Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

PADOMI

 

 

Visu laiku lasītākie padomi
Inventārs. [6]
Laivošana pa lēto. [9]
Peldlīdzekļi. Kas ir kas? [6]
Vispārējs Latvijas upju apskats. [2]
Laivā pa upēm. 80-to gadu ūdenstūrisma macību bestselleris! [22]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
No kā sastāv upe? [3]
Vispārējs Latvijas upju apskats [2]
"Zvaigžņu testi" - kas tas ir? [44]
Pacietīgu nepacietību! [8]
Kā dzīvot aukstā ūdenī [22]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Airēšanas tehnika

Jānis Romanovskis, 23.01.2003

Komentāri [22]

 

Lai sekmīgi izbrauktu sarežģītu upes posmu pa vēlamo trajektoriju, bieži vien ir par maz ar negantu airēšanu un pārinieka lamāšanu..


Lai sekmīgi izbrauktu sarežģītu upes posmu pa vēlamo trajektoriju, bieži vien ir par maz ar negantu airēšanu un pārinieka lamāšanu – ir jāpielieto atbilstoši airēšanas tehnikas elementi. Tie ir radušies un izkopti airēšanas slalomā un ar labām sekmēm tiek pielietoti arī citās laivās ko airē ar smailītes vai kanoe airi.

Kā teikuši klasiķi – “Mežonīgos ūdeņos nav mežonīgi jāairē! Galvenais ir īstais īriens īstajā mirklī!”

 

1. Airēšana uz priekšu
Šķiet ka šo jautājumu vislabāk aprakstījis A. Stavro grāmatā “Laivā pa upēm”:

“Īriena galvenās norises kajakā: Airis satverts tā, lai paceļot rokas virs galvas, augšdelms ar apakšdelmu veido taisnu leņķi. Apakšējā roka gandrīz iztaisnota, lāpstiņa vērsta perpendikulāri laivas garenasij. Augšējā roka saliekta, elkonis tuvu sānam, plauksta pleca augstumā brīvi tur airi. Ķermeņa augšdaļa pagriezta īrienam pretējā virzienā.

Galvenokārt ar augšējās rokas apakšdelma un plaukstas kustību aira lāpstiņu bez šļakatām iegremdē jeb “satver ūdeni”.

Pagriežot ķermeņa aukšdaļu, ar gandrīz iztaisnotu apakšējo roku velk lāpstiņu virzienā no laivas priekšgala uz pakaļgalu; to darot apakšējo roku arī saliec (nesasprindzinot bicepsu!), augšējo iztaisno uz priekšu, nepārvirzot pāri laivas garenasij. Ķermeņa augšdaļa pagriežas pretēji sākuma stāvoklim.

Kad apakšējās rokas elkonis (saliecoties gandrīz taisnā leņķī) nonāk blakus ķermenim, ar apakšdelma un plaukstas kustību aira lāpstiņu ar šķautni pa priekšu bez šļakatām izceļ no ūdens. Apakšējās rokas elkonim paliekot tuvu sānam, ara kustību nesaspringtā plaukstā airi paceļ pleca augstumā, tādējādi ieņemot sākuma stāvokli nākamajam īrienam – otrā laivas pusē.”

Autora piebilde: ievērojiet ka īriens notiek ķermeņa augšdaļai griežoties ap vertikālu asi, salīdzinoši maz izmantojot roku muskuļus. Tādējādi slodze tiek novadīta uz muguras muskuļiem, kas ir daudz izturīgāki par roku muskulatūru. Lai šāds princips varētu tikt piemērots, airis nedrīgst būt satverts šaurā tvērienā (No tā izriet daudzu saliekamo smaiļu trūkums – zems sēdeklis un plati borti. Tāda konstrukcija tiek izmantota stabilitātes dēļ, bet lai šādā laivā varētu paairēt, airis ir jāsatver šaurā tvērienā. Iecienītākais veids kā izlīdzēties – sēdēt uz salocīta paklājiņa.)

Bez tam, īriens netiek turpināts aiz airētāja – šādā stāvoklī ūdenī iegremdētā lāpstiņa pārvietojas uz augšu un/vai sāniem un lietderīgais spēks ir ļoti mazs.

Raksturīgākā kļūda ir pārāk šaurs aira satvēriens. Rezultātā airēšana notiek galvenokārt izmantojot roku muskuļus un rokas ātri nogurst. Airējot platā tvērienā un cenšoties pēc iespējas airēt “ar muguru”, rokas nogurst daudz mazāk. Protams, tas izslēdz daudzu iesācēju iecienīto atzveltņu izmantošanu. Otra kļūda ir kūkumā uzmesta mugura. Tas pārmērīgi slogo mugurkaulu un jūs varat iedzīvoties starpskriemeļu disku deformācijās un hroniskā kūkumā.

Bīstams stils ir iegremdēt lāpstiņu pirms tuvumā esoša nekustīga šķēršļa vai pārtraucot airēšanu necelt to ārā no ūdens (skat. Atspiešana)

Iesācējiem mēdz būt problēmas ar kursa ieturēšanu – nav vēl izveidojusies vajadzīgā laivas un ūdens sajūta un laiva iet līkum-līkumiem. Cēlonis tam ir apstāklī ka netiek ievērotas sākotnēji minimālās novirzes no vēlamā kursa, bieži tās vēl tiek pastiprinātas ar īrienu un, attiecīgi – laiva pagriežas par daudz.

Bet šī problēma ātri vien izzūd pati.

Īrienu var veikt tā lai lāpstiņa pārvietojas tuvu bortam, vai arī pa loku nostāk no borta. Šāds lokveida īriens, saukts arī par apairējienu laivu griež uz īrienam pretējo pusi (tāpat darbojās arī parasts īriens, tikai mazākā mērā). Lokveida īriens, kombinējot ar pievilkšanu un atspiešanu, tiek izmantots kursa maiņai vai korekcijai.

“Īriena galvenās norises kanoe.

