Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PADOMI

 

 

Laivā pa upēm. 9. fragments: Ūdenstūrisma pārgājieni straujās upēs.

Andris Stavro, 25.11.2005

Komentāri [0]

 

Autora piezīme: materiāls tapis pirms 20 gadiem

 

Upe!

Drīzāk aizmirst tramvajus, vilcienus, metro, lidmašīnas, autobusus un kamieļu karavānas, ātrāk noskalot ceļa putekļus un – laivā!

Apslāpējiet nepacietību! Ielāgojieties apkārtnei, atpūtieties, noskaņojieties! Brauciena starta vietā katrā ziņā ieteicams sarīkot dažus treniņus (ar drošināšanu un glābšanu!), lai iepazītu straumes ātrumu, ūdens spiedienu un upes īpatnības.

Nekļūstiet par krāču eksprešiem, biežāk piestājiet krastā, apmeklējiet dabas, vēstures, arhitektūras pieminiekļus, ievērojamas vietas, veikalus, kinoteātrus, zaļumballes un skaistas kalnu virsotnes!

 

Straujā upē vislabāk braukt kopā 3-5 laivām; vairākumā jābūt spēcīgām ekipāžām. Viena no tām brauc pirmā, viena – pēdējā. Vadošā ekipāža tulko upes lociju, izraugās taktiku un labāko kursu. Pēdējā drošina parējās ekipāžas un glābj avarējušos.

 

Sastopoties ar šķēršļiem, jāizvēlas viens no pieciem rīcības veidiem.

  1. Laivas apnes pa krastu. Neaizstājams paņēmiens, ja gadās neizbraucamas krāces, aizsprosti, slūžas, ūdenskritumi, elektrostacijas un zemas laipas, pret kurām var sasist pakausi.
  2. Ja gultne un krasts to ļauj, laivas nopludina pa krāci virvē. Vienu tas galu piesien priekšgalam, otru pakaļgalam, vēlams – pie apsējiem tuvu ķīļa līnijai, lai “kuģis” negāztos. Virvi ievelkot un atlaižot, regulē kursu.
  3. Krāci no krasta izlūko, izstrādā braukšanas plānu, noorganizē drošināšanu un glābšanu, un... Viss ir labi, ja brīdī, kad jālemj – braukt vai nebraukt – nezaudē vēsu prātu un apdomību. Katrā ziņā grupas vadītājam ir veto tiesības.
  4. Krācei apnes mantas , lai atvieglinātu laivu un uzlabotu manevrējamību.
  5. Uzticoties locijai, krāci izbrauc bez izlūkošanas no krasta. Zemā skatupunkta dēļ no laivas upe grūti pārskatāma, tāpēc pirms krāces ieteicams piecelties pussēdus vai pat stāvus – redzesloks ievērojami paplašinās.

Vadošajai ekipāžai ieteicams signalizēt pārējām par šķēršļiem. Ja kāds no šīs ekipāžas dalībiekiem

a) paceļ airi stateniski – jāpievērš uzmanība priekšā braucošajai laivai;

b)  līmeniski virza airi uz viena vai otra krasta pusi – nekavējoties jāiegriežas tuvākajā atstraumē;

c)  divreiz virza airi slīpi aušup – vadošā ekipāža nobraukusi nepareizi, vēlams turēties vairāk uz norādīto pusi;

d)  airi līmeniski paceļ virs galvas – ārkārtēja situācija, tūlīt apstāties!

 

Nekad nerādiet uz šķērsli, kuru jāapbrauc! Šāda informācija maz ko dod, bet var iznākt nelāgi pārpratumi.

Orientēties krācē palīdz iepriekš krastā izliktas “ceļazīmes”.

Viens no grupas virzīšanās principiem – “paskaties atpakaļ”. Vadošajai ekipāžai jāredz nākamā laiva. Optimālais attālums starp laivām – 20-30m. Vidējās drīkst cita citu apdzīt, taču – neizlaižot no acīm pēdējo laivu. Ja tā nav manāma, parējiem jāpiestāj krastā un jāsteidz lūkoties, kas noticis.

 

Ūdenstūristi lieto tādus pašus straumes formu apzīmējumus kā slalomisti. Taču viņus interesē arī tādi objekti upē, kas netiek izmantoti tehniskiem manevriem. Biežāk sastopamo šķērsļu veidi ir samērā pastāvīgi un tāpēc klasificējami. Braucot laivā, atliek tos pazīt un izraudzīt pareizo kursu.

 

“Baltais akmens” – zemūdens akmens, aiz kura puto balts vilnītis. Seklās upēs no tā jāvairās, dziļās var droši laist pāri.

