Visu laiku lasītākie padomi
|
Aktuālākās tēmas diskusijās |
Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv
Laivā pa upēm. 2. fragments: Ābece. Andris Stavro,
29.09.2005
Komentāri [1]
Autora piezīme: materiāls tapis pirms 20 gadiem
Rāmā ūdenī
Ūdenstūrisms? Airēšanas slaloms? O! Augsti kalni, mežonīgas upes...
Jā, taču ne vienmēr. Pat čempioni trenējas galvenokārt rāmos ūdeņos un tikai
nedēļas nogalē dodas uz sacensībām vai treniņu kādā straujupē – Amatā, Aiviekstē
vai citur. Jo galvenos tehnikas paņēmienus iespējams apgūt un pilnveidot
tikai stāvošā vai lēni plūstošā ūdenī.
Gan ūdenstūrismā, gan slalomā tehnikai ir vislielākā nozīme.Vienīgi airētājs,
kurš teicami prot vadīt laivu, spēj pārvarēt sarežģītus ūdens šķēršļus vai
izbraukt slaloma vārtus, nepieskaroties tiem. “Tehniski” braucēji gandrīz vienmēr
pieveic fiziski spēcīgākos, taču ne tik prasmīgus sāncenšus.
Tiesa, pat vislabākā tehnika nekur nav derīga, ja trūkst spēka to likt lietā.
Dažādus īrienus var mācīties jebkurā laivā, ko virza ar smailōtes vai kanoe
airi. Taču visvieglāk tos apgūt slaloma kajakā vai kanoe vieniniekā, tāpēc
daudzas ūdenstūristu grupas treniņam sagādā slaloma laivas. Turpmākajās nodaļās
vispirms aprakstīta kajaka un kanoe vadīšana, pēc tam – to pašu paņēmienu izpildes
īpatnības, vadot saliekamo smailīti, piepūšamo laivu, katamarānu.
Neviens no paņēmieniem nav jāapgūst dogmatiski. Īrienus var saīsināt,
paildzināt vai paplašināt. Galvenais, lai tie būtu mērķtiecīgi konkrētajā situācijā.
Atsevišķi paņēmieni bieži saplūst nepārtrauktā norisē, kuru ne vienmēr iespējams
precīzi analizēt. Tomēr mēģināsim vārdus sadalīt pa burtiem un sakārtot tos
alfabētā.
Stāja
Airētājam, kurš brauc pa upēm, jābūt tikpat cieši saistītam ar laivu kā kalnu
slēpotājam ar slēpēm. Laivai jāreaģē uz katru īrienu un katru braucēja kustību.
Tomēr nedrīkst piesprādzēties ar drošības jostu, lai neizkristu no sēdekļa.
Gluži otrādi – jābūt simtprocentīgai garantijai pēc apgāšanās izkļūt no
laivas!

1.zīmējums
Kajakā (1.A zīm.) abām prasībām atbilst anatomiski pielāgots sēdeklis ar sānmalām,
kas novērš gurnu pārvietošanos šķērsvirzienā un daļēji arī garenvizienā. Sēdeklis
pacelts 3-5cm virs ķīļa līnijas. Braucēja kājas nedaudz saliektas, ceļgali
atspiežas pret klāju, pēdas – pret spraisli, kas uzlabo kontaktu ar laivu.
Klājs ir zemāk par jostasvietas līmeni, tāpēc ķermeņa augšdaļu var brīvi noliekt
uz priekšu, sānis un atpakaļ. Taču nedrīkst atgulties pret sēdekļa apmali!
Tādā stāvoklī nav iespējams pareizi airēt, var vienīgi noberzt muguru.
Kanoe vieniniekā (1. B zīm.) tup uz ceļiem. Gurni balstās uz anatomiski pielāgota
sēdekļa 24-28cm virs ķīļa līnijas. Augšstilbus aptver stingras, polsterētas
metāla cilpas, kas ar vienu galu piestiprinātas laivas dibenam, ar otru – klājam.
Tas novērš ķermeņa apakšdaļas pārvietošanos augšup, šķērsvirzienā un garenvirzienā.