Airis satverts tā, lai paceļot rokas virs galvas, augšdelms ar apakšdelmu veido taisnu leņķi. Apakšējā roka gandrīz iztaisnota, augšējā nedaudz saliekta virs galvas. (Augšējo roku virs galvas paceļ gadījumos kad jāairē īpaši spēcīgi īsās distancēs (sarežģītos krāču posmos; slaloma distancē) – ilgāku laiku šādu slodzi izturēt būs grūti, attiecīgi roka pārvietojas zemāk – apmēram sejas augstumā; tās stāvokli ietekmē arī aira garums. (Aut. piez.))

Ķermeņa augšdaļa pagriezta īriena pusei pretējā virzienā un nedaudz noliekta.

Galvenokārt ar augšējās rokas apakšdelma un plaukstas kustību aira lāpstiņu bez šļakatām iegremdē jeb “satver ūdeni”.

Vienlaikus atliecot un pagriežot ķermeņa augšdaļu, lāpstiņu velk virzienā no laivas priekšgala uz pakaļgalu. [..]

Tā kā (kanoe vieniniekā (aut. piez.)) airē tikai gar vienu bortu, īrieni maina laivas kustības virzienu. Kursu koriģē ar īpašu paņēmienu – aira izgriezšanu. Kad apakšējās rokas plauksta ir blakus ķermenim, lāpstiņas iekšpusi pavērš pret bortu un neļauj laivas pakaļgalam slīdēt uz aira pusi.”

 

2. Airēšana atpakaļ
Viss tāpat kā airējot uz priekšu, tikai otrādi. Ik pa brīdim paskatieties pār plecu lai koriģētu kursu.

 

3. Pievilkšana

Visai noderīgs elements. Vispārīgi runājot, pievilkšana ir laivas pārvietošana paralēli tās asij uz aira pusi.

Airis tiek iegremdēts ūdenī atstatus no laivas; gandrīz vertikāli un ar lāpstiņas šķautni uz priekšu. Saglabājot tā orientāciju, tas tiek pievilkts pie laivas. Ja jāpievelk atkārtoti, airi, neņemot ārā no ūdens, pagriež ar lāpstiņas šķautni šķērsām pret laivu, pārvieto pievilkšanas izejas pozīcijā, pagriež atkal ar šķautni un priekšu un pievelk atkārtoti.

Pievelkot straujā ūdenī ir jāuzmanās pievilkt par daudz – palaist airi zem laivas. Šāds stāvoklis draud ar drīzu apgāzšanos, jo airis ir visai neizdevīgā pozīcijā.

Pievilkt var laivu kopumā (laivas ass nemaina virzienu) vai arī tikai priekšgalu vai tikai pakaļgalu. Visnoderīgākā ir priekšgala pievilkšana.

Pievelkot priekšgalu, airi pievilkšanas izejas pozīcijā novieto nevis blakus airētājam, bet tuvāk pie laivas priekšgala. Kad pievelkot priekšgalu, laiva ir pagriezta vēlamajā virzienā, visai izdevīgi ir turpināt īrienu airējot uz priekšu un piedot laivai ātrumu vēlamajā virzienā.

Divvietīgā vai četrvietīgā laivā priekšgala pievilkšanu parasti apvieno ar pakaļgala atspiešanu un/vai apairējienu pievilkšanai pretējā pusē.

Ja laiva ir sākusi griezties uz pievilkšanai pretējo pusi, priekšgala pievilkšana parasti ir diezgan bezcerīga – vispirms ar plašu apairējienu pretējā pusē laiva ir jāiekustika uz vēlamo pusi.

Ja laiva attiecībā pret straumi kustās uz priekšu, tad lāpstiņas priekšējo šķautni var nedaudz pagriezt prom no laivas – tādējādi veidojās papildus griezes spēks (kā lidmašīnas spārnam, tikai horizontālā virzienā); braucējs var pārvietot smaguma centru ārpus laivas (“karāties uz aira”, “iekārties”, “taisīt iekārienu”). Šādi izpildīta priekšgala pievilkšana laivu pagriež ļoti efektīvi, taču tiek zaudēts ātrums. Tomēr, tā kā šāds stāvoklis ir ļoti stabils, tas tiek plaši izmantots. Ātri braucošai laivai un pie liela uzplūdes lenķa, aira cēlējspēks ir tik liels ka laivu var pagriezt ar dibenu uz augšu (airētāja galva pie tam ir virs ūdens) un tomēr neapgāzties. Protams, šādām izdarībām nav nozīmes no “tīrās” braukšanas viedokļa.

Pakaļgala pievilkšana parasti ir maz noderīga un tiek izmantota visai reti. Vairāk tā ir sastopama kā daļa no apairējiena.

Raksturīgākās kļūdas pievelkot:

- ar domu pievilkt priekšgalu, airis tiek ielikts ūdenī blakus vai pat aiz airētāja. Šāda, pati tipiskākā kļūda, sakņojas “sačkošanā” – korekti izpildīta priekšgala pievilkšana ir fiziski diezgan grūta, bet kļūdaina neprasa gandrīz nekādu piepūli. Protams, ka šāds īriens ir galīgi nelietderīgs.

- nekas netiek pievilkts – izmantojot pozitīvu uzplūdes lenķi, airis pasīvi tiek turēts straumē. Šādi izpildīta pievilkšana var būt sekmīga tikai gadījumā ja ir laivas un straumes ātrumu strapība – vai nu laiva ir ieskrējusies, vai tiek braukts garām atstraumei.

- laivai kustoties uz priekšu, tiek zaudēts lāpstiņas pozitīvais uzplūdes lenķis. Ja kaut kādu iemeslu pēc lenķis kļūst pretējs – negatīvs, tad ar airētāja un straumes kopīgiem pūliņiem tas momentā paslīd zem laivas, airētāja smaguma centrs inerces dēļ pārvietojās ārpus laivas laukuma un laiva apgāžās. Tas notiek daudz ātrāk kā var izlasīt tā aprakstu.

- divvietīgā laivā vienlaicīgi pievelk abi airētāji vienā pusē. Tas gan izskatās skaisti, tomēr reti kad ir lietderīgi.


4. Atspiešana (atlauzšana)
Atspiešana ir laivas pārvietošana paralēli tās asij prom no aira. Aira lāptiņu iegremdē ūdenī paralēli laivai ar šķautni uz leju; tās iekšpuse ir vērsta pret bortu. Ar apakšējās rokas kustību to attālina no laivas – rezultātā laiva pārvietojas uz pretējo pusi.

