Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PADOMI

 

 

Laivā pa upēm. 11. fragments: Esiet uzmanīgi uz ūdens!

Andris Stavro, 11.12.2005

Komentāri [0]

 

Un noslēdzošā sadaļa "Psiholoģijas praktikums".


Autora piezīme: materiāls tapis pirms 20 gadiem

 

Jūs protat peldēt, jums ir peldveste, ķivere, negrimstoša laiva, drošības cilpas, drošības virves, drošinātāji... Vai gan ar jums kas slikts var notikt?

Nevar, ja vien esat uzmanīgi. Sasitumi pret zemūdens akmeņiem nemaz tik stipri nesāp, kā par tiem runā. Tomēr pat brišana var beigties traģiski, ja iesprūst kāja un straume nogāž gar zemi.

Pēc UNESCO datiem ik gadu pasaulē noslīkst 350000 cilvēku.

 

Dodieties tikai tādos ūdeņos, kas jums ir pa spēkam! Ja šaubāties par savām spējām, nav negods atkāpties stihijas priekšā, jo ta daudzkārt stiprāka par cilvēku. Nekautrējieties pateikt: “Es pa šo krāci neraukšu!” Airētājam kļūme var maksāt veselību vai pat dzīvību, tāpēc viņš drīkst cīņu sākt tikai tad, ja ir pārliecināts par uzvaru.

Daži ūdenstūristi domā, ka ceļojuma romantika zudīs, ja tiks stingri ievēroti drošības noteikumi. Šāda nostāja ir kaitīga un bīstama.

Par vēlu dot padomus situācijās, kuras nemaz nedrīkst pieļaut. Absurdi aizrādīt – bija jāuzvelk peldveste! – tiem, kuri iebraukuši elektrostacijā. Tūristi, kas drāž pa upi lejup, pārbaudīdami savu laivu “caursišanas” spējas, visbiežāk apstājas, kaut kur atduroties. Viņiem draud līdzīgas briesmas kā autobraucējam, kurš pēc ātrumrekorda sasniegšanas nobremzē līdz 50km/h, nospriež, ka mašīna jau gandrīz apstājusies, un kāpj ārā...

Bīstamā krācē balansēt pa vienīgo puslīdz drošo taciņu – tā ir riskanta spēle! Arī samērā mierīgā upes posmā var atrast daudz interesantu straumes formu. Nebrauciet tām garām, tās sniedz daudz prieka, garantējot drošību.

Droša iespēja izpeldēt – galvenais kritērijs, kad jāizšķiras – braukt vai nebraukt pa krāci. Paradoksāli, bet tādā ziņā bīstamāki ir lieli, stabili un “uzticami” braucamrīki. Jā, ar četrvietīgu katamarānu var nolēkt pat no ūdenskrituma. Bet, ja jus no katamarāna nokrītat?

Tiesa ir dzirdēts, ka nākot modē ūdenstūrisms avalangos.

 

Kas ir bīstami ūdenstūrisma pārgājienā?

Laisties straumē, kurā veiksmīgs iznākums nav atkarīgs no jums. Daudzi ir mēģinājuši mucā nolēkt pa Niagāras ūdenskritumu. Kaut arī bezprāši bija līdzvertīgi “sagatavoti”, dažas mucas pēc kritiena uzpeldēja tūlīt, citas tikai pēc dažām dienām. Viss upes ziņā....

 

Aizķerties aiz kaut kā – krūma, koka, akmens, tilta balsta – vai arī tikt piespiestam. Tā ir pati kritiskākā situācija, kurā cilvēks ir gandrīz bezpalīdzīgs. Statistika par Eiropas upēm liecina, ka visvairāk negadījumu notiek, airētājam nespējot izkļūt no piespiestas laivas.

Ko darīt? Nepieļaut šādu nelaimi, laikus pamanot, novertējot lamatas un izvairoties no tām. Lūk, kad var glābt īstais īriens īstajā mirklī un piemērotākās slaloma figūras izvēle! Pagriezt laivu vairs nav laika... Panika? Nē atmuguriskais traverss!

Demžēl nepieredzējuši laivinieki apjauš, ka iekūlušies sprukās, tikai kad ūdens smeļas mutē. Atliek divas iespējas glābties.

Pirmā – ja neizbēgami draud piespiešana, sasveriet laivu uz zemstraumes pusi, gāzieties ar ķermeņa augšdaļu pretim šķērslim un leciet ārā no laivas! Kā izdabūt krastā “aptīto” laivu, izdomāsit pēc tam. Galvenais, lai jūs nepiespiež kopā ar to.