 

Akmens “ar apkakli” – atrodas spēcīgā straumē, kas atduroties veido atsitiena vilni. Ja nedrāžas akmenim taisni virsū, “apkakle” parasti atsviež laivu sānis un viss beidzas ar izbailēm.

24. zīm. A -"baltais" akmens. B -akmens "ar apkakli". C -"melnais" akmens. D -akmens zobs

 

“Melnais akmens” – pirms tā straume veido tumšu, gludu uzkalnu, kuru ne katrreiz viegli pamanīt. Akmens zemstraumes mala dažkārt gandrīz sausa, aiz akmens mēdz būt neliels veltnis un nepastāvīga atstraume. Uz “melnajiem” akmeņiem uzsēžas vai tiem “aptinas” neuzmanīgi laivinieki.

 

25. zīm. A - lūk, kāpēc nav tik bīstami uzskriet akmenim ar priekšgalu! B - lūk, kāpēc nedrīkst ļaut laivai piespiesties akmenim sāniski!

 

“Akmens zobs” – bīstamākais no zemūdens akmeņiem. Tas atrodas tuvu ūdens virsmai, ir neliels un tikpat kā neizmaina straumes plūdumu, tapēc to grūti pamanīt. Šads akmens saplēš laivu, vēl nepatīkamāk tikt piespiestam pie tā. Esiet uzmanīgi, iezvairieties no zemūdens ”zobiem”!

 

Virsūdens akmeni pamanīt nav grūti, pabraukt garām – kā kuro reizi, jo straume mēdz nest tam tieši virsū. Turiet acis vaļā!

 

Akmeņu grēda – braucot caur to, jāizvēlas mazākais ļaunums. Labāk pārlēkt “melnajam” akmenim nekā aptīties “zobam”. Protams, ar taktiku nepietiek. Lai neiekristu akmeņu lamatās, vajadzīga meistarīga tehnika.

 

26. zīm. Izvairīšanās no piespiedes

 

Piespiede veidojas krasu līkumu ārmalā, pie krasta izvirzījumiem un vietās, kur galvenās straumes ceļā stājas masīvi šķēršļi. Ļaujoties piespiedei, dažreiz laiva nesodīti noslīd gar krastu vai šķērsli, tomēr drošāk ir izvairīties no piespiedes. Tā jāparedz iepriekš – pēc krasta kontūrām, straumes virziena u.c. pazīmēm. Laiva jāpagriež tā, lai no piespiedes varētu laikus aizbēgt.

 

Sēklis – uz tā gadās strandēt, izbailēs mūkot no piespiedes, jo sēklis parasti atrodas līkuma iekšmalā.

 

Galvenā straume meklējama, kur dziļāks un kur lielāki viļņi. Tā ir kā ātrs eskalators, uz kura uzmanīgi jāuzkāpj un jābūt gatavībā lekt nost. Gar galvenās straumes malu bieži ir izdevīgākais kurss.

 

Atsitiena viļņi pagriezienos vai upes sašaurinājumos veļas no krasta. Tiem saduroties ar “parastajiem” viļņiem, ūdens haotiski vārās. Labāk turēties tālāk no katla.

“Mēle” – galvenās straumes ceļš starp akmeņiem. Tumšs strauji plūstoša ūdens trisstūris, tā lejpusē – viļņi. Drošākais kurss, lai neuzskrietu akmeņiem.

Pārgāze veidojas sašaurinājumos, kuros liels kritums. Tā sākas ar trīsstūrveida “mēli”, malās – atsitiena viļņi, lejpusē stāvviļņi. Ja pārgāzē ir zemūdens un virsūdens akmeņi, veidojas katarakta. Visdrošāk braukt pa “mēles” malu, šķērsot atsitiena viļņus un iegriezt laivu atstraumē blakus stāvviļņiem.

 

Nepārskatāms upes posms – upe it kā pazūd un parādās lejāk. Nekavējoties jādodas uz krastu! Ja drošā attālumā neizdodas pārliecināties, ka briesmu nav, jākāpj malā. Nepaļaujieties uz dzirdi! Krāces šalkšana bieži vien saklausāma tikai lejpusē.

 

Nepārskatāms upes sašaurinājums – tūlīt jākāpj malā!

 

Priekšā krūmi un nogāzušies koki – uzmanību! Tie ir bīstamāki par ūdens šķērsļiem. Neraugieties tikai uz laivas degungalu, bet palūkojieties arī augstāk un tālāk! Bēdziet pa gabalu no krūmiem un kritušiem kokiem!

 

Pēc ilggadējiem Francijas, Šveices, VDR un VFR ūdenstūristu novērojumiem sastādīta starptautiskā strauju upju grūtības pakāpes klasifikācija, ko ICF izlatījusi valstīs, kuru federācijas ietilpst tās sastāvā.