Visbiežāk tiek izmantota pakaļgala atspiešana - lai ar mazu spēku patēriņu pagrieztu laivu; smailē vai smaiļu kaķī braucot tas ir gandrīz vai vienīgais efektīvais pagriezšnas veids. Atspiežot pakaļgalu, aira lāpstiņa ūdenī tiek ievietota tuvāk pie laivas pakaļgala.

Raksturīgākā kļūda atspiežot (un arī vienkārši airējot) – ar domu “ja nu kas, momentā atlauzīšu (vai uzlikšu balstu)”, airis netiek ņemts ārā no ūdens. Pirmais lāpstiņai ceļā esošais akmens vai gaitas virzienā vērsta plaisa monolītā upes gultnē (to nepamanīs arī eksperts) tad draud ar aira pazaudēšanu vai salauzšanu, apgāzšanos vai straujā ūdenī – pat ar pleca izmežģīšanu.

Otra kļūda, tipiska iesācējiem – divvietīgā laivā atspiešanu izdara (arī) priekšējais airētājs. Priekšējais neko atspiest nevar; priekšējais var tikai nobremzēt laivu. Lai laivu pagrieztu, priekšējam ir jāveic vai nu pievilkšana vai apairējiens pretējā pusē.

 

5. Atbalsts uz aira

Ja braucot tiek zaudēts līdzsvars, pastāv iespēja ar airi atbalstīties pret ūdeni un neapgāzties. Kā to izdarīt ?

Pamata princips atbalstam – veiciet to ātri – pat pirms vēl laiva sāk gāzties. Ja “labilā” stāvoklī airēsiet pietiekoši ātri, līdz kritienam nemaz nenonāks, jo katrs īriens zināmā mērā ir arī atbalsts.

Ja krišanas pusē aira lāpstiņa ir pacelta virs ūdens, zibenīgi pagrieziet tās plakni pret ūdens virsmu un trieciet to pret ūdeni. Parasti ar to pietiek lai noturētu kajaku vai smailīti. Tas ir arī KFC kluba štata un ārštata braucēju iecienītākais airu laušanas veids J - proti – ja šādā gadījumā lāpstiņas ceļā gadās akmens vai aizsprosta betona pārkrite, sekojošais trieciens airim ir visai nopietns pārbaudījums.

Kad lāpstiņa jau ir nedaudz iegrimusi ūdenī, lai turpinātu atbalstu, tās šķautni pagriež nedaudz uz augšu un veic īrienu tās virzienā – uz priekšu vai aizmuguri un airis strādā kā lidmašīnas spārns. Tāpat rīkojas ja līdzsvars ir zaudēts uz to pusi, kurā lāpstiņa ir ūdenī.

Otra iespēja noturēties – izdarīt pievilkšanu kritienam pretējā pusē; tas ir iespējams pie salīdzinoši nelieliem sagāzuma leņķiem.

Ja laiva un airētājs atrodas pilnīgi zem ūdens, tas ir diezgan nestabils stāvoklis jo kopējās celtspējas lielākā daļa atrodas zem kopējā smaguma centra. Šādā gadījumā stabilitāti uzlabo daudzi viegli, ātri izpildīti atbalsta īrieni abās laivas pusēs (airētājs vēl nezina, uz kuru pusi kritīs, bet ir gatavs turēties uz abām. Airis pie tam atrodas nedaudz virs galvas (turot to sejas līmenī jūs riskējat dabūt pa zobiem, pārlieku izstiepjot rokas – riskējat izmežģīt plecu negaidīta trieciena gadījumā.

Vēl viens ieteikums – ja nezinat, uz kuru pusi laiva tiks gāzta, sasveriet to un sagatavojiet atbalstu jau laicīgi – tad par otru pusi varat būt samērā drošs.

Ar atbalstu pret ūdeni kanoe katamarānu noturēt praktiski nevar – kaut ko līdzēt var vienīgi kantēšana.

 

6. Laivas sasvēršana (kantēšana)

Ja neko nezināt par sasvēršanu, tad atbildīgā vietā iebraucot sāniski, no pieredzējušākā laivas biedra puses atskanēs mežonīgs bļāviens: “Kantē !!!”, kuru pavadīs viņa temperamentam atbilstošas lamas.

Kantēšana jeb, literāri izsakoties – laivas sasvēršana neattiecās uz trajektorijas ieturēšanu bet gan neapgāzšanos. Lai laiva neapgāztos, pirmais nosacījums – nedrīgst ļaut straumei spiest uz klāju vai bortu – attiecīgi laiva ir jāsasver, pavēršot pret straumi laivas dibenu.

Kantēšanai ir nozīme tikai tad, kad pastāv laivas un straumes ātrumu starpība – ja laiva kustās vienā ātrumā ar straumi, tā nav jāsasver.

Sasvērt var divējādi – vai nu tikai ar gurnu kustību, pašam airētājam paliekot virs laivas vai arī ar visu ķermeņa augšdaļu pārsveroties pār bortu – tādā gadījumā, lai neapgāztos uz sasvēršanas pusi, papildus ir jāveic atbalsts uz aira.

Laivai esot šķērsām straumei, tiek definēta virsstraumes puse un zemstraumes puse. Virsstraumes puse ir tā, no kuras plūst straume; zemstraumes puse – attiecīgi pretējā. Tad lūk – lai neapgāztos, laiva ir jāsasver uz zemstraumes pusi. Tas ir “dzelžains” noteikums. Kā izņēmumus var minēt slalomistus, kas dažkārt, lai atvieglotu pagriezienu, uzliek “nepareizu (pretēju) kanti”, bet tas tiek veikts piesardzīgi. Tāpat arī rodeo cienītāji uz straumes-atstraumes robežas mēdz uzlikt nepareizu kanti, rezultātā straume norok asti un sanāk svece. Bet tas jau pieder pie augstākās pilotāžas.