Otrā – vienalga, sēžat laivā vai peldat, atlaidiet zaru, koka stumbru vai akmeni, pie kura turaties! Atsvabinieties, ja esat aizķērušies! Drošāk peldēt pa upi lejup nekā tikt straumes pavilktam zem ūdens.

Kritiskā situācijā katrā ziņā izdariet vēl pēdējo, izmisīgo īrienu. Nereti tieši tas ir glābējs...

Nav ieteicams lēkt no aizsprostiem, tuvoties dažādām būvēm upes gultnē, jo ūdenī var gadīties stieples, āķi, betona bluķi u.tml. Nekad nevar paredzēt, kādi pārsteigumi šādās vietās gaida – atvari, “akas”, iesūcošas piltuves... Ja laiva netiek pāri vai cauri šiem šķēršļiem, peldus to izdarīt daudz grūtāk.

Bīstami braukt pa augstiem viļņiem, dziļiem veltņiem, lielām piltuvēm un virpuļiem, kas periodiski iesūc zem ūdens, - ja neseko mierīgāks posms, kurā izpeldēt krastā. Skābekļa trūkuma, kā arī hipotermijas jeb ķermeņa pārmērīgas atdzišanas dēļ (+2C līdz +3C ūdenī tā iestājas jau pēc 10-15 minūtēm) avarējušais zaudē gribasspēku, viņam kļūst viss vienalga un, jo tālāk viņš peld, jo mazāk cerību izglābties.

Avārija ezera vidū – nelaime, kuras sekas nav paredzamas. Nebrauciet vieni ezerā!

Neatlaidiet laivu! Analizējot nelaimes gadījumus VFR upēs, atklājies, ka visbiežāk airētajs nav turējies pie laivas. Turieties pie laivas!

 

Lai cik slapjas izskatās sacensības straujās upēs, risks ir minimāls, ja stingri tiek ievēroti drošības noteikumi un labi organizēta drošināšana.

Ikvienas sacensībās dalībnieki jāinstruē par drošības noteikumiem. Treniņā drošos apstākļos tīši jāizraisa avārijas situācijas, lai pārbaudītu, kā airētāji tajās izturas. Pirms braukšanas jāiesildās, jābūt pilnā ekipēumā. Jāzina tuvākās poliklīnikas vai slimnīcas atrašanās vieta un telefona numuri. Ja ir nepiemēroti meteoroloģiskie apstākļi, sacensības jāatliek.

 

Drošības nosacījumi.

Jābūt peldvestei (celtspēja vismaz 6kg), ķiverei un cieši aizsaitētiem apaviem.

Jāprot eskimosu apgrieziens,

Jābūt drošai iespējai izkļūt no apgāzušās laivas.

Laivai jābūt negrimstošai.

Laivas galos jābūt drošības cilpām.

Nekavējoties jāglābj avarējušie!

Drošības noteikumus konkretizē sacensību glābšanas dienesta priekšnieks. Domstarpību gadījumos viņam ir veto tiesības. Glābšanas dienests glābj dalībiekus, kuri bez citu palīdzības tūlīt nespēj nokļūt krastā, laivas un – pēc iespējas – to paliekas.

 

Gābšanas veidi.

Glābēji piepūšamajās laivās dežurē lejpus bīstamākajiem posmiem.

Pieredzējuši airētāji slaloma (parasti C-2) laivās glābj avarējušos.

Dalībnieki, kas finišējuši, pie mērķa gaida pēc viņiem startējušos.

Bīstamākajās vietās dežūrē speciāli sagatavoti peldētāji (bez palīginventāra).

Glābējs met virvē piesietu riņķveida boju (lai virve nesapītos, tā uztīta kā uz spoles), avarējušais to satver.

Viens no glābējiem peldus pieāķē virvē piesietu karabīni avarējušai laivai, otrs velk krastā.

Straumei slīpi pārvilktu virvi nolaiž ūdenī, avarējušais tai pieķeras un slīd krastā.

Līdzīgus glābšanas un drošināšanas veidus izmanto pāgājienos.

Katrai sacensību trasei vēlams izstrādāt drošības pasākumu programmu, ņemot vērā upes posma bīstamību un vājāko dalībnieku sagatavotības līmeni. Arī rāmā upē pa rokai jābūt virvei ar boju.

 

Kā peldēt straujā upē?

Ja eskimosu apgrieziens ne ar pirmo, ne otro mēģinājumu neizdodas, zem ūdens nekavējoties jāizkāpj no laivas. Vienā rokā turot airi, ar otru no laivas noņemiet priekšautu. Saliecieties uz prekšu un nirstiet virzienā uz priekšgalu! Nedrīkst atliekties atpakaļ un izsliet galvu virs ūdens, jo kājas var iesprūst laivā.

