Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PIEDZĪVOJUMI

 

 

Novērtē šo rakstu!
Superīgi!!! (+2)
Labi! (+1)
Nekas īpašs (0)
Nepatika (-1)
Fui, kā tādu var uzrakstīt!!! (-2)

 

Noteikumi

Balsojuma tabula


Visu laiku lasītākie piedzīvojumi
Laivošanas burvība jeb šo sestdien Amatā… [86]
Kihnu sala jeb kā mēs braucām pēc kartupeļiem. [13]
Kihnu tautastērps. [4]
Vēl viena kulta upe Soča, vasaras vidus.... un četrdesmit overi. [10]
Ar kajakiem uz Sapņu zemi. [27]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Irbe – Sāremā – Ainaži [14]
Wild Norge 2011 [7]
No Ķekavas uz Ķekavu [16]
Norvēģija 2013, jeb „gribu vēl”! [4]
Tak vam i nado - latviai ! [10]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Kajakošanas stāsts ar daudzsološu sākumu, muļķīgu vidu un laimīgām beigām

Anete Pošiva, 02.08.2005

Komentāri [2]

 

Konkursam "Upju stāstnieks 2005".


(Rīgas kanāls-Daugava-Buļļupe-Lielupe-Rīgas jūras līcis, Daugava, 30.-31.07.2005.)

Dalībnieki: Fufuks&Laura, Smilga&Elīna, Šulcs, Ralfs un Anete

 

Vienvietīgais jūras kajaks mani kārdināja jau sen. Vienalga, jūrā, upē, vai ezerā, bet skatoties uz tā elegantajām līnijām, tā vien gribējās pamēģināt, kā ir tādā braukt. Izdevību sagādāja Fufuks, ieminēdamies par gadskārtējo laivojienu no Rīgas pa Daugavu uz jūru, un nebija šaubu, ka divām dievvietīgo kajaku ekipāžām pāris vieninieki biedros nebūs nekāds apgrūtinājums. Tiek saorganizēts jūras vilks Šulcs un viņa draugs Ralfs, vadoties pēc laika prognozēm, par mērķi nosprausts Ragaciems, veikti organizatoriskie priekšdarbi, un pasākums var uzņemt apgriezienus.

Sestdienas rītā starts pilsētas kanālā pie Ekonomikas fakultātes ir plānots 9:00. Ap šo laiku tikai sākas neliela rosība pie divvietīgajām laivām (vieninieki starta gatavībā ir Ralfa mašīnai uz jumta), konstatējot, ka laivu piekabei nav tehniskās apskates un deg tikai viens gabarīts, izstrādājot atbalsta un glābšanas shēmas, atklājot vienas vestes un brunča trūkumu u.t.t. Kad ap 10 nonākam pie kanāla, Ralfs un Šulcs jau ir pārgaidījušies un uzņēmuši mērenu kondīciju. Nepaiet ne pusstunda, kad sākas iekāpšanas procedūra, kuras laikā Ralfs bažīgi apvaicājas, vai tai laivai kāda stabilitāte parādoties arī. Redzot, kā viņš tur airi (pirmo reizi tāds verķis kā jūras kajaku airis rokā), uzmācas pesimisms attiecībā uz maršruta veiktspēju, taču, aizsteidzoties notikumiem priekšā, var teikt, ka pēc pārdesmit kilometru noairēšanas viss bija kārtībā. Slaidi airējot, sākam doties uz jūras pusi, kamēr Smilga skrien meklēt vesti, jo bez tās ceļā negrib doties. Iebraucot Andrejostā (un pa ceļam ievērtējot gan beigtu zivi kanālā, gan makšķernieci tā krastā, gan kanalizācijas dvaku zem Eksporta ielas tilta), satiekamies ar pirmajiem lēzenajiem viļņiem, kuros pašūpojoties man uzmācas baisma sajūta, ka man varētu būt jūrasslimība vai vismaz risks to saķert – pārāk jau nu jocīgas izjūtas. Bažīgi airēju tālāk, bet simptomi neatkārtojas, un lielie viļņi, ko aiz sevis atstāj kuteri, sagādā tikai prieku. Pārairējam uz kreiso krastu, un veicam dažus kilometrus, līdz man izdodas atrast vienīgo smilšaino ielīcīti starp akmeņu krāvumiem, kur piestāju izvilkt ātri pielietojamos pārtikas elementus. Līcītī plunčājas bērni un priecājas par kuģu saceltajiem viļņiem – acīmredzot, imūnsistēma sīkajiem ir reti rūdīta. Sagaidām pārējos, arī Smilgu un Elīnu, iepaikojam un dodamies tālāk. Atraujos no grupas, sarunājot tikties Buļļupes jahtu benzīntankā, un mēģinu izpētīt pareizo airēšanas manieri un ritmu. Ostas ainavas ir savdabīgas un intriģējošas, viļņi no kuģiem – tāpat. Šulcs un Ralfs manāmi atpaliek, dokumentējot apkārtni un droši vien darot vēl kaut ko, taču līdz benzīntankam tiekam samērā ātri. Tur tiek iegādātas cigaretes, kam nu ir tāda vitāla nepieciešamība, un nosprausts nākamais mērķis – Lielupes grīva. Līdz šim caur dūmaku ir spīdējusi saulīte, bet nu pamalē sāk savilkties mākoņi, taču mēs esam optimisti – nu, Windguru solītie 100% mākoņi un vējš līdz 17 m/s, kas tad tas ir? Šulcs vēju gaida ar nepacietību, jo ļoti grib izmēģināt, kā tādā pūtienā ir jūrā. Es gan plānoju mest krastā, ja radīsies tāda vajadzība.

