Tēmas
Jaunumi
Pasākumi
Piedzīvojumi
Ekspedīcijas
Viedoklis
Padomi
Diskusijas
Foto
Kalendārs
Saites
Par klubu
 
Laivas
Laivas
Laivas
   

RegisterLogin
Kāpēc reģistrēties
 
 

EKSPEDĪCIJAS

 

 

Visu laiku lasītākās ekspedīcijas
Beļandkīka, Seļdara, Muksu. Pamirs. [5]
Čeremoša. [16]
Jagnoba, Iskanderdarja, Fandarja. [3]
Kepa - Kema. Karēlija
Pamirs. [1]

 

Aktuālākās tēmas diskusijās
Jagnoba, Iskanderdarja, Fandarja [3]
Pamirs [1]
Adidas Sick-Line Expedition to Siberia, 2009 [10]
Čeremoša [16]
Beļandkīka, Seļdara, Muksu. Pamirs [5]

 

 

Neturi sveci zem pūra! Ļauj mums mācīties no tavām kļūdām kā mēs tev nesakām par savējām... Atsūti mums savu redzējumu par labu laivu, sliktu telti vai izdevušos pasākumu. campo@laivas.lv

 

Beļandkīka, Seļdara, Muksu. Pamirs

Atvars Eglītis, 06.03.2007

Komentāri [5]

 

 

1981.g. ekspedīcijas dienasgrāmata.


Sākās viss kā parasti – iepriekšējā gada rudenī, atgriežoties no pārgājiena. Jau labu laiciņu gaisā lidinās doma par pārgājienu Pamirā, bet problēma ar maršruta izvēli un grupas vadītāja atrašanu. Latvijā oficiāli vēl neviens nav gājis 6. kategoriju, līdz ar to nav tiesību vadīt, lai gan pirms tam mūsējie ir izgājuši Maču - Zeravšanu, Murgabu – Bartangu. Vienīgais, kurš varētu vadīt, ir Kārlis, bet viņš šos abus maršrutus jau izgājis, tāpēc jāmeklē jauns. Tā nu nonācām pie Balandkīka – Muksu, tikai to vēl neviens līdz galam nav veicis. Upes ūdenslīmeņa dēļ dažādā laikā braucamas, bet jācenšas apvienot, lai sanāktu nepieciešamā kilometrāža. Toties dienas nepieciešamas vairāk, kā drīkst, tāpēc nākas „saspiesties”. Pieteikums Maskavas lielajai MKK jāiesniedz jau gada sākumā. Tomēr laidīšot, ja...
Sākam gatavoties – jāizpilda arī mūsu MKK prasības. Kā parasti pirms pārgājieniem Kārļa grupā – Aiviekste katru brīvo dienu + Čeremoša + MKK pārbaude + Aldara tornis + „kalniešu” sacensībās jādabū ieskaite. Ar pēdējo visķimerīgāk, jo mēs viņu „likumus” nezinām. PALDIES tiem tiesnešiem, kuri paskaidroja, kas kā jādara, daži augstprātīgi pateica – jums tas jāzina pašiem. Tomēr ir ieskaite!
Mainās sākotnējie grupas dalībnieki, par laimi, pieļaujamā skaitā un ar nepieciešamo pieredzi, toties jāmeklē cits vadītāja vietnieks. Nekā. Nākas vienam no Pamira grupas līdz rudenim novadīt grupu pa „lielūdens” Sajānu upēm. Izdarīts. Protams, visu laiku vācam skopās ziņas par mūsu maršrutu, gatavojam un meklējām inventāru, t.sk. „klinšu” maršrutiem, arī pārtikas sagāde sarežģīta – to krājam un gatavojam visu laiku. Vēl tāds „sīkums” – papildus brīvdienas kārtējam atvaļinājumam. Tās katrs pelna, kā var – naktsmaiņas, dežūras, donoru dienas utt.
P.S. Toreiz veikalos visparastākā karabīne un repšnores metrs bija jāmeklē vai ar uguni, par pārējo nemaz nerunājot.

 

16. augusts – 24. septembris 1981.gads


Maršruts: Rīga – Taškenta – Andižana – Oša – Sari-Taš – Kara-Kuļ – robežsargu postenis – Kokuibeļ pāreja (1B) – Balandkīka – Seļdara – Muksu – Hodža-Tau – Kandau – Ļahša – Džirgetaļa – Dušanbe – (Maskava) Rīga.
Braucam ar 3 klasiskajiem divnieka (Kārļa izlolotiem) katamarāniem un 1 kanoe jeb „putras gurķi”.


Dalībnieki pa ekipāžām un viņu mugursomu svars (kg) Rīgas lidostā + ceļā iegādātais benzīns (15l), tēja, cukurs, ziepes u.c:
Ojārs Lorencs (49,0) un Kārlis Hercbergs (64,5) + 8 kg
Vladimirs Šļahtins (57,0) un Atvars Eglītis (60,5) + 9 kg
Baiba Bikše (65,0) un Uldis Dimbiers (66,5) +12 kg
Andris Juriks (42,0) un Aivars Budahs (43,0) + 15 kg

 

15. - 16. augusts
Jau dienā pamazām sākam vākties pie K.- mākslinieku darbnīcā, izņemot Zaķi, kurš līdz pēdējam mirklim mājās šuj un līmē telti. Tiek kniedēts, borēts, vīlēts, zāģēts, līmēts, šūts un vēl darīts 0,001 sīkums. Kad pilsētā sāk krēslot un tuvojas pusnakts, gandrīz visas mantas tiek sakrautas vieglajā mašīnā un piekabē, pāris somas un paši – ar 1 taksi un 22. autobusu. Lidostā At. pie mantu kaudzes ar to svaru sarakstu. Tiek spriests par bagāžu un tās noformēšanu. Pašā apspriedes karstumā ierodas daži pavadītāji no Zaķa grupas, t.sk. UŠ-s ar lielu saldējuma vanniņu, ievārījumu un karotēm. Atstājam liekās un saņemam vajadzīgās mantas. Skaļrunis uzaicina svērt bagāžu. Mums par lielu izbrīnu tiek paziņots, ka šim lidaparātam patīkot tikai 20 kg bezmaksas bagāžas (sarakstā bija 30 kg). Nākas piemaksāt, bet kaut kas jau tiek paņemts „maziņajās” rokas bagāžas kulītēs, un var jau iztikt. Sākas iekāpšana – mūs sadzen būrī, pēc tam tikpat ātri atpakaļ. Reiss atlikts uz pāris stundām. Pļāpājam ar palikušajiem pavadītājiem. Tad arī laiks kāpt tajā baigajā trumulī, ko sauc par komfortablu lidmašīnu, pirms tam pierādot milicim, ka tas, kurš ir pases bildē, esi tiešām tu pat pēc „caurskates”. Beidzot lidojam. Orenburgā – stop! Ir arī citi braukt gribētāji. Tad neplānota nolaišanās Aktjubinskā, lai uzņemtu trūkstošo degvielu (degvielas krīze). Taškentā kavējam 2 st., bet varam sasildīties (+35C), joņojot pa lidostu, lai uzzinātu, kā tikt uz Ošu, priecāties, ka bagāža ir vesela, ne velti paši Rīgā iekrāvām. Nav iespējams tikt uz Ošu, tāpēc „evakuēsimies” uz staciju un brauksim līdz Andižanai. Nopirkuši biļetes uz vakara vilcienu, varam slaistīties pa staciju un pilsētu, ēst arbūzus, dzert ļergu, ko sauc par alu, priecāties, ka viss kārtībā. Divatā ar V. taksī braucam pēc benzīna prīmusam uz tanku, kurā to dod kā pa pilienam. Pie stacijas ir peļķe ar ūdeni, tajā jauki pamērcēt kājas. Stāv kaut kāds vilciens uz perona, ķeram mantas un metamies uz 2. vagonu, lai gan uz biļetēm rakstīts 1. (pirmo vagonu nevaram atrast – tāda NAV). Tad tik sākās lielā bļaušana un skaidrošanās ar vagona pavadoni. K. mierīgi sēž un skatās, kas tagad būs. Beigās mēs tomēr tiekam izmesti ārā no pārpildītā vilciena, kad tas jau kustās. Visa operācija ilgst kādas 3 minūtes – iet kā pa elli. Tiek rauts, grūsts, stumts, sviests pa galvu, pa kaklu – ātrāk uz durvīm un ārā. Tā nu sēžam uz perona un gaidām citu vilcienu (Maskava – Taškenta – Andižana) un citas biļetes, kuras varēs dabūt tikai stundu pirms pienākšanas. Guļam uz mantu čupas un pļāpājam. Beidzot garais sastāvs pienāk, tikai ar pirmo vagonu pašās beigās. Sākas lielā auļošana uz otru sastāva galu ar visu iespaidīgo kravu. Kopējā vagonā esam aizņēmuši visus iespējamos augšējos plauktus. Karstums vagonā ir kolosāls, kur nu vēl uz augšējā plaukta – tur var olu izvārīt – sūtam un pūšam. Miegs tā kā nāktu, bet nevar jau aizmigt tajā sutoņā – viss līp pie miesas – gan putekļi, gan netīrās drēbes. Beigās tomēr nogurums dara savu.
U.