Jau iepriekš var pateikt ka laiva jāsasver ir iebraucot straumē un atstraumē; sāniski braucot vai sēžot mucā, sāniski braucot stāvviļņos, prāmējot (veicot traversu) un cenšoties noturēties nelielā piespiedē. Pārējie gadījumi ir atkarīgi no paša braucēja izjūtām un situācijas.

Ja nu laiva apkrīt uz zemstraumes pusi, tad krastā stāvošie teiks: “Pārkantēja”. Arī ar to nevajag pārspīlēt.

Liela tilpuma un platuma laivas – katamarāni un pūšļi – nepadodas redzamai sasvēršanai. Tomēr, augšminētajās vietās nekantējot, arī šie kuģi krīt kā nabagi. Kas ir jādara ? – arī ar katamarānu un pūsli braucot ir jāveic kantēšana. Šo laivu gadījumā tā ir virsstraumes balona vai borta atslogošana – attiecīgi tas zaudē iegrimi un ļauj straumei plūst pa tā apakšu.

 

7. Noslogošana

Ja sasvēršana ir laivas pagriezšana ap tās garenasi, tad noslogošana ir pagriešana ap tās šķērsasi – proti – svara pārnešana uz laivas priekšgalu vai pakaļgalu, attiecīgi pagremdējot to zem ūdens vai liela tilpuma gadījumā – paspiežot to uz leju. Lai noslogošanai būtu redzami panākumi, tā ir jāizpilda enerģiski – strauji noliecoties uz priekšu. Protams, ka šāds stāvoklis nav statisks un, izzūdot ķermeņa inercei, noslogotais priekšgals vai pakaļgals Arhimēda spēka iedarbībā tūlīt pacelsies virs ūdens.

Noslogošanu īpaši ir iecienījuši slalomisti – apvienojot to ar sasvēršanu un īrieniem, laivas degunu vai asti izdodās pagremdēt zem vārtu “štangas”, tādējādi saīsinot trajektoriju. Arī rodeo braucējiem noslogošana ir neatņemams braukšanas elements.

“Parastiem” braucējiem noslogošana ir nepieciešama retāk, tomēr lielās mucās vai braucot pāri kritušiem kokiem vai lecot pār akmeņiem bez tās neiztikt.

Tātad – priekšā ir nogāzies koks, pa daļai ūdenī un augšējā mala virs ūdens. Esat nolēmis to pārbraukt ar ieskrējienu. Kā to izdarīt?

Vispirms kārtīgi ieskrienaties. Laivas trajektorijai ir jābūt vērstai taisnā leņķī pret koku. Pēdējā mirklī pirms laivas priekšgals atdurās pret koku, noslogojiet pakaļgalu. Priekšgals pacelsies augstāk un laiva inerces dēļ slīdēs kokam pāri. Tikko priekšgals ir uz koka (un sāk bremzēties), ķermeņa augšdaļai nezaudējot iegūto ātrumu, svars ir jāpārnes uz priekšu, atslogojot laivas pakaļgalu, un jāizdara ļoti spēcīgs īriens uz priekšu. Ja pakaļgals paliks noslogots, vai koks izrādīsies par augstu, laiva netiks tam pāri, zaudēs ātrumu un straume nekavēsies izmantot izdevību paspiest asti zem ūdens un apgāzt jūs svecē zem koka.

Ja braucat ar pūsli, tad princips ir tāds pats – atslogojiet priekšgalu, tas ies kokam pāri. Ar inerci pārslīdēt “sausam” kokam neizdosies – tad kad laiva grasās bremzēties, ķermenim nezaudējot ātrumu pārkāpiet zem laivas grīdas esošajam kokam pāri, pakaļgals paliel viegls un laiva pārslīd kokam pāri. Divatā airējot pūsli šādas darbības ir apgrūtinātas, bet airējot vienam tas var tikt paveikts gana veikli. Spēcīgā straumē ir jāuzmanās lai pūslis sabremzējoties pie koka netiktu pieliets pār aizmugurējo bortu.

Gadījums, kad straume plūst slīpi attiecībā pret koku ir īpaši smalks un ir labi jāisvērtē situācija lai riskētu lekt pāri slīpam kokam. Pamata princips ir tas pats – lecienam ir jābūt vērstam taisnā lenķī pret koku. Problēma ir šī leņķa ievērošana – koks laivu cenšās novirzīt uz vienu, straume – uz otru pusi. Rezultātam ir jābūt augšminētajam taisnajam leņķim, citādi laiva atšļuks atpakaļ un tiks piespiespiesta pie koka ar vienu vai otru sānu.

Līdzīgi ir mucās, tomēr braukšanas stils laivām ar vaļēju klāju un segtu klāju atšķiras.

Laivas ar vaļēju klāju, neriskējot tikt pielietas līdz augšai, var doties iekšā tikai mērena lieluma mucās. Noslogošanas secība braucot mucā ar vaļēju laivu ir līdzīga kā braucot pāri kokam – ir jāatskogo priekšgals. Papildus ir jāizvērtē ātrums, ar kādu laiva iebrauc mucā – jo tas būs lielāks, jo vieglāk būs mucu caursist, tomēr priekša vairāk ies zem ūdens – tā ir “nūja ar diviem galiem”.

Braucot laivā ar segtu klāju, ir iespējams laisties iekšā arī iespaidīga izmēra mucās. Pirms mucas ir jāieskrienas pēc iespējas ātrāk; iebraucot mucā ir jānoslogo priekšgals – citādi laiva var tikt apgāzta svecē pār asti. Dabīgi, tas attiecas uz salīdzinoši lielām mucām, un vēl dabīgāk ir tas ka braucējs tiek sirsnīgi mazgāts. Neko darīt – ja baidies no vilka, neej mežā, bet ja esi iegājis – grāb vilku pie rīkles !

Sekmīgi caursist slīpās mucas ir diezgan sarežģīts pasākums – muca to vien gaida lai sagrieztu laivu sāniski, ievilktu atpakaļ un apgāztu. Pamata princips slīpo mucu caursišanā ir neļaut mucai laivu sagriezt sāniski. Lai tas sekmētos, laivai jābūt orientētai paralēli mucas pretstraumei – jo tikko tā būs slīpi, prestraume laivas priekšgalu novirzīs uz vienu vai otru pusi. Laivas ātrumam jābūt pēc iespējas lielākam.