 

1.kategorija. Viegli Vienmērīga straume, zemi, regulāri viļņi, nelielas straujteces, viegli apbraucami šķēršļi;
2.kategorija. Mēreni grūti Nevienmērīga straume, viļņi, viegli ieraugāmi šķēršļi, nelieli veltņi, virpuļi un piespiedes;
3.kategorija. Grūti Pārredzamā upes posmā augsti, neregulāri viļņi, bieži veltņi, virpuļi, piespiedes, atsevišķi akmens bluķi, kritumi, daudz šķēršļu;
4.kategorija. Ļoti grūti Augsti viļņi turpinās nepārredzamā, garā posmā. Spēcīgi veltņi, virpuļi, piespiedes. Amens bluķi, augsti kritumi;
5.kategorija. Ārkārtīgi grūti Ļoti augsti viļņi, spēcīgi veltņi, virpuļi un piespiedes, cieši klinšu sablīvējumi ar sarežģītu ieeju un izeju;
6.kategorija. Braucamības robeža

Parastajos apstākļos nav izbraucams, augsta riska pakāpe;

 

Nepieciešamās tehniskās un taktiskās iemaņas un inventārs

1.kategorija. Jāprot airēt uz priekšu un atpakaļ, kontrēšana, atbalsts, traverss, iebraukšana straumē, iebraukšana atstraumē. Der jebkādas laivas, tikai tām jābūt negrimstošām. Atkarībā no ūdens līmeņa un laika apstākļiem vajadzīgs ūdensnecaurlaidīgs tērps, ķivere un peldveste

2.kategorija. Bez minētajiem paņēmieniem jāprot atmuguriskais traverss, priekšgala pievilkšana. Drīkst braukt tkai trenēti tūristi straujiem ūdeņiem piemērotās laivās. Nepieciešama ķivere un peldveste. Obligāta savstarpēja drošināšana.

3.kategorija. Sevišķi labi jāprot pievilkšana, iebraukšana straumē, iebraukšana atstraumē, kā arī eskimosu apgrieziens. Nepieciešama pieredze un treniņš. Jāpievērš uzmanība laivu izturībai. Jābūt zināšanām par virvēm un mezgliem. Jābrauc tikai grupās.

4.kategorija. Bez minētajām iemaņām jāprot īrienu kombinācijas. Jāpārzina braukšanas taktika. Jābūt trenētiem, labā fiziskā kondīcijā. Nepieciešama izlūkošana no krasta un drošināšana. Brauc tikai ciešās grupās.

5.kategorija. Brauc tikai eksperti un tikai ciešās grupās.

6.kategorija. ICF nesniedz rekomendācijas.

 

Padomju Savienībā katrai “PSRS ūdenstūrisma maršrutu klasifikācijā” iekļautajai upei apstiprināta pastāvīga grūtību kategorija. Tās noteikšanā ņemti vērā ne vien sportiski, bet arī tūristiski motīvi: vai upe plūst apdzīvotā vai neapdzīvotā apvidū, vai tā atrodas ziemeļos, dienvidos vai mērenā klimata joslā, vai gar krastu ved ceļš u.tml. Kategorijas tiek diferencētas arī atkarībā no tā, vai pārgājienu veic ar smailītēm, piepūšamajām laivām, katamarāniem vai plostiem.

Maršrutu kvalifikāijas komisijas (MKK), atļaujot vai liedzot grupām braukt pārgajienos, par galveno kritēriju uzskata pieredzi. Ūdenstūrists drīkst doties grūtā maršrutā, ja viņš ir veicis par vienu kategoriju vieglāku maršrutu. Taču pieredze ne vienmēr ir sinonīms meistarībai un trenētībai... Tāpēc apsveicama ir mūsu republikas ūdenstūristu ierosme – rīkot tūristu grupu praktiskās pārbaudes, kurās ikvienai ekipāžai jāpierāda sava varēšana. Trenētība ar laiku zūd, tāpēc, ja ūdenstūrists divus gadus nav braucis pārgājienos, viņa kvalifikācija tiek pazemināta par vienu kategoriju. Kopš 1983.gada šo devalvēšanos drīkst kompensēt ar startiem ūdenstūrisma tehnikas sacensībās – MKK vērtē, vai izcīnītās vietas apliecina nepieciešamo meistarību.

Ūdenstūristiem iesācējiem jāsāk ar svētdienu braucieniem pa rāmām upēm, jāpiedalās ūdenstūrisma tehnikas sacensībās. Kad ābece apgūta, laiks izmēģināt spēkus palu straujupēs. Rastās iemaņas vēlams pārbaudīt Karēlijas un Karpatu straumēs. Tikai pēc tam ar pārliecību var doties tālos un grūtos ceļojumos.

 

Turpmāk vēl.


Klubs > Tēmas > Padomi

Lapu uztur: Inno.web