 

17. augusts. 617 m vjl. No rīta +10C, dienā +30C.
Pirmā aklimatizācija sekmīgi pabeigta uz vagona augšējiem plauktiem sviedru mērcē. 14.00 pēc vietējā laika esam Andižanā. Vīnogas, arbūzi, melones, manti, alus, gāzētais ūdens. Nokļūšana Ošā nesagādā grūtības. Visi bagāžas nodalījumi pilni ar mūsu mantām. Gardumu cenas (apūdeņotajos tuksneša laukos) pieaugušas divkārt. Tik un tā seko varena izēšanās, sēžot uz mantu čupas autoostā un mainot piepildītās čuguna vāzes-miskastes. Viss līp – sākot no acīm un ausīm, beidzot ar elkoņiem. Mizu un sēklu kalni aug, vēderi vai plīst! Cik labi ir Vidusāzijā! Par braukšanu tālāk – nekas nav īsti droši zināms. Ir aizrunāta mašīna līdz Sari-Taš, bet nekas konkrēts. Nakšņot ievācamies tukšajā autoostā un uz soliem noguļam pāris stundas, līdz mūs izdzen uz ielas. U. pamanās palikt aizslēgtajā autoostā, par to viņu naktī milicija gandrīz arestē.
V.

 

18. augusts. 2200 m vjl. No rīta +8C, dienā +27C.
Oša – Kirgizstanas lepnums, vecākā Vidusāzijas pilsēta, bija devusi mums nakts patvērumu uz trotuāra pie autoostas. Rīta agrumā S. nopērk biļetes uz reisa autobusu līdz Sari-Taš 10.00. K. Pa to laiku aizgājis pie vakar aizrunātās mašīnas. Tagad jāmeklē K. Uz autobusa atiešanas laiku K. parādās un mēs pēc brīža pārblīvētā autobusā traucamies pa brīnišķīgi daudzkrāsainu kalnu labirintu. Kalnu krāsainība mūs sajūsmina un iedvesmo paciest ceļa neērtības. Vienā pieturā, kamēr mēs „kaifojam”, autobuss piekāpis tik pilns, ka pat durvis nevar aiztaisīt. Kā mēs salīdām pa autobusa ventilācijas lūku – pats nevaru saprast. Galapunktā autobusa šoferis piedāvājas mūs aizvest vēl 15 km pāri pārejai par 50,00 rbļ. Mēs priecīgi – piekrītam. Vakarā mūsu pirmā apmetne, kādai tai būs būt veselu mēnesi. Milzīgs lauks, ko ieskauj Pamira grēdas. Spēcīgs vējš gāž no kājām. Pirmo reizi uz prīmusa vāram tēju.
Ai.

 

19. augusts. 3100-3900-3100 m vjl. No rīta +8C, dienā +15C.
Vēlu pamodusies un vēl vēlāk piecēlusies grupa, aklimatizācijai un gara sapurināšanai nolemj uzkāpt tuvākajā kalniņā. Kārtīgi paēduši, paņēmuši līdz pusdienas, sākam rāpties augšā. Pēc 2 stundu kāpšanas altimets rāda 3800, tad nākošais „pakausis”- 3900 ar triangulācijas torni. Paēdam. No visām pusēm tuvojas migla un tumši mākoņi, kas piespiež mūs veikli „tīt makšķeres”. Noguruši, bet apmierināti sabirstam Sari-Taš veikaliņā un patukšojam viņa tomātu sulas krājumus. Pēc tam atgriežamies „saulainajā un ziedošajā” (no iepriekšējās informācijas) ielejā, kas mūs sagaida ar spēcīgu vēju, lietu, krusu, sniegu. Tas turpinās visu vakaru un nakti. Salienam teltīs, palaikam lūkojoties uz vareno Pamira grēdu, ko nevar saredzēt, bet tikai nojaust, domājam par saulaino Markansu līdzenumu, kurā nekad nav sniega.
An.

 

20. augusts. 3100 - 4000 m vjl. No rīta +1C, dienā +10C.
Pamostamies maigā sniega plakšķoņā pa teltīm. Lai izlīstu ārā, ir jāuzvelk „hidra”. Apkārt viss balts un slapjš, jo visu nakti ir žūrējis, bet mēs jau braucām uz sauso Pamiru, ne musonu apgabalu. V. un At. jau „ķer” mašīnas. Pa kādai aptur. Braucam pa 2 vai 1 mašīnā. Kalni ir pasakaini – sniegs izceļ visas „krunkas”. Tur, kur mēs vakar gājām, šodien jābrauc ar slēpēm. Gar ceļa malām stāv skumji, neēdušu aitu un kazu ganāmpulki, līdz pus kājai iebriduši baltajā tūbas paklājā. Ir arī daudz krāsainu jaku ganāmpulku. Kāpums uz Kizil-Art pāreju (4260 m) ir ap 3 km garš un lēzens. Asfalta gan nav, bet izbraukt var, jo buldozeri pastrādājuši godam. Te no visām lēzenajām nogāzēm slapjā laikā var gāzties lejā dubļu straumes, kas visu aizslauka savā ceļā. Mūsu šoferis stāsta, ka pagājušajā gadā viņi (4 mašīnas) nokļuvuši dubļu gūstā – gan priekšā, gan aiz muguras nogāzies pa pus kalnam un bijis jāgaida, kamēr šos izšķūrē. Aiz pārejas – lēzeni uz leju. Parādās Kara Kuļ ezers – indīgi zili zaļās krāsās, krāšņu kalnu (ar ledāju kaklautiem) ietvarā. Pazūd sniegs no ceļa un tuvākajiem kalniem. Te vispār sniegs esot liels retums. Tuvojamies ciemam. Šoferis mūs pieved pie kopmītnes un ēdnīcas. Tur jau pland spilgts karogs – mūsējie žāvē samirkušās lupatas. K. jau paspējis sarunāt mašīnu, kas pēc pusstundas mūs „aizraušot” vajadzīgajā virzienā. Protams, par helikoptera cenu. Saule spīd, vējš pūš dvēseli ārā, bet smiltis un putekļus iekšā. Salst. Žūst gan viss labi. Ezers veļ baltus viļņus baltos sāls krastos. Sūtam telegrammas. U. iegāžas pastā ar visām durvju stenderēm tieši uz pasta veča galda, tā pārbaidot darbinieku, ka aizmirstas lasītmāka. Toties U. dzirksteles nošķīst gar acīm un pierē puns. Pēc krietnas gaidīšanas arī mašīna ir klāt, bet izrādās, ka tā brauc uz Kokuibeļ upi, nevis pāreju. Ķeram nākošo. Tad nu izrādās, ka iepriekšējā tomēr braukusi tur, kur mums vajadzīgs, tikai neesam pratuši sarunāt. Šī apsola mūs pievest līdz pagriezienam un rīt atpakaļceļā bez kravas „paraut” līdz pārejas pakājei. Kad mašīna ir piekrauta ar mūsu un čabanu mantām, ieceltas un pielietas 2 mucas ar dīzeļdegvielu un petroleju (benzīna muca jau bija kravas kastē), iekāpuši vēl 5 čabani, dodamies ceļā ar trešo pārnesumu, jo motors vairāk „nevelk”. Pirmo un vienīgo reizi redzam 3 kalnu kazas – kīkus, kas graciozi „slīd” pa tuksnesīgā ceļa malu. Vējš pūš cauri kā sietam, krata pamatīgi, spiež un duras visās malās, tirpst kājas un rokas no neērtās tupēšanas, drīz kūpam kā miltu maisi, bet visiem acis spīd – tuvojamies taču SĀKUMAM. Pie pagrieziena uz pāreju ir pamests ciems. Laipnie līdzbraucēji mums parāda labāko māju, aizdedzina priekš mums kizjaka ugunskuru, uz atvadām iedod benzīnu. U. nevar ne pazīt – sarāvies, trīcošs, zobs uz zoba nestāv, pat lāga parunāt nevar – esot izpūsts caur un cauri. Saģērbjas, pasildās pie ugunskura, bet labi nav. Steidzīgi vāram vakariņas un lienam migās kopmītnes tipa mājā bez jumta, kā tas še cieņā. Priekš kam vajadzīgs jumts, ja lietus nelīst – tikai vējam ko aiznest – mūsu šofera paskaidrojums. U. t 38,4C. Ik pēc 2 st. Pārbaudām un dodam zāles. Baidāmies, vai tas nav kalnu slimības sākums, jo tad ir traki – esam pieklājīgā augstumā, zemāk nav iespējams nolaisties – visapkārt, simtiem km – plato. Ārstu un transporta arī nav tuvumā. Jātiek pašiem galā, bet vai izdarīsim visu pareizi? Naktī konstatēju, ka arī A. t nedaudz virs normas. Nu ir 2 „barojamie” un dzirdināmie. O. Visu nakti vāra tēju, K. staipa pat skābekļa balonu, bet U. spirinās pretī, tomēr izdodas viņu pārliecināt, ka VAJAG. Pēc trauksmainās nakts t par dažām strīpiņām zemāka, bet... Ir jauna diena.
B(Z).