 

Buļļupē panesas kārtīgs urbānais kajakings – motorlaivas, kuteri ar ūdensslēpotājiem un veikbordistiem kursē šurpu turpu, krastos satupuši atpūtnieki, un pāri galvai zemu lido aviolaineri uz Rīgas lidostu. Sajūtas divējādas – no vienas puses, niecības sajūta tehnikas vidē, no otras – milzīga brīvības un neatkarības sajūta, kad airis ritmiski skaita metrus un kilometrus, un pīles un kaijas ne pārāk bēg – uzskata par savējo. Dažpadsmit kilometri paiet ātri, kaut neizdodas vairs tik ļoti atrauties no Smilgas ekipāžas, un paveras Lielupe, kas turpat netālu ietek jūrā. Un tad gan kļūst mazliet bailīgi, jo motorizēto ūdens transportlīdzekļu ir milzīgi daudz (skats kā uz normālas ātrgaitas šosejas), un tikt šķērsām pāri uz Lielupes kreiso krastu šķiet nepārvarams uzdevums. Izšaujoties starp kuteri, jahtu un ūdensmoci, tomēr izdodas. Piemetos pludmalē gaidīt pārējos – divnieki atbrauc samērā ātri, bet Šulcs un Ralfs, kā parasti, iespringst uz procesu, nevis rezultātu. Atkal ēšanas pauze, kuras laikā mākoņi pienāk pavisam tuvu (un visas jahtas no jūras histēriski metas Lielupē), atpūtnieki arī nesteidzīgi dodas prom – pulkstenis jau četri. Sākoties lietum, daži uzvelk lietus drēbes, daži šādas buržuāziskas ekstras ignorē, un izairējam jūrā, divniekus atstājot paunojoties (kas arī bija galvenā stratēģiskā kļūda pasākuma gaitā).

 

