Visu laiku lasītākie jaunumi

Campo laivu noma. [7] Laivas līzingā! [29] Ūdens ziņas. [346] Fotogalerijas. [2] Ceļvedis "Laivā pa Abavu un Ventu". [14]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās

Ūdens ziņas [346] AXA ceļojumu paka [2] Campo adreses maiņa [8] Ūdensbilžu kalendārs 2012 [1] "Gada ūdensbilde 2011" noslēgums [11]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Ventas augštece jeb - kas bez vainas, lai met akmeni pirmais

Atis Rektiņš, 18.04.2006

Komentāri [4]

Fotogalerija

Bijām iecerējuši Lieldienās (4 dienās) nobraukt pa Ventu no tās sākuma līdz Kuldīgai, aptuveni 200 km - kas mums likās reāli, jo kritums ir pietiekami liels, no retajām pieejamajām informācijas druskām sapratām, ka apkārtne ir smuka, turklāt ūdens joprojām turējās virs vidējā līmeņa. Grūti gan bija saprast no kuras vietas Ventu ir braucama kanoe, bet lietuvieši palīdzēja ar padomu un sākām no vietas, kas saucas Užventis un atrodas aptuveni 10 km no Ventas iztekas no kāda ezera. (ap 40 km no Šauļiem).

Ventas platums šajā vietā ir nedaudz mazāks par kanoe garumu – aptuveni trīsarpus metri un pati upe ir kaut kas līdzīgs novadgrāvim. Patiesībā šo funkciju arī Venta sekmīgi pilda, jo vismaz vēl 20 km garumā tā ir meliorēta un no abām pusēm ik pa nelielam gabaliņam tajā ietek smakojošas mēslu straumītes. Tad arī sapratām, ka būs smagi ar dzeramo ūdeni, jo šādā zampā zupu pat liela izsalkuma laikā nevar vārīt.

Tā nu braucām pa lietutiņu un priecājāmies par lielisko straumi, jo nevajadzēja airēt, bet tikai nedaudz piestūrēt, līdz sākās pirmie krūmi – alkšņu puduri, kas aug pie pašas upes, ir daļēji izkaltuši un veido praktiski necaurejamu tīklu bez gala un malas. Sākumā parasti tikām cauri noguļoties laivā uz muguras un stumjoties ar rokām cauri, taču drīz vien krūmi kļuva briesmīgi – lauzām ceļu ar rokām un nedaudz ar airiem, stiepām laivu apkārt lielākajām biežņām, mēģinājām izgrozīties, taču tas visgrūtākais, jo laiva joprojām bija garāka par upes platumu, kas apgrūtināja manevrēšanu. Tā viss notika kilometrus piecus līdz izbraucām nesen tīrītā novadgrāvī, kuram pietecēja vēl kādas mēslupītes un tad jau braukšana kļuva eleganta – upe vismaz 5 - 8 metrus plata, bez šķēršļiem ar ļoti ātru straumi. Vajadzēja tikai rūpēties lai alus neapgāžas un piestūrēt, jo pagriezieni gadījās ne biežāk kā reizi kilometrā. Vienīgais, ka sāka pretīgi līt un palika jau tumšs, tā nu nācās meklēt naktsmājas mežā, nobraucām aptuveni 20 kilometrus. Vēl izvilkām no laivas vairākus klēpjus ar sīkiem zariņiem un salmiem, kas krūmojoties bija tur sabiruši.

Nākamajā dienā sākām braukt ap vieniem, jo slinkums bija agrāk celties. Laiks gan nedaudz skaidrojās, bet vispār bija riebīgi slapji. Tā nu braucām, upei jau sāka parādīties dabiskie līkumi un ainava kļūt daudzveidīgāka, straume joprojām samērā laba. Tad arī parādījās pirmais bubulis, kas mūs vajāja visu atlikušo ceļu – mūsu Ventas karte bija Lietuvā izdota un kaut arī tās mērogs bija samērā sīks, neviens nebija papūlējies tajā kaut kā atzīmēt faktu, ka lietuvieši ir ļoti knaši uz aizsprostu būvēšanu. Vispirms straume palika lēnāka, tad pavisam pazuda, mēs gan vēl nesatraucāmies – kas tad tur, viens mazs aizsprostiņš. Tā arī sākumā bija, Kuršēnos bija vecs dzirnavu aizsprosts, papriecājāmies, ka tas liels un ka tur netīšam neiebraucām un neapgāzāmies.

Aiz Kuršēniem 10 km Venta tecēja pa senleju ar ļoti smukiem skatiem, saulīte jau spīdēja un sāka apdedzināt rokas un seju, taču bija jau laiks braukt krastā gulēt, tā nu nobraucām ap 30 km. Pa ceļam sastapām priecīgus puišeļus, kuri mums centās trāpīt ar akmeņiem, bet laikam īsti labi mest neprata, tāpēc pat tad, kad braucām zem tiltiņa, kur viņi stāvēja mums netrāpīja. Diemžēl vēlāk izrādījās, ka akmeņu mētāšana ir tāda kā lietuviešu bērnu tradīcija :)

Nākamajā dienā sākās murgs, vispirms vairāki kilometri dīķa, tad aizsprosts, pārsimts metrus gara straume un sākas jau nākamais dīķis un tā visu dienu. Turklāt visi aizsprosti, izņemot divus, bija pamesti un pa pusei sagruvuši, kas gan laivošanu vieglāku nepadarīja, jo apnesieni bija izcili neērti. Tad arī sapratām, ka mums nebūs iespējams nekur tālu aizbraukt, jo tā vietā, lai irtos pa vismaz 4 – 6 km/h straumi (kā bijām plānojuši Latvijā), īrāmies pa dīķa ekvivalentu un cīnījāmies ar pretvēju (kurš arī nebija paredzēts plānā). Tā arī visa diena pagāja, tikai dīķojām un apnesām un vēlu vakarā bijā aizkūlušies līdz Mažeiķiem (nobraukti ap 50 km). Pa ceļam mūs ar akmeņiem paspēja apmētāt ap desmit gadus vecas meitiņas, kurām, par spīti lielajam attāluma līdz krastam bija daudz trāpīga roka kā citiem bērniem, jo akmeņi krita bīstami tuvu laivai, laikam jau trenētas.

Ielīdām krūmos pagulēt un nākošajā dienā steidzāmies nobraukt pēdējo posmu, jo jau trijos dienā bija sarunāta tikšanās Nīgrandē. Tā nu braucām cik varējām, labi vismaz, ka Ventas dīķī nebija vēja. Dzeramais ūdens arī bija beidzies, nācās dzert alu, bet par to nebijām noskumuši. Mažeiķu Nafta sagaidīja ar smaku un tikai 2 km pirms Latvijas robežas sākās ilgi neredzētā straume, jo latvieši aizsprostus uzcelt nebija iedomājušies Vēl tikai Lietuvā satikām kaut ko līdzīgu zivju inspektoram, kurš prasīja vai mēs zivis no laivas ķeram, bet kad pateicām – „Mēs – tūristi”, tad vairs neko neprasīja. Uz Nīgrandi paspējām laikā, nobraucām aptuveni 30 km.

Kopā nobraucām aptuveni 130 km, saulē pamatīgi apdedzinājām ausis un secinājām, ka lietuvieši aizsprostu būvēšanā ir nesalīdzināmi radniecīgāki bebriem nekā latvieši.