 

21. augusts. 4000 m vjl. No rīta +1C, dienā +6C.
Trauksmainā nakts beidzas samērā laimīgi, jo nolemtais turpceļš ir ar atpakaļgaitu, bet tomēr uz priekšu. Dienas sākums ar saules lēktu tiek sagaidīts paugura virsotnē, kur abiem ar Ai. lielu lielie prieki. Pāri ezeram Karakula kišlaka virzienā nedaudzu mākoņu pavadībā aust gaisma. Mākoņu malas un kalnu muguras iedegas arvien gaišākas, līdz parādās saule, ar savu spozmi iededzinot ezeru, bet dzēšot sārtos toņus kalnos. Ezera nostūrī atlido 10 pīļu, kas, pamanījušas Zaķi., apsveikušas viņu ar skaļu „urrāā”, aizlido. Braucam uz Kudaras ieleju līdz „savas pārejas” ielejai, kur mūs sagaida bezgala pamatīgs vējš. Mūsu sirdzējiem t0 tā pati, bet pašsajūta uzlabojas. Laikam taču tie pāris simts m zemāk kaut ko nozīmē. Ap 17-iem ducinām atpakaļ uz Karakula kišlaku. Atpakaļbrauciens notiek aukstā pretvējā, kas no Karakula ezera puses vietām izvēršas smilšu vētrā. Tomēr tieši pašā smilšu virpulī par laimi neiekļūstam – kaut kā laimējas izsprukt starp 2 spēcīgiem „stabiem”. Toties priekšā zemi kapā draudīgi melns slīps aizkars. Tas tik mums vēl būtu vajadzīgs! Kā par brīnumu lietus un sniegs mūs neskar. Atkal sveikā! Tinamies un tīstamies. Nežēlīgi putekļi. Robežsargu postenī izdodas sarunāt priekš U. feldšeri, kurš tūlīt arī atnāk, bet, ieraudzījis U. augumu, gluži sakautrējas, jo pats ir apmēram 150 cm slaids. Vakarā neliela sanākšana, jo jūtamies diezgan īpatnēji – kalnu slimības galvenā izpausme – laba apetīte. Jauns atklājums – feldšera ieteikums – 400 + gulēt. Noguruši esam un kārtīgi izpūsti, lai tad arī iet - sabrūvējam groku.
K.

 

22. augusts. 3914 m vjl. No rīta +1C, dienā +20C.
Pamostamies 9.10, ienākot Ai. Brīnāmies – snieg. Aiz loga baigā ziema. Putina bez pārtraukuma. Noskaņojums draņķīgs, jo esam atgriezušies pie Karakula ezera. Paputēja arī plāns par kāpšanu kalnā aklimatizācijai, jo uzsnidzis vismaz 10 cm. Sapazīstamies ar biologiem no Novosibirskas, kas dzīvo kopmītnes gaiteņa otrā galā un pēta mazos dzīvniekus augstkalnu apstākļos. Izrādās, ka pelēm šeit ir 5000 eritrocītu, bet cilvēkiem tikai 500. Ap pusdienlaiku uzspīd saule, sarunājam iet celt sniegavīru. Strādājam ezera krastā. Izdodas kolosāls – visi fotografējamies. Puiši sniegā spēlē kārtis un ķer pigmentus, jo ir pietiekoši silts. U. t ir nokritusies. Ar priekšsēdētāju sarunājam, ka viņiem svētdien (rīt) uz „mūsu” pāreju ies mašīna. Esam priecīgi.
O.

 

23. augusts. 3914 m vjl. No rīta +1C, dienā +15C.
No rīta pēc straujās augšāmcelšanās uzzinām, ka K. vēl ir „temperatūrissindromus vulgaris”. Neko darīt, jāliekas atpakaļ migās. Pēc brokastīm mierīgā garā uzraušamies tuvākā kalna virsotnē un laiski apskatām apkārtni. Uz vakara pusi, kā jau atpūtnieki, sēžam savā istabiņā uz grīdas (te nav krēslu) un raujam vaļā preferansu, daži „tamborē”. Te pēkšņi – atsprāgst durvis un kāds šiki ģērbts vīrietis rāda kādai vietējai „raganai” uz mums tā, it kā mēs būtu kāda sūdu čupa. Neviens tādam starpgadījumam, protams, nepievērš uzmanību. Pēc neilga klusuma brīža blakusistabā atskan briesmīgs blīkšķis. Visi pielec kājās un drāžas uz turieni. Izrādās, ka tā „ragana” ir kopmītnes komandante (to uzzinām vēlāk) un tagad viņa mēģina izkustināt mūsu mugursomas, lai tās izsviestu ārā. Tas viņai, protams, neizdodas, tāpēc nevaldāmā niknumā viņa paķer krāsns kruķi un iesviež to logā. Rūts, protams, neiztur. Te piesteidzamies mēs. Lai niknajai tantei nepiedurtu ne pirksta, U. ar vēderu izstumj saniknoto komandanti laukā, neskatoties uz viņas izmisīgajiem spiedzieniem. Komandantes augums sniedzas nedaudz pāri mūsu jostasvietām. Vēl pēc pāris uzbrukumiem mums un biologu ekspedīcijai iestājās neliels klusuma brīdis. Pa to laiku komandante savāc papildspēkus – atskrien visa Karakuļa „mafija” – 3 komandantes meitas „strādā” kopmītnē par apkopējām, viens dēls par sargu, otrs par saimniecības pārzini, trešais – ēdnīcā. Nu visa ģimene saskrien mest mūs laukā no tukšās kopmītnes tikai tādēļ, ka neesam šoferi. Izrādās, ka šikais vīrietis bijis pārbaudītājs no Ošas autobāzes, kurai pieder šī kopmītne, ēdnīca, un nojume ar remontbedrēm. Atklājušās kārtējās nekārtības un netīrība, kas te valda, tāpēc pārbaudītājs piedraudējis visus atlaist no darba. Tā nu komandante vispirms „ieviesa kārtību” savā ģimenē, pēc tam kopmītnē un pārējā teritorijā. Mēs arī nesnaužam – ar izvērstām krūtīm aizšķērsojam savu gaiteni, biologi – savu. Pēc diplomātisko sarunu beigām (latviešu un tadžiku vai kirgīzu valodā) K. sāk apmācīt vietējos, kā jāuztur tīrība un kārtība telpās. Galīgi izklīdināt „pretinieku” un iedzīt to panikā spēj nez no kurienes ieradies piedzēries robežsargu virsnieks. Uzzinājis, ka esam latvieši, viņš atceras, kā sibīrieši (pie tiem piederošs) ar latviešu strēlniekiem 17-tajā aizstāvējuši Padomju varu. Viņš ir tik sajūsmināts par „balto cilvēku” parādīšanos šajā tuksnesī, solās izdarīt visu – kaut vai uzspert gaisā visu kišlaku. Protams, pasteidzamies nomierināt, teikdami, ka mums ir pavisam prozaiska vēlēšanās – mašīna līdz pārejai. Kopmītnes komandante iztapīgi smaida, tekalē šurpu turpu, izrīkodama savējos. K. viņai rāda, kāda izskatās ar ūdeni un tīru lupatu mazgāta grīda. Noticis brīnums – tante ne vien saprot, bet pat runā krieviski. Ļoti omulīgi patērzējuši (tikai „uzvarētāji”) pie cepumu tortes ar kafiju un... izklīstam kur kurais. Mūsējie salien guļammaisos, apspriežot robežsarga rītdien apsolītās mašīnas atbraukšanas varbūtības koeficientu. Nepaspējuši ne lāgā iemigt, pēkšņi tiekam modināti. Izrādās, ka robežsargu virsnieks atbraucis jau šodien un piedāvā mums visiem pārcelties uz robežsargu mītni. Burtiski pēc 15 minūtēm, par necerētu pārsteigumu virsniekam, visi sēžam mašīnā un traucamies pretī nakts piedzīvojumiem. Tālāk viss risinās kā sapnī – pirts, brīnišķīgas vakariņas un naktsguļa tīros, baltos palagos.
At.

