Laivā pa upēm. - Campo Klubs

Laivā pa upēm

Visu laiku lasītākie padomi

	Inventārs. [6]
	Laivošana pa lēto. [9]
	Peldlīdzekļi. Kas ir kas? [6]
	Vispārējs Latvijas upju apskats. [2]
	Laivā pa upēm. 80-to gadu ūdenstūrisma macību bestselleris! [22]

Aktuālākās tēmas diskusijās

	No kā sastāv upe? [3]
	Vispārējs Latvijas upju apskats [2]
	"Zvaigžņu testi" - kas tas ir? [44]
	Pacietīgu nepacietību! [8]
	Kā dzīvot aukstā ūdenī [22]

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

Laivā pa upēm. 2. fragments: Ābece.

Jā, taču ne vienmēr. Pat čempioni trenējas galvenokārt rāmos ūdeņos un tikai nedēļas nogalē dodas uz sacensībām vai treniņu kādā straujupē – Amatā, Aiviekstē vai citur. Jo galvenos tehnikas paņēmienus iespējams apgūt un pilnveidot tikai stāvošā vai lēni plūstošā ūdenī.

Gan ūdenstūrismā, gan slalomā tehnikai ir vislielākā nozīme.Vienīgi airētājs, kurš teicami prot vadīt laivu, spēj pārvarēt sarežģītus ūdens šķēršļus vai izbraukt slaloma vārtus, nepieskaroties tiem. “Tehniski” braucēji gandrīz vienmēr pieveic fiziski spēcīgākos, taču ne tik prasmīgus sāncenšus.

Tiesa, pat vislabākā tehnika nekur nav derīga, ja trūkst spēka to likt lietā.

Dažādus īrienus var mācīties jebkurā laivā, ko virza ar smailōtes vai kanoe airi. Taču visvieglāk tos apgūt slaloma kajakā vai kanoe vieniniekā, tāpēc daudzas ūdenstūristu grupas treniņam sagādā slaloma laivas. Turpmākajās nodaļās vispirms aprakstīta kajaka un kanoe vadīšana, pēc tam – to pašu paņēmienu izpildes īpatnības, vadot saliekamo smailīti, piepūšamo laivu, katamarānu.

Neviens no paņēmieniem nav jāapgūst dogmatiski. Īrienus var saīsināt, paildzināt vai paplašināt. Galvenais, lai tie būtu mērķtiecīgi konkrētajā situācijā. Atsevišķi paņēmieni bieži saplūst nepārtrauktā norisē, kuru ne vienmēr iespējams precīzi analizēt. Tomēr mēģināsim vārdus sadalīt pa burtiem un sakārtot tos alfabētā.

Airētājam, kurš brauc pa upēm, jābūt tikpat cieši saistītam ar laivu kā kalnu slēpotājam ar slēpēm. Laivai jāreaģē uz katru īrienu un katru braucēja kustību. Tomēr nedrīkst piesprādzēties ar drošības jostu, lai neizkristu no sēdekļa. Gluži otrādi – jābūt simtprocentīgai garantijai pēc apgāšanās izkļūt no laivas!

Kajakā (1.A zīm.) abām prasībām atbilst anatomiski pielāgots sēdeklis ar sānmalām, kas novērš gurnu pārvietošanos šķērsvirzienā un daļēji arī garenvizienā. Sēdeklis pacelts 3-5cm virs ķīļa līnijas. Braucēja kājas nedaudz saliektas, ceļgali atspiežas pret klāju, pēdas – pret spraisli, kas uzlabo kontaktu ar laivu. Klājs ir zemāk par jostasvietas līmeni, tāpēc ķermeņa augšdaļu var brīvi noliekt uz priekšu, sānis un atpakaļ. Taču nedrīkst atgulties pret sēdekļa apmali! Tādā stāvoklī nav iespējams pareizi airēt, var vienīgi noberzt muguru.

