Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Novērtē šo rakstu!
Superīgi!!! (+2)
Labi! (+1)
Nekas īpašs (0)
Nepatika (-1)
Fui, kā tādu var uzrakstīt!!! (-2)

 

Noteikumi

Balsojuma tabula


Visu laiku lasītākie piedzīvojumi
Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86]
Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13]
Kihnu tautastērps. [4]
Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10]
Ar kajakiem uz Sapņu zemi. [27]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Irbe – Sāremā – Ainaži [14]
Wild Norge 2011 [7]
No Ķekavas uz Ķekavu [16]
Norvēģija 2013, jeb „gribu vēl”! [4]
Tak vam i nado - latviai ! [10]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Relaksācija ar mazu devu ekstrēma

Anete Pošiva, 11.04.2005

Komentāri [0]

 

Imula un Amula, 06.04.2005. Konkursam "Upju stāstnieks 2005".


Tie spontānie priekšlikumi un lēmumi esot tie labākie. Viss var būt, jo, kad pēkšņi un negaidīti otrdien ap pusdienlaiku saņēmu piedāvājumu jau trešdien braukt pa Imulu un Amulu, ilgi nebija jādomā – jābrauc, un viss. Tas nekas, ka Rīgā stāv tikai laiva un airis, bet pārējais obligātais inventārs – Cēsīs. Labi cilvēki saziedoja hidru, ķiveri, vesti un pārējo, un trešdienas rītā jau traucāmies pretim pavasarim uz Kurzemes pusi.

 

Uz mašīnas jumta uzsietie kajaki nodrošināja pārvietošanos diviem no braucēju kompānijas, kamēr pārējie četri pretendēja uz divām kanoe laivām, kas gaidīja „Plostos”, no kurienes devāmies uz Imulas tiltu Pūcēs. Tur iemūžinājāmies uz tilta un sēdāmies straumē – vīru ekipāža Kaspars un Māris G, jauktā ekipāža – Vineta un Māris T, un divi kajaki – Māris S un es. Cik varēja spriest pēc krastiem, lielais ūdens jau palaists garām, taču par tā trūkumu būtu grēks sūdzēties – straume tīri ņipra, straujteces, atstraumes un stāvviļņi, cik tik vajag, vairums koku zem ūdens. Kamēr tikām līdz pirmajam un, kā Rolfs solīja, vienīgajam apnesienam, apmēram bija skaidrs, kas un kā notiek – cimdi jāvelk nost, lai netraucē sajust airi, un laiks arī gana silts; kanoe izgrozīt pa līkumiem principā esot iespējams arī tiem, kuri ar kanoe airēšanu ir uz jūs; pa viļņiem kajaki iet ātrāk, nekā kanoe, un tāpēc nevajag reizē līst krācēs; un saulīte arī ir uzspīdējusi.

 

Pēc apnesiena braukšana bija tīri idilliska – silts un saulains, putniņi dzied (cik nu var sadzirdēt, ja galvā neoprēna cepure un ķivere), iespējams, krastos ir vizbulītes, pa lauku aizskrien stirnu buki, smaržo žūstošā zāle (šai posmā latvju nacionālie sportisti – kūldeģi – vēl nebija plosījušies), pa stāvajiem krastiem traucas brīnumskaisti ūdenskritumiņi vai arī redzami krāsaini dolomītu un smilšakmeņu atsegumi, līkumus izbraukt tīrais prieks, jo nekādi aizgāzumi netraucē... Publicistes velniņš sāk čīkstēt: „Un par ko tad rakstīsi pēc brauciena? Kuru gan interesē plezīra brauciens, kurā nekas ekstrēms nenotiek, sevišķi pa Imulu, kuru Rolfs un Šulcs, šķiet, brauc un apraksta teju ar sabiedriskā transporta regularitāti?”

 

Nu, un piesaucu arī. Nepagāja ne pāris līkumi, kad upei priekšā koks, kuram gar malu varētu izlīst varbūt kajaks, bet ne kanoe. Kamēr kanoes mēģina piestāt malā, Māris S izlien starp augšējo un apakšējo koku, varbūt nedaudz riskanti izpildoties ar pieķeršanos pie augšējā koka, bet es atkārtoju viņa kļūdu un, pat vēl vairāk – par vēlu atlaižos no koka (kuru aiztikt ar rokām, principā, nevajadzēja, kā to var uzzināt visās iesācējiem veltītajās publikācijās), un, protams, apgāžos. Pašai par brīnumu, izdodas uzcelties, un, lepni nopurinot ūdeni no ķiveres, gaidu, kad kāds paslavēs, bet tai brīdī pa upi uz leju peld Vineta, apgāzta kanoe un airis. Sākas glābšanas darbi, bēgošais airis tiek noķerts nozieguma vietā, Vineta izpeld krastā un otra kanoe metas pakaļ pirmajai. Pie drēbju izgriešanas tiek apstāstīts scenārijs, proti, nesadalot labāko ostas vietu, viena laiva nav varējusi piestāt krastā un kopā ar Vinetu ienesta kokos, kur, protams, piesmēlusies. Šim notikumam par godu tiek iedzerts (jāsildās taču gan peldētājiem, gan glābējiem), iemūžināmies un dodamies tālāk. Tālāk nekas tik jestrs vairs nenotiek, taču gulēt arī nevar – visu laiku ir krācītes, dažbrīd ar tiešām augstiem stāvviļņiem, līkumi un piespiedes. Kajaku atstraume brīžiem uzstājīgi cenšas novest no taisnā ceļa, un reizēm pat apmet riņķī par visiem 180 grādiem, taču nekā ekstrēma nav. Kanoe vispār iet kā drednauts, sevišķi Kaspara un Māra G izpildījumā. Tā turpinās visā upes garumā, vienubrīd saulīte pazūd, un vējš ir apņēmies laivas aizpūst pret straumi, kas gan neizdodas, bet laivas purna uzsistās šļakatas visas nonāk sejā. Ir vēl viens apnesiens, kura augstākā ūdenī varēja arī nebūt, bet citādi – tīrā izprieca. 3 stundas, un esam pie tilta blakus peintbola laukumam. Peintbolu neviens nespēlē, toties mūsu mašīnām ir piebiedrojušies vēl vairāki ūdenstūristu transportlīdzekļi, kuru īpašnieki pašlaik pievārē upi.