Jūra – tas ir pavisam kas cits. Vēja nav nemaz, ieslīpi uz krastu (laimīgā kārtā, mums no muguras) veļas zaļgani, auksti viļņi (ūdens ir tiešām dzestrs, un gaiss tāpat), kreisajā pusē slīd Jūrmalas ainavas – mūsu tik ļoti izrunātā, apdziedātā un ilgotā Silikona ieleja. Diemžēl īstos tās jaukumus liedz baudīt vēsais laiks un sliktā redzamība – domu par airēšanu taisni uz Ragaciema bāku tā nokauj jau saknē. Kādu laiku airējam ap 100 m no krasta; uzmetot aci blakus braucošajiem kajakiem, var tikai apbrīnot to eleganci un vieglo gaitu. Pagaidām airēšana jūrā nekādas problēmas nesagādā, stabilitāte arī ir lieliska. Toties airis sāk berzt kreiso īkšķi, uz kura profilaktiski uzlīmētā līmlente vairs neturas un lietu padara vēl nepatīkamāku. Kamēr, galvu noliekusi, grābstos laivā pēc lentes, Šulcs un Ralfs satraukti sāk klaigāt, lai es nepazūdot. Paceļu skatu un – vienā mirklī uz jūras uz uznākusi migla, kas nestāv uz vietas, bet kā garaiņu mutuļi skrien uz priekšu. No krasta ir redzamas tikai priežu galotnes (migla turas ap 5 m augstumā), 20-30m attālumā redzamība ir apgrūtināta, un tiešām ir jāpiebrauc tuvāk pārējiem. Divnieku ekipāžas, kā uzskatām, ir zaudētas neatgriezeniski. Skats ir tik mistisks, ka tā vien šķiet – tūlīt no jūras puses iznirs kāds sens vikingu kuģis, mēmā klusumā dodoties savās gaitās (ja šī būtu Holivudas filma, tā noteikti arī būtu). Tiesa gan, pēc spokiem no krasta drīzāk varētu izskatīties mēs – vismaz tiem atpūtniekiem, kuri spītīgi turpina savas pēcpusdienas pastaigas aiz brīžiem gaistošā miglas aizkara. Lēzenie, ap pusmetru augstie viļņi liecina, ka kaut kur jūrā nopietni pūš, bet mums – pilnīgs miers un klusums, tikai viļņi plīst uz sēkļiem. No miglas padzirdas balsis – mūs ir panākuši Smilga un Elīna, par Fufuka un Lauras likteni ziņu trūkst. Mitruma apstākļu dēļ zvanīt nezvanām, toties noorientējamies pēc priekšā dzirdamajām mūzikas skaņām – kaut kur notiek tipa disene, skaņa ir jaudīga un pabraukt garām nevar, tātad tur metīsim krastā un gaidīsim atpalicējus (par diskotēku sevišķi interesējas Ralfs – varētu padomāt, ļoti sagribējis pa seju atrauties). Priekšā, pāri miglai ir milzīgas negaisa mākoņu svēdras, un ik pa brīdim nošķīst zibens. Sākas arī lietus – kā nu bez tā, un Šulcs nikni airē, lai nesaltu. Mūzikas skaņas tuvojas, var jau izšķirt pat konkrētas dziesmas. Viļņi arī kļūst lielāki, un sākas neliels vējš. Šūpošanās un sērfošana uz viļņu mugurām ir lieliska – jūrasslimība pat netaisās mani apdraudēt. Taču auksts un slapjš gan, un kad reizē ar lielāku pūtienu un lietus gāzmām nonākam pie skaņas avota – estrādes (kā vēlāk izrādījās, Dzintaru pludmalē sakarā ar „Jauno vilni”), metamies ārā no laivām un Ralfs taisni dur uz kafejnīcas nojumi karstas tējas meklējumos. Tas, ka abpus šai teritorijai jūrā ir žogi un pasākums, acīmredzot, domāts izredzētajiem, mums ir tīri vienalga. Pēc brīža saprotu, ka arī es gribu tēju, un tāda, kā stāvējusi – vestē un jakā dodos pie Ralfa. Pēc brīža piedzērušies britu tūristi sāk interesēties, kāpēc mums vestes, uz ko klātpienākušais Šulcs attrauc kaut ko par „kayaking”. „Oh, yeah, kayaking, yeah!” – viņiem viss ir skaidrs, un jautājumu vairs nav. 30 m attālās laivas no nojumes saskatāmas ar grūtībām. Smilga un Elīna tā kā domā braukt tālāk, mēs vēl kavējamies, bet pie samērā barga pūtiena (solītās brāzmas ir klāt) viņi met atpakaļ krastā. Čurnam zem nojumes, vērojot nepārtraukto lietu un vēju, es uzvelku hidru. Spriežam, ka nav jau lāgā tā sēdēt krastā un neko nedarīt, bet toties – toties mēs esam Silikona ielejas pašā sirdī. Nemaz nenojaušam, ka Fufuks un Laura arī ir turpat netālu (sākoties vējam, gāzuši krastā, jo Fufukam nav brunča) – redzamība pilnīgi nekāda. Pēc apmēram pusotras stundas diskusijām par brauciena tālāko gaitu (pulkstenis ir pāri septiņiem) Smilga un Elīna paziņo, ka tālāk nebraukšot, ar sab.trans došoties pēc mašīnas, mēs lai darot, kā zinām. Mēs zinām, ka gribam doties tālāk, tikt ārā no Silikona ielejas un tad jau redzēs. Liekas, ka negaiss tā kā pierimis, migla joprojām, bet gar krastu uz priekšu – gaišums. Starp aukstā lietus