 

24. augusts. 4250 - 4420 m vjl. No rīta +2C, dienā +15C
No rīta tiek kalti plāni tālākai darbībai – mums sola mašīnu ar pavadoni līdz pārejas pakājei. Seko lieliskas brokastis kopā ar vietējo priekšniecību. Gaidam vakardienas autiņu ar visām putekļainajām somām „kuzovā”, bet šis negrib un negrib rūkt - tiek remontēts, valkāts pa pagalmu ar traktoru, bet - nekā. Pienāk pusdienlaiks, atkal tiekam aicināti uz ēdnīcu garšīgi paēst. Tad beidzot varam doties ceļā. Autiņš kratās bez ceļa pa akmeņainā plato putekļiem kā pa skursteni. Visi esam noputējuši vairāk kā ogļrači pēc maiņas – viens otru varam atpazīt tikai pēc acu krāsas un pieputējušas balss. Pēc stundām trim tuvojamies pārejai. Pēdējos km braucam pa gandrīz sausas upītes gultni. Kad lielā kratīšanās ir galā – stāvam pie maza strautiņa akmeņu lauka vidū un kraujam kaudzē savas netīrās paunas. Paņemam vēl no šofera benzīnu un atvadāmies. Paliekam vieni kalna pakājē uz akmeņu čupas, uz kuras ceļam teltis, kurinām prīmusu un ceram, ka tiksim ar visām paunām tur augšā, kur spīd balta sniega karnīze. Atkal vējš sāk pūst kā nelabais, laiks ir auksts kā parasti. Lienam migās un drebināmies līdz rītam, kad sāksies lielais kāpiens. Saldu dusu.
U.

 

25. augusts. 4420-4985-4420 m vjl. No rīta -2C, dienā +11C
Nakts auksta, ūdens spiedienkatlā sasalis līdz dibenam, bet laiks lielisks. Dodamies ceļā. Uz muguras ap 20kg. Jāpaceļas uz augšu par kādiem 500 m, uz pāreju. Ceļu izvēlamies ejot – kur vieglāk uzrāpties. Vietām slīdam lejā pat uz visām četrām, reizēm tiek likta lietā arī virve. Līdz augšai tiekam pa 4 stundām, lejā – 30-50 min. K. un U. pagatavojuši pusdienas. Paēdam. Guļam. Negribas celties. 17.00 otrais gājiens līdz sniega robežai. Ņemam pa 20-30 kg. Šoreiz iet vieglāk, jo zinām ceļu. At. un O. atkal ir uz pārejas. Izskatās, ka ar 3 gājieniem būsim augšā. K. un U. cenšas, bet ar pilnu slodzei nevar rēķināties. Vakariņas, tēja, sausiņi. Teltis.
V.

 

26. augusts. 4420-4985-4675 m vjl. No rīta +1C, dienā +12C
Pirmā uzvaras diena. Vismaz tā mēs domājam, jo Kokuibeļ pāreja (1B) 4985 m, Rīgā skaitījās pie nopietnākajiem šķēršļiem. 14.00 ar visu ekipējumu esam otrā pusē. Pārejas plānajā (kā āža mugura) korē pūš ļoti spēcīgs vējš, brīnišķīgas panorāmas uz visām pusēm. Gribam vārīt tēju, bet aizdegas prīmuss. Ļoti laimējas, ka izdodas nodzēst, lai gan pēc fizikas likumiem tam jau vajadzēja sprāgt. Paveicās arī tad, kad prīmuss pēc At. spēriena nenoripoja no šaurās kores (vakarā ar U. rokām atkal tiek savests kārtībā). Kad pienestas vakar pusceļā atstātās mantas, dodamies veikli lejā, klusā cerībā aiziet līdz pludināšanas, nu (sliktākajā gadījumā) līdz labai nometnes vietai. Kad tiekam garām ledāja malai un pa plašu akmeņainu upes gultni noiets ap 2 km, neparasti dzeltenas pļavas malā izvēlamies nakšņošanas vietu – augstāko pārgājienā – 4675 m vjl. ( pēc A. altimetra). Ļoti daudz kaut kādu dzeltenu lapu pušķu, kas atgādina dzeltenas ūdensrožu lapas, vēl daudz citādu krāsainu augu un ēdelveisu. Atzīšos, ka šajā naktī piedzīvoju augstuma slimību – nakts vidū pamodos no tādas kā slāpšanas, kā elpas trūkuma un nevaldāmām šausmām. Zemapziņā gribējās raut nost telti un skriet kaut kur lejā. Tas ilga apmēram 5 minūtes.
Ai.

 

27. augusts. 4675-4290 m vjl. No rīta -6C, dienā +11C
Beidzot visi esam tikuši pāri pārejai, bet daļa mantu vēl augšā – nāksies iet tām pakaļ. No rīta auksts, bet pamazām diena iesilst. Ejam sešatā pēc mantām. Stundas laikā esam augšā, paņemam mantas un veiklā solī skrienam lejā, lai pēcpusdienā ietu meklēt upē ūdeni, jo nakšņošanas vietā tā gandrīz nav. Paēduši pusdienas, savācam mugursomās pa 45-50 kg un dodamies lejup, cerībā, ka aiz pagrieziena būs ūdens. Cerības nepiepildās. Nākas atzīt, ka uz ūdeni vismaz līdz Tahta-Korum nav ko cerēt. Ap 19-iem, nogājuši 10 km uz leju pa Jangi-davan upi, nospriežam, ka ūdens varētu pietikt vismaz mantu vilkšanai ar katamarāniem pa upi. Pusotra km augšpus mūsu nometnes parādās „konkurentu” grupa no Permas, kura apmaksājusi ēzeļu karavānu pār Tahta-Korum pāreju. A. uz nakti upītē iemērc savu netīro kreklu, lai rīt izmazgātu, bet tas pa nakti piesalst upes dibenam ar visu ledu. Ejam gulēt ar cerību uz „gaišo nākotni” un vēlmi ātrāk atnest iepriekšējā nometnes vietā atstātās mantas.
An.