Attālums starp ceļgaliem – 30-35cm. Zem tiem novieto mīkstus paliktņus. Ķermeņa
massa galvenokārt balstās uz sēdekļa, taču dažās situācijās – uz ceļiem. Kanoists
sēž it kā virs laivas, tāpēc var pārvietot ķermeņa augšdaļu plašākā amplitūdā
nekā kajakā.
Kanoe divniekā sēdekļi iekārtoti līdzīgi, tikai tie atrodas tuvāk laivas bortam,
gar kuru airē, kā arī nedaudz izvērsti, lai vieglāk noliekties sānis.
Arī saliekamajai smailītei, piepūšamai laivai un katamarānam vajadzīgi sēdekļi,
kas airētājam ļauj justies kā rokai cimdā.
Kā jāsēž laivā? Tāpat kā pirms dejas, ja gribat, lai jūs uzlūdz, - brīvi,
stalti un skaisti. Nav jāsēž saspringti kā uz adatām, kņupus kā autogēnā treniņa
seansā, atzviļus kā pie televizora.
Stāja ietekmē laivas gaitu. Manevrējot ķermeņa augšdaļas stāvoklis ik mirkli
mainās, taču gandrīz vienmēr izdevīgāk ir nedaudz noliekties uz priekšu vai
sēdēt taisni, nevis atliekties atpakaļ.
Aira darbības lauks
Airis, tāpat kā arkls, darbojas plašumā un dziļumā, taču tas nevelk ūdenī
taisnas vagas. Drīzāk par airi var teikt – maisa kā pavārnīca. “Katls” ir aizsniedzamais
ūdens ap laivu, un katrā aira darbības lauka vietā var atrast kādu “kumosu”
(2. zīm.).

2. zīmējums
Visplašākais darbības lauks ir kajakā, jo ar dubultairi var aizsniegt ūdeni
visapkārt laivai. Tāpēc vienlīdz viegli manevrēt uz kreiso un labo pusi.
Kanoe vieniniekā airētājs visu mūžu iras tikai vienā laivas pusē
(neskaitot pārmešanu – sk. nodaļu “Pārmešana”), tāpēc aira darbības lauks mazāks
nekā kajakā, grūtāk manevrēt. Turklāt aizvien mijas labvēlīgas un nelabvēlīgas
situācijas labās rokas un kreisās rokas airētājiem. Izmisumā kanoisti dažreiz
izšķiras pārmest airi, taču “kreisajiem” pieraduma dēļ grūtāk darboties kā
”labajiem” – un otrādi.
Arī kanoe divniekā katrs partneris iras tikai vienā laivas pusē. Priekšējais
var pārmest airi tāpat kā kanoe vieniniekā, aizmugurējam tādas iespējas nav.
Jebkurā laivā aira darbības lauka lielums atkarīgs no aira garuma, airētāja
roku garuma, ķermeņa augstuma virs laivas, kā arī no laivas stāvokļa. Ja nepieciešams
uz mirkli palielināt aira darbības lauku, var noliekties sānis, sasverot laivu
līdz 90o ap garenasi, kā arī turēt airi šaurākā tvērienā vai (kajakā) tuvāk
pie viena gala.
Uz Priekšu!
Pirmajā reizē iesācēji tausta bortus, vai tie nav greizi, un nesaprašanā aplūko
rokas – vai viena nav resnāka par otru? Jo – laiva neiet taisni!
Neuztraucieties! Tā vienkārši ir jūtīga kā kompasa adata. Pēc pāris dienām,
kad iemācīsities ieturēt azimutu, viss būs kārtībā.
Ūdenstūristiem un airēšanas slalomistiem jātiecas airēt pēc iespējas tikpat
racionāli, kā to dara gludūdens smaiļotāji un kanoe airētāji. Ko nozīmē pareizi
airēt? Uz šo jautājumu mēģināja atbildēt jau Dž. Makgregors, ieteikdams: “Pa
īstam airējot, rokas jāizstiepj tālu uz priekšu un tad jāvelk atpakaļ tā, lai
elkoņi virzītos gar sāniem.” Diemžēl šim padomam vairs nav īpašas vērtības
– tolaik smailītē cilāja par pusotru metru garāku airi nekā mūsdienās.
