Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PASĀKUMI

 

 

Visu laiku lasītākie pasākumi
Gaujas bāziens 2006. [135]
Ultramaratons 2006. [103]
Gaujas bāziens "5". 2009.g. [253]
Kajak-kross 2006. [168]
Salacas mauciens 2008. [95]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Baseina treniņi [52]
Airēšanas pasākums ar apmācību Sočā [2]
Saulkrastu sērfa mači [3]
Strenču airēšanas marations [1]
Soča - 2017. Mācību seminārs [8]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Ar Duracell spīdumu acīs!

Agrita Kornejanova, 05.10.2004

Komentāri [0]

 

Tie ir mūsu sastingušie smaidi :)
 

Kā varjagi no grieķiem brauca.


Par to, ka pašā oktobra sākumā notiksies grieķu – varjagu brauciens bija zināms jau tad, kad tika nopublicēts pasākuma nolikums pavasarī. Un man kā mazliet dullam cilvēciņam makten kārojās izbaudīt visu rudens skaistumu un skarbumu vienlaicīgi. Jau augusta beigās sāku aptaujāties pēc kanoe pārinieka, kura vēlmes vismaz lielos vilcienos sakristu ar manējām, kad kādā diskusā padzirdēju, ka piedzīvojumu klubs Tinis organizē savu komandu lielajai (voyager) laivai. Tā kā par apjautāšanos neviens pa galvu parasti nesit, tad ņēmu un uzjautāju vai neprasās pēc vēl viena roku pāra. Tā nu sanāca, ka tiku pieskaitīta Tiņa kompānijai...


Patiesībā jau 2.oktobris pienāca ātrāk nekā bija plānots, bet ko tu laikam padarīsi, ne apstādināsi, ne uz priekšu padzīsi. Pulksten 4:30 man ierodoties pie centrālās pasta ēkas, tur jau stāv mazais busiņš un divi puiši. Kvorums salasās tikai uz 5:00, patiesībā tikai daļējs kvorums, jo pilnai komandai vajag deviņus, bet mēs skaiti kā gribi, pat ja pieskaita Ivīti, kas mums piebiedrosies tikai Ogrē, kopā sanākam tikai astoņi. Nu neko, atliek cerēt tikai uz to, ka Agris mums ļaus iziet laukumā, sorry, sēsties laivā arī šādā skaitliskā mazākumā.


Brauciens busiņā tiek sadalīts divās frontēs, viena mēģināja vēl ķert un baudīt pēdējos sapņu galus, bet otra grima neseno VX sacensību atmiņu jūrā. Respektīvi, tiem, kas distanci bija izgājuši tikai daļēji vai šoreiz šos mačus izlaiduši pavisam, tie, kas tika līdz finišam, atstāstīja tālāko maršrutu un ļāva kaut daļēji saprast, kas tika zaudēts. Krāslavā tika nolemts apmeklēt vietējo T-marketu, jo tas bija pa ceļam un tika uztverts kā pēdējā civilizācijas pazīme turpmāko vismaz 24 stundu laikā.

Šeit tad arī vēl pie lielformāta kartes tiek noskatīti iespējamie “taktiskā apnesiena” varianti aptuveni 50 km garumā un pēc pārtikas krājumu papildināšanas turpināts ceļš uz starta vietu, uz kuru esot norādes – balti, lieli miskastes maisi, kuri nez kādēļ ir nomainījuši krāsu uz zilu un lielumu uz pusēm plēstu. Tomēr tā kā pēdas ved tieši pa šo ceļu, tad šoferītis mēģina arī turp mūs aizvest, kas viņam tīri sekmīgi izdodas.


Mums ierodoties secinām, ka konkurenti – Trakā govs, kāviņtursauca, Halina – ir pavisam nopietni nolēmusi veikt šo distanci pavisam ātri un ar atļauto palīdzību no malas – izmantojot mistera Vēja pakalpojumus. Masts likās jau pietiekami efektīgs un iespaidīgs, lai mēs sasparotos un saprastu, ko no šī pasākuma vēlamies. Tā kā ieradāmies pēdējie, ātri sakrāmējam mantiņas – daļu līdzi ūdensdrošajos maisos un visu, it kā lieko, kādu līdzjutēju Volvītī. Un prom ar visu laivu uz upi, lai starts mūsu dēļ netiktu kavēts...

 

Patiesībā jau šeit mēs saviem konkurentiem esam priekšā, jo pats svarīgākais labai komandas motivācijai ir nenokavēt startu. Beidzot arī Govs tiek ielaista Daugavas ūdeņos un starta signāls dots. Jautri pavadīt plānotais pasākums ir sācies, airi šļakst un laivas pamazām uzņem ātrumu.