Kanoe vieniniekā (1. B zīm.) tup uz ceļiem. Gurni balstās uz anatomiski pielāgota sēdekļa 24-28cm virs ķīļa līnijas. Augšstilbus aptver stingras, polsterētas metāla cilpas, kas ar vienu galu piestiprinātas laivas dibenam, ar otru – klājam. Tas novērš ķermeņa apakšdaļas pārvietošanos augšup, šķērsvirzienā un garenvirzienā. Attālums starp ceļgaliem – 30-35cm. Zem tiem novieto mīkstus paliktņus. Ķermeņa massa galvenokārt balstās uz sēdekļa, taču dažās situācijās – uz ceļiem. Kanoists sēž it kā virs laivas, tāpēc var pārvietot ķermeņa augšdaļu plašākā amplitūdā nekā kajakā.

Kanoe divniekā sēdekļi iekārtoti līdzīgi, tikai tie atrodas tuvāk laivas bortam, gar kuru airē, kā arī nedaudz izvērsti, lai vieglāk noliekties sānis.

Arī saliekamajai smailītei, piepūšamai laivai un katamarānam vajadzīgi sēdekļi, kas airētājam ļauj justies kā rokai cimdā.

Kā jāsēž laivā? Tāpat kā pirms dejas, ja gribat, lai jūs uzlūdz, - brīvi, stalti un skaisti. Nav jāsēž saspringti kā uz adatām, kņupus kā autogēnā treniņa seansā, atzviļus kā pie televizora.

Stāja ietekmē laivas gaitu. Manevrējot ķermeņa augšdaļas stāvoklis ik mirkli mainās, taču gandrīz vienmēr izdevīgāk ir nedaudz noliekties uz priekšu vai sēdēt taisni, nevis atliekties atpakaļ.

Airis, tāpat kā arkls, darbojas plašumā un dziļumā, taču tas nevelk ūdenī taisnas vagas. Drīzāk par airi var teikt – maisa kā pavārnīca. “Katls” ir aizsniedzamais ūdens ap laivu, un katrā aira darbības lauka vietā var atrast kādu “kumosu” (2. zīm.).

Visplašākais darbības lauks ir kajakā, jo ar dubultairi var aizsniegt ūdeni visapkārt laivai. Tāpēc vienlīdz viegli manevrēt uz kreiso un labo pusi.

Kanoe vieniniekā airētājs visu mūžu iras tikai vienā laivas pusē (neskaitot pārmešanu – sk. nodaļu “Pārmešana”), tāpēc aira darbības lauks mazāks nekā kajakā, grūtāk manevrēt. Turklāt aizvien mijas labvēlīgas un nelabvēlīgas situācijas labās rokas un kreisās rokas airētājiem. Izmisumā kanoisti dažreiz izšķiras pārmest airi, taču “kreisajiem” pieraduma dēļ grūtāk darboties kā ”labajiem” – un otrādi.

Arī kanoe divniekā katrs partneris iras tikai vienā laivas pusē. Priekšējais var pārmest airi tāpat kā kanoe vieniniekā, aizmugurējam tādas iespējas nav.

Jebkurā laivā aira darbības lauka lielums atkarīgs no aira garuma, airētāja roku garuma, ķermeņa augstuma virs laivas, kā arī no laivas stāvokļa. Ja nepieciešams uz mirkli palielināt aira darbības lauku, var noliekties sānis, sasverot laivu līdz 90o ap garenasi, kā arī turēt airi šaurākā tvērienā vai (kajakā) tuvāk pie viena gala.

Pirmajā reizē iesācēji tausta bortus, vai tie nav greizi, un nesaprašanā aplūko rokas – vai viena nav resnāka par otru? Jo – laiva neiet taisni!

Neuztraucieties! Tā vienkārši ir jūtīga kā kompasa adata. Pēc pāris dienām, kad iemācīsities ieturēt azimutu, viss būs kārtībā.

Ūdenstūristiem un airēšanas slalomistiem jātiecas airēt pēc iespējas tikpat racionāli, kā to dara gludūdens smaiļotāji un kanoe airētāji. Ko nozīmē pareizi airēt? Uz šo jautājumu mēģināja atbildēt jau Dž. Makgregors, ieteikdams: “Pa īstam airējot, rokas jāizstiepj tālu uz priekšu un tad jāvelk atpakaļ tā, lai elkoņi virzītos gar sāniem.” Diemžēl šim padomam vairs nav īpašas vērtības – tolaik smailītē cilāja par pusotru metru garāku airi nekā mūsdienās.