Airēšanas tehnika joprojām turpina pilnveidoties, katrai nākamajai skolai
pārspējot iepriekšējās. Airēšanu ietekmē laivas konstrukcija, aira forma, airētāja
individuālās īpatnības un citi faktori. Tehnika mainās, piemēram, airētāja
fiziskajai sagatavotībai sasniedzot jaunu pakāpi, noguruma ietekmē, pieaugot
kustību ātrumam utt.
Laivu virzošais spēks rodas, airētājam pārnesot uz laivu ūdens
pretestības spēku, kas iedarbojas uz aira lāpstiņu. Tāpēc lāpstiņas virzīšanās
ūdenī un ar to saistītie dinamiskie procesi tiek uzskatīti par airēšanas teorijas
kodolu. Ilgu laiku šajā jomā pastāvēja divi viedokļi. Pirmais – lāpstiņa ūdenī
kļūst it kā par nekustīgu balstu, pie kura pievelkoties airētājs virza laivu.
Neliela lāpstiņas “aizpeldēšana” ir neizbēgama, taču jācenšas samazināt to
līdz minimumam. Iespējams, ka šāds priekšstats radās, pielīdzinot priekšmeta
kustību šķidrumā tā kustībai uz zemes. Likās acīm redzami, ka aira lāpstiņas
“peldēšana” atpakaļ (tāpat kā kājas slīdēšana, ejot pa smiltīm) samazina laivas
virzīšanās ātrumu.
Otrs viedoklis – lāpstiņa ūdenī pārvietojas. Ja tā virzās ātrāk nekā laiva,
uz lāpstiņu iedarbojas ūdens pretestības spēks, ko var pārnest uz laivu. Jo
ātrāk ūdenī pārvietojas lāpstiņa, jo lielāku spēku iespējams pārnest uz laivu.
Abiem šiem uzskatiem ir būtisks trūkums – to pareizība netika apstiprināta
eksperimentāli. Tikai septiņdesmiti gadu beigās ar kinogrammu palīdzību atklāja
lāpstiņas kustības četras fāzes: ūdens “satveršana” (lāpstiņa virzās uz priekšu,
lejup, prom no laivas), vilkšana (atpakaļ, augšup, pie laivas), izcelšana no
ūdens (uz priekšu, augšup, pie laivas). Tātad lāpstiņa virzās pa sarežģītu
lokveida trajektoriju, uz to iedarbojas daudzveidīgi hidromehāniski spēki,
turklāt arī tādi, kas bremzē laivas gaitu.
Turpmākajos īrienu aprakstos laiva un airis uzskatīti par relatīvi slēgtu
sistēmu, kurā ikviena lāpstiņas kustība ūdenī izraisa laivas reakciju. Piemēram,
pievelkot – tuvinās gan airis laivai, gan laiva airim. Atspiežot – attālinās
gan airis no laivas, gan laiva no aira
Ikvienu, kurš satvēris airi, tūlīt interesē īriena biomehānika – kas, kāpēc
un kā jākustina? Arī šis jautājums ir ļoti sarežģīts. Airētāja kustību virzienu,
ātrumu, paātrinājumu iespējams izpētīt tikai kinogrammās.
Samērā vienkāršs likums, kurš arvien jāievēro, braucot laivā: īrienā jācenšas
nodarbināt lielākos un spēcīgākos – muguras un vidukļa muskuļus. Salīdzinājumā
ar tiem roku muskuļi daudz ātrāk nogurst. Kopēja iezīme visām airēšanas skolām
ir aktīva muskuļu darbība, ķermeņa augšdaļai griežoties ap vertikālu asi,
kura apmēram sakrīt ar mugurkaula stāvokli. Jo plašāka pagrieziena amplitūda,
jo efektīvāka airēšanas tehnika.
Jāairē tā, lai īriens būtu atraisīts, racionāls un ekonomisks. Spēku var iztērēt
lietderīgi – virzot laivu uz priekšu; neitrāli – ietekmējot tās gaitu; nelietderīgi
– pretēji vēlamajai gaitai. Izskaust nelietderīgu enerģijas patēriņu, izmantot
katru iespēju atslābināt muskuļus kaut uz sekundes simtdaļu – lūk, airēšanas
tehnikas uzdevums!
Turpmāk vēl. |