Pa priekšu aiziet „Kajaks, kurš atteicās no jūrasskolas” ar ātrumu 200 mezgli stundā, tad „Pensijas līmenis” ar 150 mezgliem stundā un tad mēs – Tiņa lielā laiva. Pamazām ātrums tek sasniegts aptuveni 175 mezgli un Stavro nedaudz iepaliek, pa gabalu vēl arī manām, ka Trakā govs mēģina likt lietā savu meistarstiķi... Vieni brīdi, jau likās, ka tiešām viņi ir izvilkuši šīs dienas laimīgo lozi. Tomēr ar katru pretvēja pūtienu sejā, prāts palika mierīgāks un sākam izbaudīt dabu, kuru mums pilnā mērā piedāvāja katrs no Daugavas krastiem.

 

Pēc pirmām divām stundām jau sākam lūkoties pēc Krāslavas dūmeņiem. Apceram arī domu, ka vajadzētu ieskriet tai pašā T-marketā, kurā bijām no rīta un iegādāt grilu, tad pat varētu cept desas un izbaudīt visas ekstras, bet tā kā konkurenti īpaši tālu vēl nav iepalikuši, tad domu atmetam. Nākošā iespēja tagad būs tikai D-pilī. Uz līkumiem airējot nemanot uznāk arī nakts.

Vakara daļa tiek izlaista, jo sakrēslo burtiski minūtēs 10 un līdz mēness uzlēkšanai mēs jau esam izairējušies gandrīz cauri pilsētai.

 

Var teikt, ka D-pils pārsteidz ar divām lietām – pirms pilsētas smaržo pēc bulciņām, bet pašā pilsētas viducī bez knaģa uz deguna iztikt ir samērā pagrūti... Tagad visi tiek piekodināti ar airiem nešļakstīties, nu vismaz līdz tai vietai, kad neciešamā kanalizācijas smaka vairs nāsīs nesitas.

 

Ar tumsas iestāšanos samazinās arī laivas temps – ja pirms tam rēķinājām 1 stunda uz desmit pieveiktiem kilometriem, tad patreiz jau tie bija tikai 6-7 km stundā. Arī mēnestiņš čigāniņš jau pamazām sāk virs koku galotnēm vērties un nu jau sajūta, ka laternu dedzinātājs ir savos pienākuma aukstumos, jo savus mazos lukturīšus pa ceļam dedzināt nav vajadzības.

Daugava izskatās kā tāds liels dīķis ar dažiem zemūdens akmeņiem, ar kuriem piespiedu saskarsme netiek izbaudīta, kaut arī tie parasti tiek atklāti pēdējā brīdī vai arī tad, kad atrodamies tiem tieši blakus. Kārtējos viļņus uztaisa neatkarīgā filmēšanas un foto grupa (mūsu starpā dēvēta pa makšķerniekiem), kuriem paši īsti nezinot iestāstām, ka Stavro mums ir labu gabaliņu priekšā, jo mēs viņu kā no aptuveni Krāslavas neesam redzējuši.

Lai neļautu sev aizmigt, tiek izmēģināti dažādi paņēmieni – ēsts, runāts, dziedāts. Nez kādēļ atkal apstiprinās, ka no dziesmām ikdienišķais latvietis atceras labi ja pirmos divus trīs pantiņus, kaut gan ko var prasīt no cilvēkiem, kas jau vairāk nekā 12 stundas cilā airus – mēģinu turēt melodiju, dzirdu piebalsojam vēl dažas balsis. Un nekādīgi nevaru atcerēties vārdus dziesmai, kas liekas jau nodeldēta no pārāk biežās dziedāšanas „Ai, jel manu vieglu prātu”.

Iztraucējam gulbju bara nakšņošanu, īsti apmierināti jau viņi nav, bet pēc mirkļa spārnu švīkstieni ļauj noprast, ka šajā brīdī tomēr mēs esam uz upes galvenie. Gan pa vienam, gan sabiedrojušies akmeņi pa reizei izjauc laivas vienmērīgo slīdējumu, brīžiem pat pa mata tiesu no laivas borta. Labi, ka tā, jo šis pasākums nebija plānots kā Titānika izmēģinājuma brauciena prototips. Vienu brīdi no mugurpuses pietuvojas kajaks, pēc laivas izskata varētu būt Stavro, kurš tomēr nevienam nemanot D-pilī esot uztaisījis atpūtas pauzi. Secinājums, esam “makšķerniekus” piemānījuši, nu bet kam negadās.