Airēšanas tehnika joprojām turpina pilnveidoties, katrai nākamajai skolai pārspējot iepriekšējās. Airēšanu ietekmē laivas konstrukcija, aira forma, airētāja individuālās īpatnības un citi faktori. Tehnika mainās, piemēram, airētāja fiziskajai sagatavotībai sasniedzot jaunu pakāpi, noguruma ietekmē, pieaugot kustību ātrumam utt.

Laivu virzošais spēks rodas, airētājam pārnesot uz laivu ūdens pretestības spēku, kas iedarbojas uz aira lāpstiņu. Tāpēc lāpstiņas virzīšanās ūdenī un ar to saistītie dinamiskie procesi tiek uzskatīti par airēšanas teorijas kodolu. Ilgu laiku šajā jomā pastāvēja divi viedokļi. Pirmais – lāpstiņa ūdenī kļūst it kā par nekustīgu balstu, pie kura pievelkoties airētājs virza laivu. Neliela lāpstiņas “aizpeldēšana” ir neizbēgama, taču jācenšas samazināt to līdz minimumam. Iespējams, ka šāds priekšstats radās, pielīdzinot priekšmeta kustību šķidrumā tā kustībai uz zemes. Likās acīm redzami, ka aira lāpstiņas “peldēšana” atpakaļ (tāpat kā kājas slīdēšana, ejot pa smiltīm) samazina laivas virzīšanās ātrumu.

Otrs viedoklis – lāpstiņa ūdenī pārvietojas. Ja tā virzās ātrāk nekā laiva, uz lāpstiņu iedarbojas ūdens pretestības spēks, ko var pārnest uz laivu. Jo ātrāk ūdenī pārvietojas lāpstiņa, jo lielāku spēku iespējams pārnest uz laivu.

Abiem šiem uzskatiem ir būtisks trūkums – to pareizība netika apstiprināta eksperimentāli. Tikai septiņdesmiti gadu beigās ar kinogrammu palīdzību atklāja lāpstiņas kustības četras fāzes: ūdens “satveršana” (lāpstiņa virzās uz priekšu, lejup, prom no laivas), vilkšana (atpakaļ, augšup, pie laivas), izcelšana no ūdens (uz priekšu, augšup, pie laivas). Tātad lāpstiņa virzās pa sarežģītu lokveida trajektoriju, uz to iedarbojas daudzveidīgi hidromehāniski spēki, turklāt arī tādi, kas bremzē laivas gaitu.

Turpmākajos īrienu aprakstos laiva un airis uzskatīti par relatīvi slēgtu sistēmu, kurā ikviena lāpstiņas kustība ūdenī izraisa laivas reakciju. Piemēram, pievelkot – tuvinās gan airis laivai, gan laiva airim. Atspiežot – attālinās gan airis no laivas, gan laiva no aira

Ikvienu, kurš satvēris airi, tūlīt interesē īriena biomehānika – kas, kāpēc un kā jākustina? Arī šis jautājums ir ļoti sarežģīts. Airētāja kustību virzienu, ātrumu, paātrinājumu iespējams izpētīt tikai kinogrammās.

Samērā vienkāršs likums, kurš arvien jāievēro, braucot laivā: īrienā jācenšas nodarbināt lielākos un spēcīgākos – muguras un vidukļa muskuļus. Salīdzinājumā ar tiem roku muskuļi daudz ātrāk nogurst. Kopēja iezīme visām airēšanas skolām ir aktīva muskuļu darbība, ķermeņa augšdaļai griežoties ap vertikālu asi, kura apmēram sakrīt ar mugurkaula stāvokli. Jo plašāka pagrieziena amplitūda, jo efektīvāka airēšanas tehnika.

Jāairē tā, lai īriens būtu atraisīts, racionāls un ekonomisks. Spēku var iztērēt lietderīgi – virzot laivu uz priekšu; neitrāli – ietekmējot tās gaitu; nelietderīgi – pretēji vēlamajai gaitai. Izskaust nelietderīgu enerģijas patēriņu, izmantot katru iespēju atslābināt muskuļus kaut uz sekundes simtdaļu – lūk, airēšanas tehnikas uzdevums!

PADOMI

Laivā pa upēm. 2. fragments: Ābece.

Klubs > Tēmas > Padomi