Ūdenskritumu vai stāvu pārgāžu braukšanā ar kajaku ir ieteicams izmantot tikai nesen Latvijas laivotāju aprindās definēto elemetu “boof”. Tas palīdz atrauties no lejup krītošās ūdens masas un daļēji pārvarēt arī lejā esošo mucu; tas ir sākuma nosacījums kontrolēta kritiena izpildei un jūs netieksiet ar galveno straumi parauts dziļi zem ūdens vai pat ieskalots “negatīvajā mucā”, kas veidojas zem vertikālas pārgāzes virzienā augšup pa upi.

Pirms pārgāzes ir jāieskrienas pēc iespējas ātrāk. Brīdī, kad laivas priekšgals šķērso pārgāzes lauzuma līniju, jānoliecas pēc iespējas uz priekšu; airis jāiegremdē pie pašas pārgāzes un jāveic ļoti spēcīgs un garš īriens uz priekšu. Īriena lietderīgākajā fāzē (airis jau ir vairs tikai nedaudz priekšā; laivas smaguma centrs ir pavisam tuvu pārgāzes lauzuma līnijai) ar gurnu kustību laiva tiek izgrūsta uz priekšu. Pie tam nevajag akcentēt noliekšanos atpakaļ. Krītot ir jāturpina kontrolēt laivas lenķis attiecībā pret ūdens virsmu – iekrist ūdenī plakaniski no liela augstuma ir bīstami – var tikt traumēts mugurkauls. Pārāk vertikāls laivas stāvoklis arī nav ieteicams – tas ir pirmais nosacījums lai laivu ierautu negatīvajā mucā un/vai iekrītot ūdenī – dabūtu ar laivu pa muguru.

Kritienā noliecot ķermeņa augšdaļu uz priekšu un atpakaļ, laivas lenķis var tikt mainīts. Jāskatās arī lai sasniedzot ūdens virsmu ķermeņa augšdaļa būtu daudzmaz vertikāli, citādi efekts būs tāds pats kā dabūt pa seju ar gludināmo dēli. Laivas un ķermeņa lenķis pret ūdeni it īpaši ir jākontrolē maz sakultā ūdenī vai lecot no klintīm un tiltiem – nesakults ūdens ir ļoti “ciets”.

No tiltiem lecot lielākā daļa no veiksmīga leciena slēpjās pareizā iestumšamā. Ir svarīgi lai starta grūdiens nebūtu ne par stipru ne par vāju. Vāja grūdiena gadījumā laiva nosverās par daudz uz priekšu un leclējs saņem spēcīgu triecienu pa seju un pakrūti un piedevām laiva tam iegāž pa pakausi un muguru. Pārāk spēcīga grūdiena gadījumā, lava ūdenī var iekrist plakaniski un var tikt traumēts mugurkauls. Lekšana no tiltiem kas ir augstāki par kādiem 4m ir bīstama un noteikti ir jāorganizē drošināšana.

Visas augšminētās darbības kontrolēti izpildīt ir ļoti grūti – jo brīdī, kad jūs ieraugāt lejas bjefu no pārgāzes malas (līdz tam ir ļoooti tālu), laiks apstājās un realitātes uztvere kļūst pavisam citāda.

Vismaz ar mani tā ir J.

 

8. Traverss (prāmis)

Traverss ir upes šķērsošana šķērsām straumei, neļaujot tai laivu nonest lejā.

Laivas priekšgals ir pagriezts ieslīpi pret straumi un airējam kur deguns rāda. Ja airēšanas ātrums tiks izvēlēts pareizi, tad tas kompensēs straumes spēku un ieslīpi pret pretējo krastu pagrieztā laiva ies pāri upei kā pa diedziņu. Ātrā straumē laiva piedevām ir jākantē, lai tā neapgāztos.

Pamatideja “klasiskajā” traversā ir pilnīgi kompensēt to straumes ātruma komponenti, kas ir vērsta pa upi uz leju, pie tam saglabājot krasta virzienā vērsto komponenti. Tas ir iespējams tikai ar tādām laivām, kurām ir vērā ņemamas gaitas īpašības un kuras spēj braukt vismaz tik ātri cik konkrētā vietā plūst straume. Klasiskais traverss ir apgrūtināts vai pat neiespējams ar tādiem lēngaitas kuģiem kā pūšļi vai kanoe kaķi. Ja ir redzams ka straume plūst ievērojami ātrāk par laivas maksimālo iespējamo ātrumu, bet pāri upei tomēr jātiek, tad racionālākais paņēmiens ir griezt laivu šķērsām straumei un maksimālā ātrumā gāzt uz pretējo krastu. Protams, straume nes laivu lejā, tomēr rezultāts ir labāks nekā tad ja cenšaties to pārspēt, airējat maksimāli pret straumi, zaudējat spēkus un laiva pāri upei vienalga netiek.

Cita lieta ir traverss pa vilni vai stāvvilni. Te palīgā nāk arī smaguma spēks un pietiekoši lielos viļņos straumes ātrumam jau ir otršķirīga nozīme. Pamatprincips ir tieši tāds pats kā sērfošanā ar viļņudēli, tikai šeit vilnis stāv uz vietas bet kustās ūdens tajā. Grūtākais parasti ir “uzsēsties” uz viļņa – pirms tā ir pēc iespējas jānodzēš laivas inerce, citādi tā laivu pārnesīs vilnim pāri. Salīdzinoši viegli uzsēsties vilnim var no tuvumā esošas atstraumes.

Ja laivas lenķis attiecībā pret atraumi un vilni ir 0, tad laiva stāv uz vietas. Ja piedevēm viļņa fronte ir stāva, tad laiva no tās slīd lejā, priekšgals paslīd zem uzplūstošās straumes, tiek norakts un laiva uztaisa sveci. Atbilstošas jaudas vietās uzcelt svecē divvietīgu smaili vai pat četrinieku kaķi nav nekādu grūtību.

Traverss izmantojot mucu ir iespējams divos veidos – jūs varat braukt pāri upei, izmantojot salīdzinoši lēno straumi pēc mucas vai arī bezbailīgi braukt iekšā mucas ieplakā.

