Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Novērtē šo rakstu!
Superīgi!!! (+2)
Labi! (+1)
Nekas īpašs (0)
Nepatika (-1)
Fui, kā tādu var uzrakstīt!!! (-2)

 

Noteikumi

Balsojuma tabula


Visu laiku lasītākie piedzīvojumi
Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86]
Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13]
Ar kajakiem uz Sapņu zemi. [27]
Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10]
Kihnu tautastērps. [4]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Stokholma-Botnijas līcis Ālandu salas-Somu līcis-I [41]
Irbe – Sāremā – Ainaži [14]
Wild Norge 2011 [7]
No Ķekavas uz Ķekavu [16]
Norvēģija 2013, jeb „gribu vēl”! [4]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Aqua Incognita meklējumos (Rīvas ekspedīcija)

Rolfs Jansons, 07.09.2005

Komentāri [6]

 

 

Konkursam "Upju stāstnieks 2005."


Piedalās Agate, Luīze, Saša, Šulcs, Kristaps, Mārtiņš un es

 

Kautkad vasaras sākumā diskusiju lapā iemetu jautājumu par Rīvu (upīte, kas iztek no Vilgāles ezera un ietek jūrā starp Jūrkalni un Pāvilostu), uz ko nikneima nēsātājs Dobričs reaģēja ar prātulu par laivošanas neiespējamību šajā upē. Bet kartes un vietējo iedzīvotāju liecības par šo upi nelika mani mierā un 3. septembrī mēs - frīku grupa, bruņojušies ar Husqvarna un karojošo vides aizstāvju saukli „Mazs ir skaists”, mērcām airus Rīvas dzidrajos ūdeņos. Bet nu par visu pēc kārtas.

 

Kedas

 

Labie nodomi startēt no Rendas 8.00 no rīta bija uz stresu bruģēti un tikai ap 8.40 izripojām uz Kuldīgas šosejas, uzskaitot mantas, kas noteikti aizmirsušās. Salonam un attiecībām iesilstot parādījās priecīgais ceļojuma sākuma satraukums, kas izvērtās pārdomās par „to, kā bija un kā ir tagad”. Tika pieminētas kedas (ķīniešu ražojuma izturīgi apavi, darināti no īpaši smirdīgas gumijas un brezenta. Exclusīvākajiem modeļiem gumijas ripulītis potīšu apvidū) un tad Agate teica sakrālo frāzi: „A man nekad nav bijušas kedas.” Mēs ar Šulcu, būdami kedu paaudze, minūtes 20 skaidrojām Agatei to emocionālo un fizisko zaudējumu kopumu, kuru pat neapzinoties pārdzīvo viņas paaudze, neko nezinot par kedām. Neiztika arī bez jociņiem tjipa – apmaldījies ceļinieks vienmēr var izvārīt barojošu buljonu no savām kedām un nākamajā rītā apēst atlikumu no tā kā galertu. Sapratusi, ko zaudējusi, Agate uzdeva patērētāju paaudzei raksturīgo jautājumu: „Kur tās kedas var nopirkt?” Šulcs un es vienā balsī apgalvojām, ka nekā tāda vairs neesot, bet Luīze, praktisks sievišķis būdams, kautko klusi par tirgu ieminējās. Tā kā Kuldīgai cauri braucot tāpat gar tirgu jāstūrē, nolēmām piestāt. Un notika brīnums – verot paviljona durvis turpat jau tās bija – darbaļaužu modelis, bez gumijas ripulīšiem, zemākas nekā gribētos, bet tomēr kedas. Samaksājuši pieticīgos Ls 2.50/pārī turpat tirgus stāvvietā lēmām nežēlestībai savus nike un roos, nomainot tos pret kedām ar informatīvo uzlīmīti Made for Europe iekšpusē.

 

Liene

 

Turpmākais ceļš uz Jūrkalni izvērtās īstā kedu festiņā. Visiem tās bija kājās, visi par tām runāja, busiņa atmosfēra bija piesātināta ar tām raksturīgo aromu, un kad viss šitais sita augstāko vilni, kautkur starp Alsungu un Jūrkalni mēs ieraudzījām divas stopētājas. Neskatoties uz to, ka busiņš jau bija piebāzts, apstājāmies un uz meiču jautājumu „Vai līdz Jūrkalnei var?”, tika atbildēts ar daudzbalsīgu „Jā, rāpjas tik iekšā, kā tad...” Grūti pateikt, kādas bija šo meiteņu sajūtas atrodoties Baltijas kedu festivāla 2005 pašā epicentrā, bet sasniedzot Jūrkalnes veikalu viņas mūs samulsināja ar jautājumu: „Vai atpakaļ jūs arī brauksiet?” Saņemot apstiprinošu atbildi abas sapriecājās, un mēs svinīgā gaisotnē mainījāmies ar telefoniem, lai vakarā sakomunicētu un kopīgi dotos atpakaļ iekšzemē. Kad nu ciparu kombinācijas bija savadītas telefonos, mutīgākā no meitenēm teica: „Es esmu vienkārši Liene”. Aprakstīts šis mirklis zaudē to klātbūtnes burvību, ko jutām mēs, pie Jūrkalnes šķībā veikaliņa stāvot, veco jūras vilku kapsētas mūžīgo liepu šalkoņas apdvesti, slīpās septembra saules apspīdēti, piedzīvojuma gaidās trīcoši un kedās apauti urbānie cilvēki. Pasakiet to skaļi un paklausieties, kā tas skan: „Es esmu vienkārši Liene”.

