tāāāda uuh!”. Pieklājīgi atsakāmies no piedāvātās iespējas kāpt krastā, paciemoties un aplūkot pavasara palu varenos ledus sastrēgumus fotogrāfijās un dodamies tālāk.

 

Upe tīra, neredzam nekādas ūdenstūristu klātbūtnes atstātas pēdas, putni un dzīvnieki ir droši un pielaiž mūs diezgan tuvu. Saule jau ir augstu un mīlīgi silda, esam iegājuši ritmā un pārvietojamies ātri. Sāk jau prasīties pēc kāda atskaites punkta, kad ieraugām lielas koka konstrukcijas atliekas un kāpjam krastā. Pēc apsekošanas nolemjam, ka tas ir bijis dīvainas konstrukcijas pamatīgs koka tilts. Caur aizaugušai pļavai upes pretējā pusē samanām varenas drupas un saprotam, ka tās ir mītiskās dzirnavas, kuras skopos vārdos minēja Olafs. Dzirnavas, to apkārtnes dārzs, kūts, dzīvojamā ēka un pie tās augošais pāršķeltais ozols ir diženuma apdvesti un šajā maģiskajā vietā mēs pavadām stundu fotografēdami, pētīdami, sarunājoties tēmā „kā būtu, ja nebūtu padomjlaiku” un, ko tur slēpt, pozēdami.

 

Dodamies tālāk, nedaudz lejpus dzirnavu drupām varena dambja atliekas sašaurina upi līdz metra platumam, bet tālāk viss ir kārtībā. Tebra turpina mest lokus, no civilizācijas ne miņas, straume laba un ēstgriba arī. Atrodam labu izkāpšanas vietu strautiņa izskatā, caur krasta alkšņiem spīd saulaina pļaviņa, kur arī apmetamies pusdienot. Pēc pusdienām kolēģi nolemj papūsties, bet es dodos aplaist acis apkārt. Izlauzies cauri priedīšu jaunaudzei, ieraugu kaut kādu diezgan lielu ūdeni. Piegājis tuvāk saprotu, ka stāvu pie varena, ap 3 metrus augsta bebru dambja, ko veidojušas ne viena vien Latvijas lielāko grauzēju paaudzes. Dambis ir tik vecs, ka uzpludinātajā dīķī lekni sazēlušas niedres un citas ūdenszāles un koki apkārt nokaltuši jau krietni sen.

 

Naski turpinām ceļu un sākam filozofēt par tēmu cik tālu esam tikuši. Lēšam, ka pusceļš garām. Izdzirdam attālu mašīnas rūkoņu no neloģiskās kreisās puses (ceļš ved gar upes labo krastu, kreisajā neviena apdzīvota vieta neuzrādās) un pēkšņi aiz līkuma ieraugām gados jaunu makšķernieku un seko divas jocīgas tikšanās. Pēc skata krasta zālē sēdošais puisis izskatās sakarīgs, rokā tur resnu makšķerkātu ar varenu auklu un vēl varenāku pludiņu tās galā, kas zālēs sapinies peld metru no krasta. Veidojas sekojoša ainiņa:

Es: Sveiks!

Puisis neatbild

Es (draudzīgi): Vai līdz Sakai tālu?

Puisis (bezkaislīgi): Te jau ir Saka.

Es (mazliet apjucis): Un vai līdz jūrai tālu?

Puisis (vēl aizvien bezkaislīgi): Līdz jūrai ar autobusu brauc.

Straume mūs aiznes garām un mēs apjukuši nezinām ko teikt.

Ieraugām krastā vēl divus jaunus cilvēkus, kas uz mūsu jautājumiem atbild absolūti neskarīgi un pēc Lūša izmisīgā kliedziena: „Bet vai vismaz šņabis jums ir?”, nozūd krasta garajā zālē. Apstulbuši dodamies tālāk.

 

Pēkšņi upes straujais kritums spēji apraujas, tā kļūst ievērojami platāka un ļoti atgādina Abavu posmā līdz Rendai. Lēzeni līkumi, dziļš lēns ūdens, majestātiski koki. Sadzirdam attālu govs maušanu, parādās sakarīgi makšķernieki, kuri sniedz pretrunīgu info, un tā lēni līgojot iepeldam Sakas ciemā. Ainavas mīlīgas, bet visur jaušams bijušās PSRS pierobežas diktēts saimnieciskais sabrukums. Vēl dažas laipas un iekārtie tilti un arī Liepājas Ventspils šosejas tilts ir klāt. Šeit jau skaidri zinām, ka atlikuši nieka 6 km. Upe riktīgi plata un dziļa, pa malām zvejnieku laivas, steķi, tīklu būdas, vinčas un sprosti dzīvajām zivīm. Ož pēc slapjiem tīkliem, jūraszālēm un darvas. Interesanti, ka tuvojoties jūrai laivas kļūst lielākas un smalkākas. Upē daudz murdu un tīklu. Aiz pēdējā līkuma ieraugām kuģus, vienīgo ostā esošo tāljūru jahtu un krodziņu Āķagals. Izbiedējot kaijas piestājam krastā muitas zonā (no sauszemes puses par to liecina ap 6m garš elegants žodziņš bez nobeiguma un vārtiņi tā vidū ar uzrakstu Tikai jahtu apkalpju locekļiem, ieeja ar caurlaidēm). Upes ceļojums ir beidzies, riet saule un mēs izceļam krastā mūsu pieticīgo bagāžu, pasūtam vakariņas un dodamies pēdējā 100m garajā braucienā līdz jūras vārtiem. Moli aiztur lielos viļņus, uz tiem stāv pulciņš makšķernieku, stiprajam vējam muguras pagriezuši un brezenta mēteļos ietinušies. Fonā riet saule. Līdz jūras vārtiem netiekam, viļņi par lieliem. Atpakaļgaitā atkāpjamies līdz mierīgākam ūdenim, atvadu foto un ejam ēst.

 

Secinājumi

Pēc Rīvas ekspedīcijas šī liekas tīrā izprieca. Upe bez satriecošām klintīm, bet ar savu šarmu. Viss tīrs un nepiegānīts. Ieteicams ekipēties ar spiningu. 10km pirms grīvas ļoti mierīga, bet ne apnicīga. Var doties 2 dienu ceļojumā no Apriķiem vai pat Aizputes. Atsevišķās vietās jāuzmanās no upes dibenā sadzītiem armatūras stieņiem. Nobeigums Pāvilostā visam piešķir īpašu rozīnīti. Krogā Āķagals ēdienkarti jāšķir droši uz priekšu, demokrātiskākās cenas atrodas vidusatvērumā, virtuve lieliska. Žēl, ka tik tālu no Rīgas.

 


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web