Satveriet drošības cilpu pie laivas gala, kas versts pret straumi (pie augšējā gala), pagriezieties pret straumi kā traversā un peldiet uz drošu atstraumi vai krastu, kur lēnāka straume. Nedrīkst uzgulties laivai (protams, izņemot piepūšamo), kā arī pagriezt klāju uz augšu, jo laiva piesmeļas un to grūti glābt.

Ja palīgā piesteidzas cita ekipāža, ar vienu roku satveriet drošības cilpu pie glābēju laivas pakaļgala. Ar otru turpinot turēties pie savas laivas drošības cilpas, ļaujiet izvilkt sevi un savu laivu krastā. Neķerieties pie citas laivas saniem – ja to apgāzīsit, būsit parādā vairāk par šokolādi!
Ja piesteidzas glābšanas dienesta pārstāvji, rīkojieties pēc viņu norādījumiem.

Akmeņainās upēs peldiet “sēdus”, kājas pavēršot pa straumi, lai ar tām amortizētu triecienus pret akmeņiem. Stāvviļņi, veltņi un jo sevišķi virpuļi iesūc zem ūdens. Tādos brīžos izturieties mierīgi, apceriet, cik jums laba peldveste. Ļaujoties straumei, gaidiet, kamēr vertikālās ūdens plūsmas atkal izmet virspusē.

 

 

PSIHOLOĢIJAS PRAKTIKUMS

 

Gatavojoties pārgājienam, tiek plānots maršruts, virzīšanās grafiks, līdzņemamo vilnas zeķu un ķiploku skaits... Jau iepriekš iztēlojaties, kā 50kg smagu mugursomu stiepsiet pāri kalnu pārejām, purviem, kā pārvarēsiet krāces. Bet kā ieplānot grupas biedru izturēšanos un attiecības ar viņiem?

Svarīga nozīme ir laivu ekipāžu un visas grupas dalībnieku psiholoģiskajai saderībai. Parasti šis jautājums atrisinās pats no sevis – pēc pārgājieniem no grupas atsijājas tie, kuri neiederas, un tiek iesaistīti jauni draugi un paziņas. Samērā labas grupas veidojas no savstarpēji nepazīstamiem cilvēkiem, jo tad katrs cenšas sevi parādīt no labākās puses. Tomēr taktikas iespēju ziņā šāda grupa ir vājāka, jo trūkst īstas sadarbības.

Konfliktus starp grupu un tās vadītāju nav grūti atrisināt, ja vadītājs spēj iedziļināties savu biedru problēmās, prot stingri noteikt katra tiesības, pienākumus, atbildību, rīcības robežas. Ja grupā rodas citi līderi, vadītājam jāvienojas ar viņiem par ietekmes sfērām, tomēr šāda šķelšānās nav labvēlīga. Nepatīkami ir konflikti starp grupas locekļiem. Vadītājam tos jācenšas novērst jau iedīglī, pastāvīgi kontrolējot noskaņojumu grupā.

Daži padomi tiem, kuri pirmo reizi dodas pārgājienā.

Nemēģiniet savus grupas biedrus “pāraudzināt”! Nekritizējiet uz katra soļa, centieties izprast viņu viedokli. Bieži vien izdevīgāk piekāpties nekā izraisīt konfliktu.

Izvairieties no vienpusīgiem spriedumiem! Iemācieties paskatīties uz sevi no malas. Tas palīdzēs ievērot atšķirību starp vēlamo un iespējamo. Līdz ar to – neizvirzīt nepamatotas pretenzijas.

Pastāvīgi pilnveidojiet sevi! Pārvariet nevarības kompleksu vai arī tieksmi pārspīlēt savas spējas.

Necentieties palikt vienatnē ar nepatikšanām! Pastāstiet par tām uzticamam cilvēkam. Jūs ieraudzīsit savu problēmu it kā cita acīm un atradīsit izeju no grūtībām.

Attīstīt un norūdīt gribasspēku, valdīt pār emocijām, garastāvokli, pat kontrolēt sirds ritmu un elpošanas biežumu palīdz autogēnais treniņš jeb pašiedvesma. To izpildot, jāieņem “kučiera poza” (sēdus, galva noliekta, rokas brīvi uz ceļgaliem, kājas atslābinātas, acis aizvērtas) vai arī jānoguļas uz muguras, rokas gar sāniem, delnas lejup, acis aizvērtas. Ar elpošanas vingrinājumu palīdzību, kā arī domās atkārtojot pašiedvesmas formulas (“es esmu mierīgs, pavisam mierīgs” u.tml.), pilnīgi jānomierinās. Šadā stāvoklī var iztēloties sarežģītus manevrus upē, iegaumēt kustības, par kurām izpildes mirklī nav laika domāt.