Pirmo variantu sarežģītās upēs izmanto salīdzinoši bieži. Pie tam, lai atvieglotu laivas pagriešanu pret straumi, laivas priekšgalu var ieslīpi ielaist mucas malā – tas tiks apturēts, straume pagriezīs laivu bet inerce neļaus to ievilkt mucā. Darbībā tas nav nemaz tik sarežģīti. Sarežģītāks, nekā izklausās, ir otrs veids.

Šo veidu parasti izmanto tikai ar maza izmēra laivām ar segtu klāju – pamatā jau ar kajakiem. Pārējām laivām šāda situācija vairumā gadījumu jau robežojās ar avāriju.

Drošāk mucā līst ir no lejas vai caursitot mucu no augšas, tūlīt pagriezt laivu un ielīst tajā atpakaļ. Vēl viena versija – braukt mucā iekšā no augšas slīpi – tad priekšgals ar atpakaļstraumi tiks iestumts atpakaļ mucā; laivas ātrums un inerce pa daļai jau būs vērsta vajadzīgajā virzienā. Visnedrošāk ir laisties mucā no augšas sāniski – tad iebraucot mucas ieplakā inerce centīsies jūs apgāzt uz zemstraumes pusi, bet cenšoties no tā izvairīties jūs var apgāzt uz virsstraumes pusi. Tomēr kritienu uz zemstraumes pusi var apturēt ar kārtīgu balstu, kamēr virsstraumes pusē var līdzēt vienīgi pamatīgs mauciens ar airi pa pārgāzes pamatu – akmeni, klinti, betonu – kas jau nu kuro reizi gadās.

Ne jau kurā katrā mucā var laisties iekšā – iepriekš ir jāizvērtē vai muca nav dzelžaini turoša vai tāda izmēra kā trolejbuss. Mucas ar stāvu vai vertikālu pārgāzi labāk ir caursist vai apbraukt. Bīstamas var būt arī mucas ar dziļu ieplaku – vai tādu ieplaku, kuras vidus ir ievērojami dziļāks kā malas. Arī U veida mucas ir bīstamas.

Ja muca ir slīpa, tad vairumā gadījumu tā pati jūs izmetīs ārā. Ja muca ir taisna, tā pati laivu uz priekšu (sāniem) nenes – ir jāiras zemstraumes pusē. Var arī turēt aira lāpstiņu dziļi ūdenī – uz to spiedīs straume un atbilstoši mainot lāpstiņas pagrieziena lenķi, veidosies laivas garenass virzienā vērsts spēks un piedevām jūs uz lāpstiņas varēsiet balstīties. Tomēr ir jāizvairās turēt airi pārāk augstā tvērienā – tad virsstraumes pusē roka un plecs ir pārāk atvērti un pēkšņi gāžoties tas var novest pie traumām.

Tāpat ir jāizvairās airēt virsstraumes pusē – šādā gadījumā straume nekavēsies izmantot jebkuru izdevību lai parautu airi zem laivas un jūs apgāztu.

 

9. Brauciena uzsākšana

Šis punkts attiecās tikai uz straujām vietām. Rāmā ūdenī ir vienalga kā sākat.

Straujā posmā izdevīgākā vieta lai sāktu un beigtu braucienu ir atstraume – tas tāpēc ka tieši straumē braucienu uzsākt ir grūti – straume rauj laivu lejā un pirms jūs esat sācis airēt, pirmais šķērslis ir klāt.

Parasti atstraumē ir stāvošs vai lēni tekošs ūdens. Laivas izejas pozīcija – ar priekšgalu pret straumi (upes kopējo straumi, nevis lokālo ūdens kustību atstraumē). Kad visi airētāji ir ieņēmuši savas vietas un apliecinājuši gatavību, laivai ir jāieskrienās virzienā pret straumi. Jo ātrāka ir straume, jo laivai ir nepieciešams lielāks sākuma ātrums – tas ir vajadzīgs tādēļ lai laiva varētu ātri šķērsot straumes-atstraumes robežu.

Kad laivas priekšgals ir sasniedzis straumi, tā sāk to griezt uz leju. Ja laivas ātrums būs pāz mazu, laiva paliks salīdzinoši nedrošā vietā uz straumes-atstraumes robežas. Ja ātrums ir pietiekošs, laiva iebrauc straumē. Pie tam ir “jāuzliek kante” – jāsasver laiva uz zemstraumes pusi. Kantēšanu var pavadīt priekšgala pievilkšana uz zemstraumes pusi. Vairākvietīgā laivā aizmugurējais airētājs atrodoties atstraumē turpina airēt uz priekšu; tikko straumē ieiet arī pakaļējais, vinām ir jāatlauž – lai laiva ātrāk pagrieztos pa straumei. Iebraucot ātrā straumē ir jābūt uzmanīgiem ar airēšanu virsstraumes pusē – straume izmantos katru izdevību lai parautu airi zem laivas un tādējādi apgāztu laivu.

Tipisks iesācēju overis tiek izpildīts tūlīt pēc starta – iebraucot straumē. Tam par cēloni ir nepietiekoša sasvēršana vai zem laivas parauts airis. Iebraucot straumē ir liela laivas un straumes ātruma starpība, straume uzspiež uz bortu, izveidojās nepareiza kante un riņķī ir.

Ja mēģināsiet pielavīties straumei ar priekšgalu tās virzienā, straume laivu atgrūdīs, atstraume - arī un tā paliks uz straumes-atstraumes robežas. Tas ir ļoti nedrošs stāvoklis, kas draud ar drīzu apgāšanos vai arī straumē tiks ierauts pakaļgals un jūs negaidīti attapsieties sāniski straumē kas nes jūs uz tuvāko akmeni lai piespiestu un aptītu. Brauciens beidzies…

Braucot smagā un jaudīgā ūdenī ir rūpīgi jāizvēlas vieta kurā šķērsosiet atraumes-atstraumes robežu. Šādā gadījumā straumē ir jāiebrauc pēc iespējas tālāk no atstraumes sākuma – jo šinī vietā straume parasti ir īpaši spēcīga, var veidoties virpuļi, sēnes un taml.