 

28. augusts. 4290 m vjl. No rīta -3C, dienā +15C
No rīta puiši aiziet uz iepriekšējo nometni pēc atlikušajām mantām. Paliekam divatā ar Kārli. Lāpamies, vāram putru. K, kā „priekšnieks” pieņem vietējos aksakalus, kuri nāk strīpām vien, gribēdami izdiņģēt polietilēna plēves, plastmasas burkas, ķiplokus, cukuru, striķus un sazin ko vēl. Beidzot nāk arī mūsējie, nomet paunas kur pagadās, labu laiku nevar attapties no ātrā nāciena. Tad, krietni paēduši, pošas pie permiešiem, pat savas tulznas nesakopuši. U. teltī izguļ nogurumu, Ai. kaut kur klīst ar kameru, nometnē es viena pati. Un tad sākas – nāk vietējie gani no visām pusēm. Dažs labs nes kanniņu un lakatā iesietu sainīti. Saku, ka „priekšnieki” nupat aizgāja ciemos, bet viņi neko – gaidīšot. Daru visādus vajadzīgus un nevajadzīgus „āra” darbus, ar vienu aci pieskatot ciemiņus un viņu suņus. Beidzot atgriežas Ai. un uzņem valodas ar aksakaliem. Pēc laiciņa atgriežas mūsējie cieminieki – diezgan sašļukuši, jo permieši mūs nolīdzinājuši līdz ar zemi. Viņi noīrējuši specreisa autobusu līdz pašai pārejai, trīs ēzeļus un zirgu mantām pār Tahta-Korum pāreju. Uz grupu 2 profesionāli ārsti, 2 „dāmas”, 2 prīmusi, 2 super tankkuģi – trimarāni (2,5x5,0m) un 13 no kalnu slimības sāpošas galvas. Mūsu katamarāni pagalam apsmaidīti. Estētiskajā izpildījumā mūsējie - iedeguši, bārdaini, ar aplupušiem deguniem, ne tuvu nestāvējuši viņu gludajiem bālģīmjiem. Par garderobi vispār nav ko runāt. Tā nu mūsējie pilnā skaitā un sākas maiņas sarunas ar ganiem. Rezultātā atbrīvojamies no dažiem striķiem, kas mums ir lielos vairumos un tiekam pie 3l airāna un 3 kalnu kazas (kīka) gaļas gabaliem. Gaļa ir saulē un vējā žāvēta, ieguvusi virspusē īpatnēju - zilgani melnu krāsu, iekšpusē – ķieģeļsarkanu. Kad vietējie aiziet, tiek uzrīkots „ātrais” katls un O. ņemas ar gaļu. Tumsā un aukstajā vējā nepacietīgie saklūp ap katlu ar pusmīksto gaļu, ēdot pēc vietējo paražas – ar pieczaru dakšu smalsta karstajā ūdenī. Atskan gan sāpju, gan sajūsmas spiedzieni (ja izdodas saķert kādu gabalu). Visi ļoti apmierināti šmakstina un labpatikā laiza pirkstus. Buljons būs rītdienas zupai. Ar labu nakti!
B.

 

29. augusts. 4290 m vjl. No rīta +1C, dienā +12C
Lielā „utošanās” diena! Parādās arī pa vietējam. Mēs esam kolosālā sajūsmā par Permiešu vareno izdomu – „braukt” ar 2,5 x 5 m trimarāniem (balonu diametrs 80 cm) jau no kanjona sākuma – gluži blakus pietekai, pa kuru viņi nonākuši no Tahta-Korum pārejas. „Varenā straume” šajā vietā sasniedz 1,5-2,0 m platumu, atsevišķās vietās pa vientuļam akmenim. Ūdens upē tīrs, saulē mirdzošs. Pat no rīta uzsnigušais sniegs nebojā omu. Sienam, šujam, kraujam, dalām, pakojam, aizsienam, atsienam, piesienam, pārsienam, līmējam, piepūšam, apgriežam, sagriežam, sakraujam, izjaucam un secinām – arī rīt būs diena, lai pabeigtu sakraut mantas. Grieķiskā tipa vietējais atnes gaļu un airānu un par nepilniem 25 m virves tik priecīgs, ka sola ar puiku atsūtīt piedevas gaļas izskatā. Daudz neticam, bet puikas tomēr atnāk. Pasniedzam viņiem darba pirmrindnieku nozīmītes un vēl šādu tādu nieku. Par šīm „mantām” drīz ir klāt brinza. U. šķiras no lukturīša, jo tas palicis „klibs”.
K.

 

30. augusts. 4290 m vjl. No rīta -4C, dienā +50C
Norit pēdējie sagatavošanās darbi. Pārnesam pendeles uz nākošo līkumu, jo nometnes vietā ir pārāk sekls. Rīts ir auksts, saule parādās reti. Garastāvoklis pacilāts – sākas mūsu sengaidītais brauciens. Permas grupa vēl nerādās, tātad iesim pirmie. Upe sekla, sadalās daudzos strautiņos, dažā ūdens vispār pazūd krasta akmeņos. Pludinam. Laiks nemīlīgs – saule pazudusi mākoņos, auksti. Velkamies pa plakankalni. Viss ir izžuvis un no apkārtējo kalnu ieplakām gaidītais ūdens izčibējis kaut kur akmeņos. U. un B. atpaliek – jālīmējas, jo upes sīkie, bet asie akmeņi kā ar rīvi noplēš vecos ielāpus. Krāces sākas pēkšņi un beidzas mūsu mierīgā dzīve. Upe kā nosēta ar akmeņiem, spēj tik cilāt katamarānu no viena balona uz otru. K. to veic meistarīgi un aiz 7. krāces izvēlamies nakšņošanas vietu. A2 „gurķis” izskatās nožēlojams – brezenta apvalks baloniem noplīsis, pontonu siksnas pārrīvētas. Velkam krastā – jālāpās. V. un At. katamarāns netur gaisu – bieži jāpumpē. Ai. gatavotās vakariņas garšo lieliski, kaut arī vietējie makaroni savēlušies vienā klimpā. Esam pārsaluši, gribās ātrāk ielīst teltī un kaut cik sasildīties. V. un At. aiziet skatīties 8. krāci un konstatē, ka tajā ir vairāk akmeņu kā visās iepriekšējās kopā. Interesanti, kā pa šo upīti brauks Permas grupa ar saviem supergigantiem, kas sver 125 kg bez mantām, rezerves daļām un cilvēkiem? Grupas likstas ar t svārstībām ir beigušās, laikam vainīgs bija augstums. (Spriežot pēc tālākā maršruta – ūdeņniekiem trūkst ūdens, jo tikai „ejamās” dienās vajadzēja atvērt aptieciņu.)
O.

 

31. augusts. 4120 m vjl. No rīta 0C, dienā +20C
Rīts. Ceļamies, ēdam, čammājamies, braucam, velkam, stumjam, ceļam, plēšam, laužam, skrūvējam, līmējam, krītam, skrienam, elšam, blenžam, spļaujam, žāvējam, ēdam, dzeram, guļam. Nakts.
At.

 

1. septembris. 3940 m vjl. No rīta 0C, dienā +17C
Šodien notika tas pats, kas vakar.
At.

 

2. septembris. 3776 m vjl. No rīta 0C, dienā +17C
Naktī snieg. Noteiktajā laikā neviens negrib celties. Sāku gatavot brokastis dežurantu vietā. Izbraucam agri. Otro dienu mūsu ekipāža brauc pilnā sastāvā, paretam solo. A2 mokās, pludinot savu paplato braucamo. Gaidām palielo pieteku Zulumart, aiz tās visi braucam, jo ūdens ir pietiekami. Piestājam pie Busina kanjona. Pirmo pakāpi veiksmīgi nopludinām, bet otrajā katamarānu apmet, mantas pāris minūtes pamirkst ūdenī. Taisām nometni. Mēs esam dežuranti. Jālabo salauztais airis. A. paiet uz priekšu un atgriežas ar ziņu, ka uz „plauktiņa” mēdz sēsties lidaparāti, turpat lēvenis arhāru ragu. Puiši iet skatīties.
V.

 

3. septembris. 3620 m vjl. No rīta +3C, dienā +20C
Rīts. Guļam nelielā, ar biezu zāli klātā laukumiņā. No rīta pamatīgi snieg un līst. Krēslā apgriežu A. zābakus ar zolēm uz augšu. Pēc standarta brokastīm standarta pakošanās un standarta pārvietošanās – 100 m braucam, 150 m velkam (pludinām), līdz piebraucam pie vizuāli ļoti skaista neliela kanjona. Sākas tas ar ~ 2 m ūdenskritumu, tad ~ 300 m krāce, iespiesta klintīs. Izteiksmīgu to dara kapara krāsas akmeņi un asās klinšu kontūras. Mēs „gurķi” apnesam. Pusdienas. Vakarā ap 16.30 pienākam pie liela kanjona. Sākuma daļa (ap 300 m) apnesama. Sakarā ar stāvo augšā un it sevišķi lejā kāpšanu tas ilgst ap 1 st. Lejā atrodu „mumio”, bet K. saka, ka tie esot parasti s... Izberu... un dežurēju.
Ai.