Nereti tūristi pirms krāces, kā arī sacensību dalībnieki pirms starta stāv krastā un, aizvēruši acis, imitē īrienus. Laiku pa laikam viņi uzmet skatienu upei un turpina “airēt”. Brauciens it kā tiek ierakstīts videomagnetafona lentē. Rezultāts lielā mērā atbilst ieraksta kvalitātei.

Straujā upē sastopamie šķēršļi var izraisīt bailes, uztraukumu, apjukumu, nedrošību, saspringtību. Bailes – tā ir dabiska aizsargreakcija. Par tām nav jākaunas. Taču bailes nevēlami ietekmē nervu sistēmu, izraisot psiholoģisko barjeru, kas neļauj atraisīti darboties. Psiholoģiskās barjeras pārvarēšana lielā mērā atkarīga no tā, cik sekmīgi izdodas izkopt sevī spēju koncentrēties un sadalīt uzmanību, orientēties situācijā, prasmi ātri un pareizi novērtēt savas rīcības sekas un reaģēt uz situācijas maiņu, vērīgumu un acumēru, spēju paātrināt, palēnināt vai pārtraukt sākto kustību, tās vietā izpildot citu, reakcijas ātrumu, laivas izjūtu u.c.

Padomājiet, kas upē jums izraisa bailes un uztraukumu. Vispirms iesaistieties situācijās, kuras izraisa samērā mazu uztraukumu, pēc tam pamazām tādās, kas iepriekš iedvesa bailes. Ja baidāties no virpuļiem, izvairieties no tiem, iekams neesat pieraduši pie pārējām straumes formām.

Dažreiz iesācējiem, lai mazinātu bailes no ūdens, liek peldēt pa krācēm. Tomēr šādam paņēmienam var būt pretējs efekts.

Secīkstēs viens no svarīgākajiem uzdevumiem – emocionāli noskaņoties un mobilizēties startam. Izšķir četrus aktivācijas posmus. Pirmais sākas, kad nolemjat piedalīties. Sākat nedaudz nervozēt, kļūstat vieglāk uzbudināmi, gadās bezmiegs. Otrais posms ilgst no pēdējā treniņa līdz sacensībām. Trešais – pirmsstarta posms – sākas, iekļaujoties sacensību atmosfērā. Šajā brīdī iesācēji (un ne tikai!) pārlieku uzbudinās, krīt apātijā vai izrāda citas stresa pazīmes. Ceturtais posms – sacensības. To laikā aktivācijas līmenis mainās. Lai noskaņotos startam, jāizmanto dažādas viltības.

Upē nepieciešama precīza kustību kordinācija, tāpēc noder prasme atslābināties – relaksācija. Ērti atgulieties un “maksimāli”, “ar pusspēku”, “ar ceturtdaļspēku” savelciet un atslābiniet dažādu ķermeņa daļu muskuļus. Šī metode sevišķi palīdz tiem, kuri emocionāla izbudinājuma laikā pārlieku sasprindzinās.

Elpošanas vingrinājumi: ja ir pirmsstarta drudzis, ieteicamas dziļas ieelpas un lēnas izelpas, atslābinot roku un vēdera muskuļus. Ja pirmsstarta apātija – dziļas, biežas ieelpas un straujas izelpas.

Aktivācijas līmeni ietekmē savstarpējie kontakti. Ja jūtat, ka pārlieku uzbudinaties, meklējiet kādu apātisku kolēģi – jūsu tikšanās var nākt par labu abiem. Izvairieties sastapties ar citiem lampu drudža pārņemtajiem – tad būs slikti!

Lai nebūtu jādomā par airēšanu, varat izmantot pārslēgšanās metodi – spēlējiet šahu, volejbolu, dodieties ekskursijā vai uz kino.

Pārmērīgu pirmsstarta uzbudinājumu palīdz noverst intensīva iesildīšanās. Taču tā var arī satraukt. Tādā gadījumā iesildieties mēreni.

Nemeklējiet psiholoģiskas problēmas, kur to nav. Nepatikšanu īstais iemesls visbiežāk tomēr ir nepietiekama tehniskā un fiziskā sagatavotība.

 

Ar šo nodaļu mēs beidzam pārpublicēt Andra Stavro grāmatiņas "Laivā pa upēm" fragmentus. Kā redzējām, kādreizējais ūdenstūristu bestselleris arī pēc 20 gadiem satur aktuālu, sistematizētu un laivotājiem noderīgu informāciju un ir labs ievads ūdenstūrisma zinībās. Paldies autoram un paldies visiem, kas lasīja!


Klubs > Tēmas > Padomi

Lapu uztur: Inno.web