sīpām ik pa brīdim tiek uzpūsts silts gaiss – gluži tā, it kā būtu atrautas kādas lielas pirts durvis. Kāpjam laivās un braucam – un saprotam, ka nevis nāk gaišums gar krastu, bet tieši no jūras kārtējais mākonis ar miglu un lietu. Viļņi ir augstumā ap metru, un plīst diezgan tālu jūrā; cauri braukt mazliet bailīgi, un ūdeni gāž pāri laivai. Tiekot aiz bangām, sākas īstais kaifs, sērfojot pa viļņu mugurām. Diemžēl miglā krastu neredz, un, lai kā cenšamies turēties pienācīgā attālumā no sēkļiem, orientācijas trūkuma dēļ ik pa brīdim tiekam tajos ienesti. Vienā tādā momentā atskan būkšķis, un Ralfa kajaks rādās ar dibenu uz augšu. Seklumā viņš uzslienas kājās, un dodamies izlieties. Esam nonākuši pie kaut kādas sanatorijas ēkas, krastā neviena cilvēka. Spītīgi dodamies atpakaļ jūrā, kaut migla tikpat bieza. Kādu gabaliņu pabraucam, un šoreiz liktenis piemeklē mani – vilnis, vairāk nekā metru augsts, plīst tieši zem laivas, un ar klusu lamuvārdu un skaļu „Ai!” esmu riņķī. Tā kā jūra jau ir atņēmusi lakatiņu u minerālūdens pudeli, izlemju tālāk nebraukt. Šulcs, savukārt, ir konstatējis, ka viņam ticis viltīgais kajaks ar sūci virsklājā, un viļņos tas piegāzts pilns ar ūdeni. Kamēr tiek iemainīta manējā laiva turpmākajam ceļam, izlienu no kāpām un noskaidroju, ka esam starp Majoriem un Dubultiem („Ģevočka, a gģe vam nada?” – it kā es savā hidrā, jakā un vestē izskatītos pēc tādas, kam kaut kur „nada”…). Uzvelkam laivu krūmos (tur siltāks) un riktējam prīmusiņu kafijai – tikmēr vējš un lietus pierimst, bet man tik un tā nav lustes tālāk braukšanai. Ģērbjos un sazvanu Fufuku, kurš apgalvo, ka Smilga ar Elīnu ir devušies uz Rīgu pēc mašīnas, laivu nobēdzinājuši (Jūrmalā!), paši turpat tusējot pie estrādes. Miglai paklīstot, tā ir redzama, jo atrodas ne vairāk kā 1,5 km attālumā, savukārt Ralfa apgāšanās vieta – tikai kādus 100 m no mums. Kad kafija padzerta un sakomunicēts ar uztrauktu vietējo (esot bezmaz policiju izsaucis, redzot tukšās laivas – protams, perfekti noliktas laivas ar airiem blakus par avāriju diez vai liecina, bet, no otras puses, prieks, ka cilvēkam nav vienalga), pulkstenis tuvojas deviņiem un skaidrais laiks bez miglas arī ir izbeidzies. Taču vīri dodas jūrā, nosēdinājuši mani pludmalē – tur esot drošāk, nekā krūmos. Sāku gaidīt. Ieņemu vietu uz soliņa, pārdesmit metrus no laivas, un vēroju atpūtnieku reakciju uz šo priekšmetu. Interese ir dzīva, tikai neviens nesaista manu personu ar laivu – vakara gaitā tikai viena kompānija apvaicājas, vai man nevajag palīdzību. It kā nē, bet pakaļ arī neviens nebrauc. Izrādās, vispirms Smilga remontējis piekabei gaismas, bet pēc tam Jūrmalā konstatējis, ka laiva ir nozagta. Šai brīdī ir jau tumšs, laivu esmu pievilkusi pavisam sev klāt, un deklarēju, ka, lai kādas viņiem problēmas, man šeit kļūst neomulīgi, jo apkārt klaiņo kompānijas, kas dauza miskastes. Pēc laika, kad joprojām nav nekādu cerību, ka kāds brauc man pakaļ, izrādās, ka laiva ir atradusies – slēgtās teritorijas, kurā paslēpta, otrā galā – un drīz jau mani izglābs. Kad pēc 2,5 h gaidīšanas kāpās parādās lukturīši, satveru ciešāk airi – ja tie ir draugi, tad viss kārtībā, ja naidnieks – tad es laivu pārdošu par dārgu cenu. Tomēr viss beidzas labi, un stāsta muļķīgo daļu šeit varētu noslēgt, piebilstot, ka Ralfs un Šulcs ir tikuši 5 km līdz Mellužiem, un tur nakšņo.

Par otro dienu jūrā, kur notiek aizairēšana līdz Ragaciemam, renderēšana un koma, lai stāsta pats Šulcs. Es, tā kā pasākums liekas par īsu bijis, braucu uz Lucavsalu paairēt pa Daugavu. Tieku līdz saliņai lejpus Rīgas HES, pa ceļam baudot Ķengaraga un Dārziņu ainavas, atpakaļceļā izpētu kreiso krastu (rodas utopiska vēlme pēc lielas naudas un mājas Daugavas krastā – eh, kā es tad katru dienu braukātos!) un jaunceļamo Dienvidu tiltu (ir jau pāris balsti), vēl apkārt Zaķusalai – beidzot pamanot, ka Daugavā ir arī straume, vai varbūt tas ir tikai nogurums, un šīsdienas 26 kilometri ir izbaudīti. Sazinos ar Ragaciema iekarotājiem – viņiem arī viss ir kārtība, un te arī stāsta laimīgās beigas.


Klubs > Tēmas > Piedzīvojumi

Lapu uztur: Inno.web