 

4. septembris. 3525 m vjl. No rīta +2C, dienā +18C

Apnesam Kaindi kanjonu. Priekšā pa krastu neizejamais apakšējais Balandkīkas kanjons. Grupa sadalās: V. un At., arī A2 brauc divatā, K. un U. solo, bet B. un O. cenšas pierādīt, ka baumas par neizejamajiem krastiem ir pārspīlētas un iet pa krastu. Tas viņiem veiksmīgi izdodas, lai gan šad tad nākas viņus pārcelt uz pretējo krastu. Pārējie pamazām kuļas uz priekšu. Krāces jau var pa daļai nobraukt, pat tās, kas ar (!!), toties sastopami „bezkrāču” posmi, kur nepieciešams pludināt. Izlūkošanas gājienā es apkampju milzīgu akmeni un gandrīz ar visu iegāžos upē, labi, ka tas pēdējā brīdī apstājas. V. paskatās un noteic, ka man laikam nav kur spēku likt, ja „spēlējos” ar tādiem akmeņiem. Veiksmīga diena, jo noejam labu gabalu no 1. krāčainā Balandkīkas posma. Priekšā jābūt 3 km „gludūdens”, tad pēdējās Balandkīkas krāces un Fedčenko ledājs ar Seļdaru.
A.

 

5. septembris. 3276 m vjl. No rīta 0C, dienā +20C
Tikai no dienasgrāmatas uzzinu, kas šodien par dienu – mums sava laika skaitīšanas sistēma - šodien beidzas dežūra. Lai savlaicīgi pamostos taisīt brokastis, ja nav „bleķa” pulksteņa, lietojam „tējas pulksteni”. U. „modinātājs” nostrādā priekšlaicīgi. Tumsā, lienot atpakaļ teltī, viņš ar zeķainu kāju iekāpj lielā peļķē telts priekšā. Diez, kā tā te gadījusies? Izrādās, ka naktī lijis un snidzis, bet mēs neesam pat dzirdējuši. No rīta ejam pie ugunskura-galda lielajos akmeņos. Tur gaida vēl viens pārsteigums – spiedienkatlā starp smilšērkšķu ogām peld jau beigts žurkulēns (?) ar īsu astīti. U. grib bērt klāt putraimus – gaļa vien esot, pie tam svaiga. Viss beidzas labi – apetīti nevienam nespēj sabojāt. Pēc labas saēšanās O. pēc At. pieprasījuma visiem izsniedz pa metram no baltā ruļļa. Un tad... ar pašu „zav. hoz-u” priekšgalā... Vai tā nav klaja izšķērdība? Sariktējam braucamos un atkal uz priekšu pa nebeidzamajiem akmeņiem, lai arī ļoti krāsainiem. Mēs ar O. atkal pa krastu, pārējie klunkuro ūdenī. Par braukšanu tas nav nosaucams! Tā nu kājnieki un K. mugursoma (ap 40 kg) veic vienu klinšu maršrutu pēc otra, līdz – STOP. Pārāk bieži kājnieki jāceļ pāri upei, tāpēc nolemts tos pārvērst ūdeņniekos.. Mēs beidzot atkal tiekam ūdenī. Sajūta tāda, kā ar smagu mugursomu plecos uz dibena šļūktu pa asu, rievotu veļas dēli. Ir jau arī daži patīkami braucami brīži. Man ļoti patīk „slalomupes”, bet tādas, kurās bez akmeņiem ir arī ūdens. Liekas, ka visas iekšas rauj ārā, kad uzsēžamies uz kārtējiem akmeņiem, kuru te ir kā smilšu graudu jūrmalā. Pēc neliela „bezkrāču” posma prasos malā, jo nervi netur tādu braucamā ģērēšanu. U. nervi stiprāki, arī spēka vairāk, lai varētu vilkt, grūst, celt, stumt utt., pa brīžam - it kā airēt. O. saka, ka viņam tāda sajūta, kā šļūcot pa rīvi. Tā nu atkal abi ejam pa krastu, paldies Dievam un K. – bez smagās mugursomas, toties 100% ekipējumā, pat ar airi. Atkal mums krāšņu klinšu maršruti. Tad braucēji pazūd negarā, bet „indīgā” klinšu šķirbā. Tas esot „Bobslejs”. No augšas starp negatīvām un vertikālām klintīm redzam nelielus ūdens pleķīšus, vietām pretējā krasta klints lejasdaļu, kas iesniedzas tumšā (tātad dziļā) ūdenī. Vienā tādā laukumiņā stāv K. „kaķis”, nākošajā – pats grābstās gar klintīm – izlūko. Zem mums parādās viena roka, tad kāja un At. ķivere, aiz viņa tādā pat veidā V. – tas nozīmē izlūkošanu pa l. kr. Viņi brien pa ūdeni (izmanto zemūdens „plauktiņus”), turoties pie klintīm. Jā, pašam ko tādu darīt ir daudzkārt vienkāršāk un patīkamāk, nekā noskatīties. Sirds trīc par katru viņu soli. U. un A2 vēl stāv pirms tās „šķirbas”. Nokāpju pie izejas – nu daļu var pārredzēt. V. un At. brauc ārā – pakoriģēju ceļu. Izrādās, ka kājniekiem jāraušas atkal augšā un jāmeklē nākošā noeja – aiz kārtējā līkuma ar vertikālu klinti ūdenī. No augšas izlūkojam tālāko ūdensceļu, sameklējam vietu, kur ērtāk pārcelties, atrodam noeju un paejam „Bobsleja” braucējiem pretī. K. un U. ir ārā, bet A2 vēl cīnās ar cirka numuriem platā rāmja dēļ. Beidzot arī viņi ir saulītē, var atviegloti uzelpot. Pamazām, kā pa trepēm visi atkal krītam lejup. „Trepe” diezgan nepatīkama, cilvēki paguruši, tāpēc K. un U. sāk pludināt. V. un At. sparīgi brauc. „Gurķis” (A2) skatās, skatās un arī taisās braukt. Tad K. „kaķis”, kas iet pirmais, izraujas un viens pats dodas tālāk, aiz akmens atstraumē paliekot „karāties”. K. metas pakaļ, bet te ir dziļš – straume gāž no kājām. Bēgli izdodas atgūt, zaudējot 1 prīmusu un kaut kādu striķa galu, kuru K. ir spiests nogriezt, jo tas iesprūdis akmeņos. Viegli dabūt ārā upes „zobos” iesprūdušo nav ko cerēt. Kā pasakā par rāceni: O. > airis > K. > „kaķis”. Sajūtu, kā šī ķēde strinkšķ, bet palīdzēt nevaru – pašai rokās straume spēcīgi rausta „Timu”. Aiz līkuma raušamies krastā zem klints. Teltīm atrodami pat mazi smilšu laukumiņi, arī malkas pietiekami. V. atkal neapmierināts – tikai 3 st. esot strādājuši, vajagot braukt vēl, te neesot laba nometnes vieta utt. K. tikai atmet ar roku un ņem nost kravu daudz cietušajam „kaķim”. Pēc vakariņām neapmierinātība pierimst, jo dienas norma taču izpildīta, saulīte pažāvē slapjās „vešas”, vēderi pilni. Ko tad vēl? Jābrauc tik uz čuču muižu. Kaklu līdz asinīm noberzusi adītā džempera apkakle. Salst.
Z.

 