Pēkšņi airi vairs nemaz negrimst ūdenī, bet sāk stumt smiltis... Vairs nevar saprast uz kuru pusi griezties, jo paskatoties apkārt, dziļums, jeb pareizāk būtu teikt seklums, visur ir vienāds. Tiek dota komanda airēt pa labi, visi saņemam rokās airus stingrāk un stūrējam uz norādīto virzienu, bet tas laikam nav pareizākais variants, nošņirkstot smiltīm laiva tomēr uzsēžas. Un te nu nogurušie prāti izstrādā pirmo joku – teikums: “Jūs neairējiet”, kas ir domāts, lai airēšana tiktu pārtraukta, tiek uztverts kā pārmetums, ka esam par maz airējušas, kaut arī darījām ko spējām. Neliela vētra tējas glāzē, ko nomaina divu mūsu puišu reakcija uz esošās situācijas novērtēšanu. Izkāpjot no laivas un upurējot savas sausās kājas komandas vārdā tiek secināts, ka Daugava šinī joslā uz abām pusēm nav dziļāka par potītēm. Tikai labu gabalu uz priekšu ūdens līmenis ir nedaudz lielāks un divu brīvprātīgo vilkti atkal iekļūstam braucamā ūdenī. Šis protams nav vienīgais šāds posms, bet vairāk kāpt ārā nevajag, jo nu jau prakse ir rokā un visas sēres veiksmīgi apbrauktas pa vienu vai otru pusi uz izjūtām.


Beidzot arī Dunavas prāmis ir sasniegts, par to liecina vientuļā uguntiņa upes krastā un arī prāmja sargs. Tālākais ceļš tagad ved uz Līvāniem, kas ir nākamais atskaites punkts. Liekas, ka tie nu nemaz mums pretī negrib panākt, bet pēc aprēķiniem (attālums, ātrums un laiks) tomēr viss sakrīt un tie nekur nepazūd, tikai izstiepušies krietnu gabalu gar Daugavas krastu un upe vēl ļauj mums izbaudīt vienus no pēdējiem līdzenajiem posmiem. Šis ir arī gabals, kurā laivas virzītājspēks ir tikai četri roku pāri, kas vēl aizvien nebeidz kustēties ieietajā ritmā. Pārējie četri, cenšoties galīgi nenosalt, mēģina nakti pavadīt pēc pierastajiem principiem, nekustinot nevienu no ķermeņa ekstremitātēm un ar acīm ciet. Dažam tas pat izdodas tik labi, ka upē nakts klusumā dzirdami tādi mazliet vilinoši krācieni. Vienīgais, ko es šajā brīdī vēl nespēju sev piedot ir tas, ka es neuzvilku savas vilnas zeķītes, jo ar tām vismaz kāju pēdas būtu siltumā...


Sākas krāces – vienas, otras, trešās un uz katru nākošo tiek secināts, ka par mums tiešām kāds rūpējas, visi iespējamie akmeņi, uz kuriem neredzot varējām uztriekties, mūs sveicina pa gabalu. Naktij ejot uz izskaņu tiek paziņots attālums līdz finiša līnijai, kura, jo tuvāk piebrauca, jo vairāk attālinājās, gandrīz kā vairāksolīšanā, kuras iesākuma cena ir 7 km, bet īsi pirms finiša jau 12 km. Tomēr pati apziņa par to, ka esi jau praktiski pabeidzis šo sevis izvērtēšanas posmu, atraisa vēl saglabājušās spēku rezerves un laivas ātrums ar gaismas iestāšanos paātrinās, atkal sasniedzot tuvu desmit km stundā.

Mums priekšā vēl tikai „Muca”, kas jau no pastāstiem vien mūs ir sabiedējusi ne pa jokam. Bet galu galā, kad atkal nākamo reizi būs šāda iespēja kopā pasirot, tādēļ nolemjam nedaudz tā kā pameklēt spēkus un apziņu, ka tik traki jau nav... izklaides brauciens beidzas ar pieciem litriem ūdens laivā precīzi pēc 21 stundas un 40 minūtes.

 

Daina piedāvā kafiju (šeit pat var dabūt kā mājās – gan cukuriņš, gan pieniņš) un tēju mūsu nosalušajiem ķermeņiem, cepam uz grila arī desu un vistu kājiņas, bet pats galvenais – gaidām konkurentus ārā no upes, jo kas tad tā par apbalvošanu, ja finišā stāv daži cilvēki bet galvenie apbalvojamie vēl kaut kur dreifē upes vidū. Stavro atairējās pilnīgā bezspēkā, bet neskatoties uz to, savā klasē un abu braucienu kopsummā pakāpjas uz pirmo godpilno vietu. Nākamie dalībnieki finiša taisnē ienāk vēl pēc divām stundām – tai skaitā arī Trakā govs...

Ātra apbalvošana un mēs, pēc viena kopīgā foto, ceļam somas un mantu maisus plecos un rušinām uz centra pusi, tur it kā esot jābūt autoostai... Turpat vietējā estrādē likvidējām balvas saturu un dzeltenās krūzītes atgriezās somās.

Sabiedriskais transports ir OK, kad cilvēkam prasības pret dzīvi un sadzīvi tiek mākslīgi minimizētas... Gandarījuma pilns nogurums apņem visus pēc pirmajiem kilometriem siltā autobusā un acis veras aizveras...


Klubs > Tēmas > Pasākumi

Lapu uztur: Inno.web