 

Pēc nelielas atpūtas, iekšķīgas pasildīšanās griezīgajā vējā un stratēģiskās apspriedes, nolemjam „ķeksīša pēc” un tāpēc, ka diena vēl gara, nobraukt arī Amulu. Rolfs uzved augšā un apsola apmēram 8km garu nobraucienu platā upē bez kādiem ekstrēmiem. Tā arī sākotnēji izskatās, upē ūdens daudz, bet koku maz, un omulīgi laižam lejup. Izrādās, vētra un bebri tomēr gādājuši par pāris aizgāzumiem, tai skaitā vienu, kurā pavisam negaidīti nākas lēkt pār diviem slīpiem kokiem, un te nu Vineta un Māris T ieberžas pēc pilnas programmas – kaut kā izlavierējuši pa maliņu, gandrīz jau tikuši ārā no zaru biežņas, kad kāds ļaunprātīgs koks aizķeras aiz Māra jakas, un tad nekas vairs nav glābjams – pēc visiem hidrodinamikas likumiem laiva apgāžas un straume aizrauj gan laivu, gan airi, gan braucējus. Visi tiek notverti, uz stāva krasta kaut kā izvietojas glābšanas stacija, un Vineta atkal izgriež lieko ūdeni no drēbēm. Mārim T ir hidra, tāpēc process vienkāršāks. Māris G tikmēr izklaidējas, šūpojoties uz krasta augošā kokā. Drīz atkal visi ir gatavi tālākajam ceļam, un ir arī stimuls airēt – tā siltāk. Ceļa gaitā Māris S brīžiem brauc pa priekšu, bet brīžiem neglābjami iepaliek sava neilona brunča dēļ, kura uzlikšanas process sarežģītības un grūtību ziņā atgādina kosmosa kuģa sagatavošanu startam. Tāpēc Māris S pēc iespējas pārvar aizgāzumus, ārā nekāpjot. Dažbrīd gan nekādas viltības nelīdz, jākāpj vien krastā. Dažbrīd atkal teorētiski braucamā daļa ir pietiekama, bet taču kādam vajag iepiņķerēties – tā pie kāda slīpa koka redzams uz tā uzrāpies Māris T, kamēr zem koka iespiestajā laivā sēž Vineta un uz koka vienkārši nekāpj. Pēc nelielām diskusijām tomēr stratēģiskais plāns tiek apstiprināts, laiva izpestīta, bet Māris T pa mālainu, apledojušu krauju, uz aira balstīdamies, dodas pakaļ laivai. Šai brīdī visiem, izņemot varbūt pašu Māri T, ir ļoti žēl, ka fotoaparāts rūpīgi iesaiņots hidromaisā. Tādā jautrā garā pienāk arī dzirnavu dīķis ar aizsprostu, kurš, kā vēstī leģendas, esot lecams, un lecams pat bezfilmā. Diemžēl izpētes darbi apliecina, ka būtu nepieciešams pat ne motorzāģis, bet, drīzāk, trotils, lai atbrīvotu kokiem aizsprostoto dīķa daļu pirms dambja. Tādējādi sportiskās aktivitātes izpaliek (vienīgi Kaspars pamēģina, vai nebūtu iespējams apgāzt kanoe laivu ūdens mutuļos aiz pārgāzes), un atlikusi tikai pārkāpjamā suņa aste, lai nonāktu pie šosejas tilta. Taču neizpaliek bez jautrībām arī šeit – kādā no asajiem līkumiem (kā izsakās Māris T, savu līko roku dēļ) jauktā ekipāža izpeldas vēl vienu reizi. Taču nu jau vairs nav tālu līdz finišam, jo šai sakarā vairs nav iekāriena laisties līdz Abavai un tad Imulas ietekai, lai vēl stieptu laivas līdz mašīnai.

 

Pie Imulas tilta aizbraucam brīdī, kad braucienu beiguši arī pūšļotāji, kuri, acīmredzot, paspējuši nobraukt tikai vienu upi. Ģērbjamies un ieturamies, neaizmirstot arī tuvējo māju suni (spriežam, ka saimnieki bezmaksas stāvvietu pļavā ierīkojuši galvenokārt tāpēc, lai suns nebūtu jābaro, bet to izdarītu tūristi), un dalāmies labākajos brauciena iespaidos. Lai kādi tie būtu katram individuāli, viens ir skaidrs – dienu esam pavadījuši brīnišķīgi, un Imula/Amula vizbulīšu laikā ir brīnišķīgākais, ko viens cilvēks ar ūdens mīlestību sirdī var piedzīvot.

 


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web