|
Pensijas līmenis
15.07.2005
14:00
|
Pēc manas izjūtas UM ir saprotams kā tāds laivošanas Tour de France. Piedalās, kas ir uz to sisti, iznākumu paredzēt neviens nevar. Kas tiek līdz galam, var būt laimīgs. Ne jau velti Mārcis lūdz sertifikātu, ka ir visu šito izturējis... UM ir prestižs! Forši, ka tepat Latvijā kaut kas tāds var notikt.
Bet kur ir problēma. Kādreiz Somijas Arctic Canoe Race tika pozicionēts kā "iespējams, visgrūtākās airēšanas sacīkstes pasaulē". Tagad tās vairs nenotiek, cik zinu, divu iemeslu pēc: 1) rīkotājiem palika par grūtu visu saorganizēt 2) sacīkstes bija pārāk grūtas, nepieauga dalībnieku skaits.
Izskatās, ka Agris ir nonācis pie līdzīgiem secinājumiem.
Ja UM būs, braukšu, kur tad likšos.
|
|
TENSONI
17.07.2005
22:32
|
Lielum lielais paldies visiem maratona organizētājiem, kā arī mūsu labākajiem draugiem (Aktīvajiem naturālistiem), kas mūs savaņģoja uz šito pasākumu:)
Jāsaka godīgi, ka pieteicāmies Ultramaratronam, patiesībā pat nenojaušot kas mūs sagaida. Kanoe redzējām otro reizi mūžā:) Pirmo reizi braucienu ar kanoe laivu iemēģinājām š.g. jūnijā, 6 stundās pieveicot 20km:))) pa bebru dambju piecūkotu upīti. Lai arī šis prologa brauciens deva aptuvenu nojausmu par gaidāmo airēšanas murgu, tomēr nolēmām, ka jāpiedalās vien ir (nauda kā nekā iemaksāta, brīvdienas izplānotas, paziņām jau salielījāmies, kādu varoņdarbu taisamies veikt), lai vecumdienās mazbērniem būtu ko stāstīt.
Par mērķi sev nodefinējām, ka galvenais ir piedalīties un godam finišēt!
Diemžēl pietrūkst daiļrunības, lai aprakstītu tās sajūtas un emocionālos stāvokļus, kas mijas un bombardē smadzenes visu šo pārbaudījuma laiku. Interesanti ir tas, ka ne brīdi tevi nepamet cerība, ka tūlīt, tūlīt būs finišš:) Tipiski tas izpaudās garajā 2 dienas posmā. Noairējot nebūt ne īso pededzes posmu likā. ka vēl "tikai" kanāls, aiviekste, kanāls un galā esam. Pēc bezcerīgi garā kāviņtursauca kanāla posma, šķita, ka Aiviekste tāds sīkums vien ir. Un tā visu laiku... Jāsaka, ka murgainākās atmiņas ir no abiem kanāliem (Vērdes un pededzes), kā arī no Aiviekstes. Par kanāliem - tādus odu bataljonus un armādas nebiju redzējusi nekur. Likās, ka esam iekūlušies pašā šo nelabo dzimtenē. nekas cits neatlika, kā izlikt maksimālos spēkus nenormāli garlaicīgajos kanālos, lai sasniegtu to ātrumu, kad odi netiek vairs līdz. Tikko kā tu sāc airēt lēnāk (kas jau tāpat ir baigi ātri:)), vismaz kādi 5 asinssūcēji uzmetas uz dūres, pāris aiz ausīm un strēķītis uz potītēm, tajā vienīgajā plikajā vietā, kur beidzas īsā zeķe un sākas bikses stars. Secinājums viens - nopietnāk jāpārdomā pie apģērba.
Otra vieta, kur pat savam priekšniekam neieteiktu atrasties, ir Aiviekste - gan pa, gan pret straumi. Ja pededzē bija daudz līkumiņu, to pašu nelaimīgo bebru dambju, kur stenot nesām laivu apkārt (galvenais nesējs protams bija mans vīrs), kas darīja braucienu interesantu, tad Aiviekste ir plata, lēna un garlaicīga upe. Tikko kā knapi esi pievarējis vienu līkumu, aiz 10 minūšu gara pagrieziena veikšanas priekšā paveras zilās tāles ar nesaredzamu līkuma nobeigumu. Un tā visu laiku... Brauciena laikā es ienīdu šo Aivieksti, pārņēma totāls izmisums, nogurums, bezcerība, gribējās visu mest pie malas, piesaukt mātes vārdu un visus pēc kārtas pasūtīt d... Vienīgā doma, kas kaļ smadzenes, ir "ko es te vispār daru" un "nekad mūzā vairs..." Izmisums mūs piemeklēja 3 dienā Lubānas ezerā, kad, pateicoties manām izcilajām orientēšanās spējām, pašāvām garām 2 kontrolpunktam. Vēl šodien nevaru sev to piedot:( Brīdī kad to sapratām, mūsu komandā izcēlās pilsoņu karš, katram bija izstrādāta tālākā rīcības stratēģija, izslēdzot mazāko piekāpšanās iespēju. Ģimenes dumpi uz borta pārtrauca tālumā saskatāmas mūsu draugu "Aktīvo naturālistu" aprises:) Tikai viņu klātesamība, sajūsma par jauko ezeru, neviltots prieks par tikšanos, palīdzēja savākties, lika atcerēties, ka tomēr esam vīrs un sieva (visa dzīve vēl kopā jādzīvo:)) Katrā ziņa - tas bija nopietns pārbaudījums arī attiecībām!
Ar mūsu mīļo draugu palīdzību precīzi izgājām uz Meirānu kanālu! Tālāk jau viss gāja kā pa sviestu - super ātra straume, mežonīgie skati, kas vietumis līdzinājās īstiem Amaznes džungļiem. trallinādami tautasdziesmas traucāmies pretim finišam un mūsu uzvarai - 100% izturētai distancei!!!
Rezumē - šis noteikti ir extrēmākais pasākums, kurā abi esam piedalījušies. Esam ļoti lepni par sevi, savām spējām, ka to izturējām. Gandarījums ir milzīgs! ! ! !! ! ! !!! Jau 3 dienā visas mocības aizmirsās un izkūpēja, pāri paliek milzīgs priex par paveikto! Pavisam droši varu teikt, ka nākamgad piedalīsimies atkal! Tomēr jauktajiem pāries prātīgāk būtu startēt smailīsu klasē, ko mēģināsim realizēt nākamgad!
P.S. - Pirts bija super! |