Grūtāk ir braucienu uzsākt ja atstraumes nav. Ja tuvumā nav šķēršļu, startēt var arī ar priekšgalu uz leju. Pirmie savas vietas ieņam priekšējie airētāji, tad aizmugurējie. Laivas orientācija – priekšgals ir straumē, pakaļgals – pie krasta. Tas ļauj izvairīties no astes ieraušanas straumē un pāragra starta. Daudzvietīgā laivā pēdējais iekāpj aizmugurējais, tuvāk krastam sēdošais airētājs. Šinī brīdī noderīga ir palīdzība no malas. Ja tā nav iespējama (pēdējā laiva grupā), tad īpaši smagos gadījumos var nākties turēt laivu aiz virves, ko piesien pie kāda atbalsta punkta. Kad visi ir ieņēmuši vietas, virvi atlaiž vai pārgriež. Parasti šādos gadījumos nepietiek laika virvi satīt un nostiprināt pie laivas, tā ka tā paliek starta vietā.

Kad visi braucēji ieņēmuši vietas, priekšējais atgrūžas no krasta un laiva, esot ieslīpi pa straumei, uzsāk kustību. Straume spiež laivu pie krasta; šo spēku kompensē braucēji airējot uz priekšu. Tā kā šinī brīdī laiva ir praktiski manevrēt nespējīga, tad ir svarīgi lai tās ceļā nebūtu šķēršļu. Tikko laiva sāk kustēties vienā ātrumā ar straumi, menevrētspēja atjaunojās.

Ja tuvumā ir šķēršļi, vienīgā iespēja ir startēt ar purnu pret straumi un šķēršļus apiet ar traversa palīdzību (vēl gan ir atmuguriskais traverss, tomēr tas ir grūtāk pielietojams kā priekšējais). Šinī gadījumā starta pozīcija ir ar priekšgalu pret straumi; pēdējais savu vietu ieņem priekšējais, krasta pusē sēdošais braucējs. Startējot priekšgals tiek pagriezts prom no krasta un tikko straume sāk griezt laivas priekšgalu tā braucēji sāk airēt pret straumi un izpildīt traversu. Sasniedzot vēlamo pozīciju, laiva tiek pagriezta pa straumei tāpat kā iebraucot no atstraumes straumē.

 

10. Braukšanas beigšana

Tātad braucam pa ātru straumi un pēkšņi izdomājam ka gribam apstāties. Pamatā tāda vēlme ir saistīta ar negaidītu šķēršļu parādīšanos. Grūtības sagādā apstāklis ka straume rauj laivu lejā un nav laika no tās izkāpt.

Ir vairākās iespējas: iebraukšana atstraumē; traverss līdz krastam; iebraukšana seklā vietā; ietriekšanās krastā “ar ātrumu”. Visus šos paņēmienus var un dažkārt arī vajag apvienot ar palīdzību no malas – ar metamajiem maisiņiem vai “živecu”.

Visvienkāršākā iespēja ir iebraukt atstraumē. Kad esam izvēlējušies piemērotu atstraumi, ieskrienamies tās virzienā. Trejektoriju tēmējam nedaudz pirms vēlamā atraumes/atstraumes robežas šķērsošanas punkta – jo straume savādāk var aiznest laivu par zemu. Kad robeža ir sasniegta, ar pilnu ātrumu braucam iekšā atstraumē. Pie tam ņemiet vērā ka ir liela laivas un atstraumes ātruma starpība. Tikko laivas priekšgals ir iegājis atstraumē, tā sāk to griezt virzienā pret straumi. Šinī brīdī ir svarīgi lai laivai būtu samērā liels ātrums atstraumes virzienā – pretējā gadījumā inerce apgriezīs laivu un izvilks to no atstraumes ārā. Ja ātrums ir pietiekošs, laiva iebrauc atstraumē pie tam strauji pagriežoties pret straumi. Šinī brīdī laiva ir ievērojami jāsasver uz pagrieziena iekšpusi – tāpat kā braucot ar velosipēdu – citādi tā apgāzīsies. Ja atstraumes un laivas ātrums ir liels, tad pēc iebraukšanas atstraumē ir nedaudz jāpaairē atpakaļ – citādi laiva ietrieksies atstraumi radījušajā šķēslī. Raksturīgākā kļūda iebraucot atstraumē ir nepietiekoša sasvēršana un tas ka pievilkšanu izdara arī aizmugurējais braucējs.

Traverss līdz krastam apstāšanās nolūkā sekmējas tikai samērā rāmā straumē. Piebraucot pie krasta laiva ir jāuzsēdina uz tā vai jābūt kādam kokam vai akmenim pie kā pieturēties, citādi kāpjot ārā straume noraus laivu lejā. Šādu apstāšanās veidu visvienkāršāk ir īstenot ar smailīškatamarānu – ja upes dziļums atļauj, tad vienkārši nomet airi, ielec starp baloniem, saķer kaķi aiz trubām un esat apstājušies.

Iebraukšana seklā vietā ir pielietojama ja nav tuvumā nav atstraumes. Bēda tāda ka šis paņēmiens bojā laivu.

Visekstrēmākais pasākums ir triekšanās krastā ar ātrumu. Pilnā ātrumā ietriecoties krastā, laiva uzslīd uz tā, nošķibī pāris krūmus, strauji apgriežās pret straumi un cenšas ieslīdēt tajā atpakaļ. Šinī brīdī ar spēcīgu īrienu uz priekšu ir jānodzēš tās inerce un mudīgi ir jāpieķeras pie kāda krūma vai akmeņa.

Grūtās vietās apstāšanās nenotiek tikai tāpēc ka kāds pēkšņi ir atcerējies ka no rīta izdzēris daudz tējas bet gan tāpēc ka priekšā ir nopietni šķēršļi. Lai paaugstinātu drošas apstāšanās iespēju svarīga ir savlaicīga izlūkošana un krasta drošināšanas izlikšana – ar metamajiem maisiņiem un/vai pilsoni kas ir piesiets virvē. Abi šie pasākumi ir uzkatāmi tikai par papildus palīdzību un nekādā ziņā nedrīgst būt vienīgais apstāšanās garants. Živecs straumē visu ekipāžu nenoturēs – izdevīgākais darba lauks tam ir nedziļa atstraumes/straumes robeža. Šinī vietā viņš satver laivu kas mēģina noturēties atstraumē un palīdz tai apstāties. Ja pirms šķēršļa apstāšanās iespēju nav, tas nozīmē ka jāapstājas ātrāk un līdz šķērslim laivas jānes vai jāpludina.