6. septembris. 3080 m vjl. No rīta +1C, dienā +25C
Jau veselu nedēļu visnežēlīgākajā kārtā plēšam savus braucamos rīkus. Viens vienīgs ellīgs akmeņu krāvums, kuram šur tur pa starpām atrodama pa ūdens lāsei. Saka, ka tējai jau nekad neesot trūcis, lai gan pēc tam līmenis upē arvien krities. Tā turpinām arī šodien. Pārairējam uz otru krastu, tur O. dodas parastajā „pastaigā” pa akmeņu krāvumiem bez ūdens, es ar „kaķi” – pa krāvumiem ar ūdeni. Bieži nākas tā nocilāties pa akmeņiem, ka baloni kļūst gluži sausi un „kaķis” droši vien nevar saprast, priekš kam tas domāts – te tik ceļ, velk, stiepj, bīda pa kailiem apaļiem vai gareniem akmeņiem .Arvien biežāk pienāk nākošā kājnieku pārcelšana pār upi. Pie līkuma rēgojas sarkanās mices, kas mums liekas diži neērtas, sevišķi atpakaļmanevros. Jūtams kaut kas nelabs un tā arī ir – A2 nopeldējušies, pie tam Ai. žāvē savus kino piederumus. Priekšā nelabs līkums, kas ieiet kanjonā. Akmeņu par daudz nebūtu, ja būtu vairāk ūdens, bet, tā kā ūdens nav, tad striķītī pludināmies uz „miera ostu”. Tad sēžamies „zirgos” un braucam uz l. kr. Esam kanjonā. Tālāk – piepludināšana un pārcelšana ~ 3 m augstam bluķim. Aiz tā – eleganta „kaķu” nomešana. Izdodas labi, tikai fotosoma sadomā ierīkoties ērtāk un apveļas savos valgos. Tā dažam foto ticis pa ūdens pilei un nākas šos izžaut saulītē. Pusi dienas turpinām kulties pa priekšpēdējo Balandkīkas krāci, kas ar divām (!!) un secinām, ka upe joprojām tek, jeb, pareizāk sakot, lēkā pa akmeņiem 100-200 m dziļā, diezgan plašā kanjonā. Uz beigu galu klinšaino nogāžu un vertikāļu augstums palielinās, atsevišķās vietās pat līdz 300-400 m. Pēcpusdienā upei it kā jānomierinās, bet ūdens trūkums pamatīgi jūtams, taču pārkraušanas vairs nav vajadzīgas un kustības ātrums pieaug. Kājāmgājēji sāk atpalikt. Tiek nolemts viņus savākt uz braucamajiem. Nobraukuši kādus 10 km, secinām, ka priekšā vēl kādi 5 km kanjonā. Pēc tam upe izskrien plašā ielejā, kuras nogāžu stāvums un augstums sasniedz draudīgus lielumus, bet upe sadalās attekās. Kā par brīnumu atrodam pa tērcei, lai izsprauktos un tiktu uz priekšu. Pirmoreiz izbraucam pat caur krūmiem, lai gan tiem pamatīgi ērkšķi. Kad jūtamies kārtīgi nosaluši, gaidot „gurķi”, meklējam apmetnes vietu. Priekšā diezgan tālu krūmi un akmeņi ierobežo, liekas, diezgan līdzenu laukumiņu. Tas būšot īstais. Nākošo dienu nolemts izmantot atpūtai un remontiem. Priekšā redzama gala morēna. Fedčenko klāt gan! Slaidas smailes noslēdz plašo ieleju ar stāvām nogāzēm. Upe aiztek kaut kur pa labi.
K.

 

7. septembris. 2890 m vjl. No rīta +3C, dienā +25C
Pirmā atpūtas diena pēc triju nedēļu cīniņiem iekrita saulaina un silta. Viss noplīsis un noplēsts – jālāpa. Tīrās šausmas – izdilis līdz pēdējam. Pirms pusdienas es, V., A., S. nolēmām aizskriet 3 km no nometnes apskatīt Fedčenko ledāju. Pārceļamies upei. Priekšā iespaidīgs skats. Pārsteidz tas, ka cerēju ieraudzīt ledāju, bet tā vietā – netīrs akmeņu šļūdonis ar daudziem strautiņiem, kas ar drausmīgu spēku tiek izspiesti no ledāja apakšas un veido 17 km garo Seļdaru. Virzāmies augstāk pa ledāju un tikai tad saskatām tā gigantiskumu. Mūsu skatam atklājas plaisas un piltuves, kurās krīt iekšā arī lieli akmeņi. Jārāpjas pa stāvām akmeņu nobirām, kas visapkārt lēnām brauc uz leju, jo apakšā ir „dzīvs” ledus – caurspīdīgs, iezilgans. Augstāk ir ezers ar stāvām ledus sienām. Ūdens ezerā un Seļdarā ir ar smilšu daļiņām, tāpēc kafijas krāsā. Piecos atgriežamies nometnē un sākam lāpīt katamarānus, jo rīt mums grūts pārbaudījums – Seļdara un Muksu. Ļoti interesanti uzvedas viena cielava – vairākas reizes ieiet teltī un nebaidās ne no kā. Interesanti, ko viņa tur meklē? Vakarā K. sūdzas, ka saulē esot kārtīgi apcepinājies. Ne tikai viņš vien...
O.

 

8. septembris. 2890 m vjl. No rīta +5C, dienā +22C
Laiks kā uz pasūtījuma – saulīte silda kā vasarā. Upīte tek tīri veikli uz leju, tikai stipri līkumota. Pēc 3 km klāt ir arī krācīte, kur sākas lielā dubļu upe Seļdara. No kreisās puses, apdullinoši rēcot, ar lielu spiedienu sāk gāzties dubļains ūdens un dzidrā upe pārvēršas par vienu lielu, strauju dubļu masu (Muksu-kolas koncentrāts). Kalni ir abās pusēs ielejai, pa kuru ar lielu ātrumu gāžas šī biezā, pelēkbrūnā lavas, ne ūdens, masa. Parādās milzīgi viļņi, kas haotiski vandās pa upi un ir tīri bīstami. Upe tālāk sadalās seklās attekās, kurās sprīža dziļuma straume ir tik spēcīga, ka gāž no kājām. Tā nu mēs nesamies uz leju kā ar bānīti, spēj tik manevrēt – kur dziļāks. Iet uz leju grabēdams. Straume pa gultni veļ akmeņus. „Gurķis” trāpa attekā, kas to aizved uz otru krastu, bet pēc laiciņa ir atkal klāt. Pabraucam garām meteostacijas mājiņai. Gar krastu parādās kociņi un krūmi. Straume mežonīgi rauj uz leju un esam jau Muksu. Ir arī pirmā krāce, kura kartē nemaz nav iezīmēta. Ūdens masa ir stipri lielāka kā iepriekš. Nu tik ir ko darīt. Viļņi tādi, ka labāk nemaz iekšā nelīst, jo, kas zin, kā tas var beigties. Tā kuļamies uz priekšu pa ūdeni un reizēm pa krastu, „kaķi” striķī turot. Šķērsojot upi, mūs straume uznes lielam, slīpam akmens bluķim, lai gan pāri spēkiem cenšamies izvairīties. Ar rokām pieķērušies akmenim, karājamies un turam „kanti”, lai otru balonu straume „nenorok”. Bet nost arī jātiek, cik tad ilgi tirināsies! Sestais prāts un netveramas maņas palīdz izkustināt straumes cieši „pielīmēto” Timu, to neapgāžot. Brīnumainā kārtā izdodas veiksmīgi nošļūkt pa slīpo vilni gar akmens sāniem. Laimīgi, ar trīcošām rokām un kājām piestājam krastā pie pārējiem. Pirmās „ūdenskristības” esam saņēmuši. Diena iet uz vakarpusi un klāt ir krāce, kas esot kartē iezīmēta. Aiz tās būs nometne. Krāce spēcīga. Zaķis redz, ka O. un K. iet švaki pa „mucām” un nav ar mieru tur braukt. Ņemam striķī un nopludinām kādu gabaliņu, tad braucam tālāk. Otrpus upei augstā krastā ir nometnes vieta. Gar krastu mētājas visāda draza no iepriekšējās grupas. Ir ugunskura vieta. Esam krastā, gatavojam vakariņas, jo esam dežuranti. Pie piena klimpu bļodām apspriežam šīsdienas notikumus – ir nobraukts ap 40 km. Kad ir jau krēsla, jācep vēl olas. Tā nu tikai tumsā paēdam otrreiz un ejam gulēt, jo rīt atkal jābrauc pa trako upi uz leju, leju.
U.