 

Rīvciems

 

Tālākais ceļš no Jūrkalnes līdz Rīvas krogam un tālāk līdz Rīvciemam pagāja ar sīkām nepatikšanām piebārstīts (aizmirstas cigaretes, Jūrkalnes bodē iepirktais Kaznacheiskaja Cranbery izrādās uzlējums 20grādu stiprumā utml), Rīvas krogā paņēmām vēlvienu ekspedīcijas dalībnieku – Sašu, kas, stila brīdināts, jau bija apjozies ar kedām un bruņojies ar pabriesmīga izskata abordāžas ķeksi „baļķu vilkšanai ārā no upes”, kā pats paskaidroja, un tad jau Rīvciems bija klāt. Šī ciema aprakstam der viens teikums: Iedomājieties, 1983. gadā kāds norauj milzu vrubiļņiku, laiks apstājas un cilvēki pazūd. Tā arī mēs pakojāmies nekurienes vidū uz betona tiltiņa ar izlauztām tērauda margām uz vībotnēs ieaugušas postažas fona. Ik pa brīdim iztālēm dzirdējām tādas kā suņu rejas vai cilvēku balsis, bet vēlāk nospriedām, ka tie laikam būs bijuši putni.

 

Rīva

 

Upe iepriecina. Zem tilta tusē grunduļi – tātad ūdens tīrs, zāles smuki līgo straumē, upes platums pārsniedz laivas garumu, var braukt. Upes krasti melnalkšņiem noauguši. Lecam laivās un pametam sabrukumu. Pirmais kilometrs paiet ātri, acīmredzot upe taisnota, braucam pa vidēji spēcīgu straumi, virs galvām melnalkšņu tunelis un pirmais šķērslis bebru dambja izskatā ir klāt. Sabildējam tradicionālos skatus ar bebru dambi un dzelzceļa tiltu un dodamies tālāk. Airējam ātri, apzinoties, ka ap 21 jau krietni krēslo, bet mums jāveic ap 20km šķēršļotas upes, mēģinot to maksimāli tīrīt. Pēc 2km upe ielīkumo sausā priežu un egļu mežā, upes krastus samezglojušas melnalkšņu saknes, kas personīgi manī vieš asociācijas ar Hemingveja mangrovju audžu aprakstiem viņa romānā Kam ir un kam nav. Saknes ir savijušās, veidojot tādas kā pilis, starp kuru pīlāriem tek ūdens. Kautkas līdzīgs, bet ne tik iespaidīgs redzams netālu no Irbes ietekas jūrā, bet Rīvai šī ir raksturīga ainava, kas pavadīs mūs visu ceļojuma laiku. Parādās pirmie sanesumi, kas ar dienas sākuma sparu tiek veikli likvidēti un mūsu ātrumu mēs lēšam uz 4 km/h. Upe ļoti līkumo, kas kartē nav redzams, esam sajūsmā par neskarto ainavu, tīro ūdeni un skujkoku mežiem.

 

Alko-team

 

Ātri pārvietojoties automātiski esam sadalījušies grupās, kuras varētu nosaukt par zāģētājiem, novācējiem un tehniskā atbalsta grupu. Protams, ka tehniskā atbalsta grupai ir grūtākais darbs – braukt pa iztīrītu upi visiem no muguras, nodrošināt strādājošos ar ēdieniem un dzērieniem, dziedēt brūces un uzmundrināt ar labu vārdu. Pirmo pustundu tā arī notiek – Luīze un Mārtiņš cītīgi pilda šo grūto uzdevumu, gan aizdomīgi bieži aicinot iedzert un iekost. Darba gaitā nemanām, ka šie aicinājumi atskan retāk un retāk un, ka galu galā, tehniskā atbalsta grupa pazūd. Pēc smagā darbā veiktiem 10 km attopamies, ka šie ir pazuduši un griežam malā, lai iekurtu uguni, apžāvētos un kautko karstu apēstu. Pēc nieka 20 minūtēm tehniskā atbalsta grupa parādās varen pacilātā noskaņojumā un uz sakrālo jautājumu „Kur šņabis?” nespēj sniegt mūs apmierinošu atbildi. Pēc visai dienai 7 cilvēku lietošanai paredzētā alkohola likvidēšanas, laivas stulbas apgāšanas un visu mūsu sauso drēbju izpeldināšanas, tehnskā atbalsta grupa tiek degradēta par alcoteam un nākamās 4 stundas apveltīta ar ledainu ignoranci.