 

11. Līšana zem kokiem

Šis nu vienreiz ir elements kuru Latvijas straujupēs nākas izmantot visai bieži.

Tātad – daudzmaz straujā plūdumā priekšā ir koks, kuram esat nodomājuši izlīst pa apakšu.

Ja koks ir augstu virs ūdens, visērtākā un vienkāršākā metode ir noliekties zemu uz priekšu – šādā gadījumā pēc koka pārvarēšanas braucējs visātrāk var ieņemt normālu stāvokli un praktiski neizlaist īrienus. Šīs metodes trūkums – tā var izlīst tikai zem augstu esošiem kokiem. Samazinoties koka augstumam, pienāk brīdis kad koks sāk pārbaudīt ķiveres (vai galvas) izturību.

Zem zemākiem kokiem jālien liecoties uz aizmuguri. Tā var noliekties itin zemu un ar rokām atspiežoties pret koku to var pacelt uz augšu (ja tas ir viegls) vai maza tilpuma laivai paspiest asti zem ūdens, tādējādi atvieglojot līšanu. Šādi lienot parasti aizķerās veste kas uzvilkta uz apjomīga rumpja. Trūkums šai metodei – ja aizķeraties/sabremzējaties lielā straumē, straume laivu izspiež uz priekšu un jūs vai nu izkrītat no tās (pūšļa gadījumā) vai tiekat apgāzts svecē (kajaka gadījumā). Ja pūslī aizmugurējais braucējs tup uz ceļiem, tad tam izkrišana no laivas draud katrreiz kad viņš atliecās atpakaļ – aizķerties aiz koka nemaz nav nepieciešams.

Īpaši zemus kokus ar kajaku un pa daļai arī ar pūsli var paņemt braucot sāniski. Sāniski piebrauc pie zemā koka, un - tikko to var aizsniegt, tā ķeraties tam klāt (pie tam laiva ir jāatstāj virsstraumes pusē) un lienat apakšā. Lai neapgāztos, turpiniet turēties pie koka un ļaujiet lai straume jūs un laivu iznes zem koka. Tikko laiva ir izdabūta kokam pa apakšu, tā laidiet koku vaļā un turpiniet airēt. Nedaudz iemanoties arī šo paņēmienu var izpildīt ātri un nesamocīti. Pielietojot šādu metodi ir svarīgi lai zem koka būtu gana dziļš – citādi jūsu miesas un braucamais tur iesprūdīs. Ja ir vēlēšanās (un normāls hidrotērps), šādi braucot var izlīst pat zem tādiem kokiem, kuriem apakšējā mala ir ūdenī. Svarīgs nosacījums – tā kā laiva parasti sabremzējās, ir jāliek pamatīga zemstraumes kante un jārīkojas ātri – kamēr straume nav guvusi virsroku.

Braucot ar vaļējām laivām (bez špricdeķa), veikli rīkojoties var palaist laivu kokam pa apakšu un braucēji pārkāpj tam pāri pa augšu.

Visi augšminētie paņēmieni, kuros ar koku notiek ciešs kontakts, ir izpildāmi tikai salīdzinoši mēreni straujās vietās. Riktīgā straumē praktiski jebkura aizķeršanās aiz koka draud ar tūlītēju avāriju.

Ja esat pilnīgi drošs ka zem ūdens nav vēl viens koks, braucot ar kajaku var izpildīt arī ekstrēmu paņēmienu – piebrauciet sāniski pie koka, pirms paša koka gāžaties riņķī uz visstraumes pusi, ļaujiet straumei iznest laivu zem koka un otrā pusē uzceļaties. Diezgan bīstams pasākums.

Ja nu redzams ka nesanāks ne šis ne tas, straume nes laivu kokam (vai sagāzumam) klāt un apstāšanās iespēju nav, tad varat uzskatīt ka tūlīt būs konkrēta d… Ja braucat ar pūsli vai citu laivu ar vaļēju klāju, leciet no tās laukā uz krasta pusi un ceriet ka upe būs gana sekla un straume ne tik stipra lai jūs netiktu līdz krastam pirms sagāzuma. Otra versija – pirms straume ir uzsākusi lielisku piespiedes procesu, evakuēties no laivas uz koka vai to sagāzuma un no turienes noskatīties kā laiva jautri pazūd zem daudzgadīga koku sanesuma. Ja gribat tikt sveikā cauri, evakuācija jādara visai veikli.

Ja braucat ar laivu, kurai ir segts klājs (kajaku, piemēram) strauja evakuācija no tās nav iespējama. Ja citi varianti nesanāk, tuvojoties piespiedei, gāžaties tai pretī un atspiežaties pret baļķi ar rokām, neļaujot laivai sasvērties uz virsstraumes pusi. Gadījums, protams, ir smags – lai laivu noturētu vietā ir jāturas ar abām rokām; tikko sagribās uzsākt ko citu, laiva vairs neturas vietā… Ja situācija atļauj, saglabājot kanti, ar ķermeņa augšdaļu uzguļaties uz koka – tad rokas paliks brīvas un varēs ko pasākt lietas labā. Ja situācija to neatļauj, sēdiet un gaidiet kad palīdzēs citi braucēji. Vienam tādus pasākumus izpildīt ir riskanti.

Saistībā ar kokiem izcilākā iesācēju kļūda ir – ātrā straumē PIEĶERTIES PIE GARĀM SLĪDOŠA KOKA !!! Kāpēc ļaudis to dara, viņi nevar paskaidrot, bet rezultāts vienmēr ir lielisks un atraktīvs.

Otra kļūda protams, ir kantes neuzlikšana piebraucot pie koka sāniski – tad laiva vienkārši apgāžās.

 


Klubs > Tēmas > Padomi

Lapu uztur: Inno.web