 

Zvaigžņu kari

 

Jau iztālēm dzirdam kāda liela mehānisma dūkoņu. Skaņa nepārvietojas un mēs tai braucam tuvāk, līdz no upes līkuma parādās neparasts skats – būtne tērpusies skafandrā un gāzmaskā ar briesmīgam stroķim līdzīgu priekšmetu rokā stāv zem maza dzelzsbetona tiltiņa un vērš pret tā balstiem tādu kā cementa strūklu. Augšā darbojas kautkāda monstroza tehnika, ko apkalpo ar plaukstu seju piesedzis tips. Putekļi nenormālākie, šie abi sazinās tikai ar zīmēm. Skats sirreāls. Nebūdams pārliecināts par skafandrā tērptās būtnes šīszemes piederību, Mārtiņš pauž savu cieņu Džedaju sveicienā, uz ko būtne atbild ar Ļoti Svarīgā Darbā aizņemta cilvēka nepieklājīgi nevērīgu rokas pamešanu un uz tekstu :”Spēks lai ir ar tevi!” atkliedz ar gāzmaskas izkropļotu „Koo?”

 

Rīva

 

Atkal pāris līkumu un iestājas klusums. Lēšam, ka pa ceļu atlikušais attālums ir apm 2,5km, tātad pa upi savi 5 sanāks. Nogurums liek sevi manīt un esam priecīgi, ka 2km posmā no tiltiņa uz leju nav briesmīgu sanesumu. Upe ļoti līkumo, parādās augstas smilšu kāpas un sekli akmentiņu brasli, sajūtam jūras tuvumu un sāk likties, ka grūtākais jau aiz muguras. Sastopam bēdīgu mušiņmakšķernieku, kurš apgalvo, ka lielu zivju laikam šajā upē neesot, no kā saprotam, ka mazās laikam viņš laiž vaļā. Paši esam redzējuši tikai grunduļus, mailītes un vienu asarīti. Mūsu ceļojums ir iegājis sliedēs un nu jau kādu pusstundu neesam rāpušies ārā no laivām, līdz aiz kārtējā līkuma ieraugām monumentālu zavalu. Nolemjam nekavēties un stiept laivas apkārt, par ūdenī ielaišanās vietu izvēloties mazu melnu, ar melnalkšņu saknēm noaugušu līcīti. Kad visi jau ir laivās un man kā pēdējam jāveic iekāpšanas manevrs, es tizli paslīdu uz glumajām saknēm un atjēdzos zem ūdens. Izbrīns baigs, jo nesataustu ar kājām dibenu un ķepurojos pretī gaismai. Pirmā doma par mobilo, otrā par kameru. Agate izliecas no laivas un zibenīgi atbrīvo mani no tehnoloģijām. Ar atvieglojumu konstatējam, ka fotoaparāts darbojas, ko nevar sacīt par mobilo. Šulcs rezignēti konstatē, ka šī ir tā reize, kad saproti, kādēļ jāiegādājas peldoša un ūdensdroša sīklietu tarba mobilajiem telefoniem.

 

Besis

 

Pēc manas peldēšanās vietas nosprostojumi un ziemas vētras koki aizgāzuši upi ne pa jokam. Reta ir tā vieta, kur ūdens brīvs vairāk par 150m. Vēl mēģinam kautko zāģēt, bet nakts nāk virsū. Ieminos, ka vajadzētu iet sameklēt ceļu un aizstiept laivas, bet Agate un Kristaps iebilst, sakot, ka tikai jāmočī, jo tūlīt tīlīt jābūt jūrai. Atklāti sakot, nopriecājos to dzirdot, jo dienas sākumā likās, ka tieši šie jaunākie ekspedīcijas dalībnieki izrādīsies švakākie. Turpinām ceļu apnesot kokus, brienot pa upi un nogriežot līkumus ejot pa sauszemi. Līkumi, līkumi, līkumi. Upe skaista, bet mums jau ir po – gribam līdz tumsai tikt galā. Beidzot mežs kļūst retāks un parādās vairāk lapu koku, ieraugām rieta iekrāsotas debesis un forsējam pēdējos kilometrus. Uz Rīvas kroga dambjiem nonākam jau tumsā, pārgurums un gandarījums, pēdējais foto un Saša mūs jau aicina krogā, kur veldzē mūs ar Užavnieku un pārsātīgām vakariņām. Afterparty ir izdevies, pametam mājīgo krogu ap pusdivpadsmitiem un dodamies iekšzemē, dodamies uz mājām. Lieki piebilst, ka Liene nav sazvanāma.

 

Secinājumi

 

Rīva jābrauc no meža tiltiņa, kur sastapām Džedaju bruņinieku. Pa ceļu no Rīvas kroga līdz tam ir 4km, bet pa upi būs visi 10. Jārēķinās ar vismaz 15 apnesieniem un neskaitāmiem zem/augš koku šķēršļiem. Laba trase, kur veikt tradicionālo 1. janvāra braucienu ar sacensību elementiem algonquin klasē maniakiem. Ainavu un dabas dēļ ir šī brauciena vērta. Trīs vecās papīrfabrikas dambji augstā ūdenī ir ideāla spēku izmēģināšanas vieta wwkajaku braucējiem. Posms no Rīvas kroga līdz jūrai (apm.1km) ir tīrs un arī atbraucams atpakaļ.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web