9. septembris. 2530 m vjl. No rīta +6C, dienā +16C
Kārtējais „bezkrāču” posms. Tā dubļu upe nesas kā traka, burbuļo un griežas putojošās bedrēs. Apkārt monumentāli drūmas kanjona sienas. Braucam. Vai braucam? Vai vispār šeit var braukt ar šo mazo, ļengano kuģīti? Liekas, ka ne. Tas vairs nav sports. Nekāda slaloma tehnika, nekādi cilvēka spēki nevar pretoties šai drausmīgajai straumei. Vai kāds mūs vada? Neviens. Liekas, ka mēs divatā veicam šo pārgājienu. Cik vientuļi un mazi mēs esam uz sava katamarāna! Vai kāds mūs izglābs? Vai mēs spēsim kādu glābt? Ja nu kas? Negribas par to domāt, bet velti... Nu jau esam garām tai vietai, kur maskavieši 1978. gadā nolēma, ka ar PSN tālāk nav iespējams braukt. Šī ir pēdējā vieta, no kuras, gan ar grūtībām, vēl var atgriezties uz meteostaciju. Bet mēs vēl ejam. Priekšā krāce „Ātruma nobrauciens”. Upe sagriežas kolosāli lielā vilnī, kas, liekas, var apgāzt pat tvaikoni. Tikai labajā pusē brīva eja. Turp! Bēgam no viļņa. Pie velna visu slaloma tehniku! Šeit virza šausmas! Vēl! Vēl! ...Kur nu... Nekas nelīdz! Liekas, ka upē tek nevis ūdens, bet kaut kāds riebīgi lipīgs un biezs ķīselis, no kura nekādi nevar tikt laukā. Cilvēks nekad neizmanto visu savu spēku. To var panākt ar dopingu. Dažreiz to var bailes, izmisums vai naids. Jā, naids! Jūtu, kā lokās cietā duralumīnija airis manās rokās, jūtu, ka pietiek naida to salauzt. Nedrīkst! Bet vilnis arvien tuvāk un tuvāk. Par vēlu... Mēs burtiski ielidojam ar kreiso sānu viļņa sienā. Liekas, ka aizķeram tikai pašu maliņu... un pazūdam brūnajā ūdenī ar visām galviņām. Te nostrādā kaut kāds, gadiem sakrātās pieredzes instinkts – pareizais airu dūriens... un mēs jau iznirstam aiz viļņa – galīgi slapji, bet „zirgā”! Klāt vakars, beidzot esam visi kopā. Katrs domā savu domu. Nometnē klusāks kā parasti.
At.

 

10. septembris. 2508 m vjl. No rīta +4C, dienā +17C
Ceļamies ļoti agri, jo esam dežuranti. Priekšā Fortambeks. Līdz tam apmēram 6 km. Ja iesim kā vakar, vairāk par 4 km nenoiesim. Krāces viena aiz otras, vieni kanjoni. Priekšā – Et-su, bet tālāk 51-53. krāces – ieeja Fortambekā. Et-su diezgan briesmīgs – vidējā pakāpē ap ~ 2 m kritums un pamatīgs katls aiz tā. Izlūkošana pa l. kr. noskaidro, ka labāk virzīties gar kr. kr. – tur nav jāpaceļas no upes apnešanas sākumam. L. kr. klints vertikāli pazūd ūdenī. Pārprāmējamies, negaidot komandu. Ka to nāksies visiem darīt - pats par sevi saprotams. Pat ja būs jāapnes Fortambeks, jāprāmējas pie mums. K. „noslinko” un ar pārējiem paliek l. kr. – tas nozīmē zaudēt veselu dienu, lai gan ar produktiem diezgan trūcīgi – lieku nav. Kādas korekcijas ienesīs Fortambeks, nezinām. Nekādi žesti nepalīdz „pierunāt” K. Ietiepīgs kā velns. Dusmīgi pa k. kr. pludinām vienu pakāpi aiz otras. Nakšņojam dažādos krastos, tikai mēs atkal vairāk, kā šodien pienācās, noguruši un neēduši, jo produkti palikuši l. kr., bet savus pludinot noslīcinājām. Ejam apskatīt Fortambeku, kamēr citi tajā krastā „stiepj gumiju”. Pusnaktī liekamies gulēt.
V.

 

11. septembris. 2380 m vjl. No rīta +60, dienā +20C
Dienai sākoties, tiek izvirzīti divi sevišķi uzdevumi: 1. apvienot vakar sadalījušos grupu, 2. izlūkot vienu no ievērojamākajiem upes akcentiem – Fortambeka kanjonu. Par ievērības cienīgu notikumu uzskatu „zelta skalojamās” siles atrašanu līdzās mūsu telšu vietai. Cilvēku roku darināts priekšmets tik skarbi tuksnesīgā vietā izsauc pacilājumu jau pats par sevi, bet, ka vienkāršais pārplīsušais koka gabals salāpīts ar speciālām kaltām skavām, gribot negribot izsauc apbrīnu un cieņu. Tā dēļa gabala un cilvēka vērtība, kurš ar viņu strādājis šajos apstākļos, neizmērojami pieaug. Pārceļamies uz kr.kr. Iekārtojam telšu vietas ½ km augstāk par V. un At. Nekādu domstarpību, nekādu aizrādījumu vai pārmetumu starp opozīciju un priekšniecību. Brokastis un – uz priekšu – uz Fortambeku. Tas visiem skaidrs, ka šoreiz mums tas nav braucams. Tātad ne izlūkošana, bet acu priecēšana par varenāko kanjonu. Nekur tālu neviens netiek lielo akmens bluķu un stāvo nobiru pēc. Tādēļ pie ieejas visi fotografē un mēģina iejusties aiz tā līkuma, kuru var pārredzēt. Uz lielo izlūkošanu, ar virvi pārī sasējušies, aiziet At. un K. B. ar U. iet skatīties pacelšanās vietu apnešanas sākumam, kas arī, kā izrādās, nav tik vienkārši. Vakarā, viens pats tumsā ejot gulēt uz V. un At. telti, diezgan pamatīgi apmaldos. Lepni atteicos gulēt pie O. un K. Atgriezties tagad neērti. Telts bija uz trešās terases lejā, bet es domāju, ka viņas ir tikai divas. Ap stundu klejoju mēness gaismas apstarotos ērkšķu un akmeņu klajumos. Galīgi apmaldīties gan nevar, jo vienā pusē stāvs krasts, bet otrā – upe. Tomēr emocionālais pārdzīvojums – ievērības cienīgs.
Ai.

 

12. septembris. 2380 m vjl. No rīta +7C, dienā +25C
No rīta sākam gatavoties Fortambeka apnešanai. Jau iepriekšējā vakarā daļa mantu tika uznesta augšā. Tagad ar atlikušajām mantām uzkāpjam vienu „plauktiņu” augstāk, no kura ar virvi somas paceļam uz nākošo. Daļa grupas cērt pakāpienus un ierīko virves divkājaiņu apejai. Beidzot viss un visi esam uz otrā lielā „plaukta”. Varam iet uz pāreju, kas no šejienes jau labi redzama. Līdz tai ~ 350 m pa vertikāli un ~ 3 km ceļa. Pacēlums nav sevišķi stāvs, bet garš un pamatīgi nogurdinošs, pie tam ir karsts un dežuranti svara samazināšanas dēļ mūs atstājuši bez ūdens. Ap pusdienlaiku esam uz pārejas, aiz tās nākas traversēt ļoti stāvas, riebīgas nobiras, kas beidzas tieši upē. Niecīgā taka, kas veda no pārejas, pēc 200 m pazūd nobirās. Līdz upei ~ 400 m pa vertikāli. V. pamanās nokrist, pie tam veiksmīgi – nenoripo lejā. Toties pamatīgi nobrāž apakšdelmu – piedzen ar akmentiņiem un smiltīm. Noteikti jāiztīra, bet kā? Ūdens mums nav, bet tabletes, lai tās izkausējot, iegūtu ūdeņraža pārskābi, ir. V. nākas parādīt vīrišķību – izmazgāt lielo brūci ar tīru spirtu. Darīts. Tālāk uz leju pa smalkām nobirām. Nolaidušies ~ 250 m, nokļūstam uz „plauktiņa”, pa kuru ejam bez jebkādām takas pazīmēm, tomēr diezgan veiksmīgi nokļūstam uz nākošā „plauktiņa”. V., izrāvies priekšā, jau sasniedzis augsto Muksu krastu un ar zīmēm rāda ērtāko noejas vietu. Izmantojot virves, tas veiksmīgi izdodas. Pa to laiku V. iesmēlis armijas katliņā šļakstīti Muksu-kolas, kas kalpo par papildus stimulu nolaišanās paātrināšanai. Katram iznāk pa malkam. Cik labs! Pat nepamanām, vai smiltis čirkst zobos, vai ne! Ar „labiem” vārdiem pieminam „kalniešus”, kuri mums neieteica ņemt 100 m virvi, bet tikai 40 m. Tikai ar garās virves palīdzību spējam sasniegt ūdeni, kas atrodas 60-70 m zem mums. Visi kritiski aplūkojam „tiltu” pār Fortambekas upīti – no diviem baļķēniem sastiķēts, ~ 60 m augstumā virs kaut kur dziļi lejā rēcošās upītes kanjona malas. Beidzot, padzērušies Muksu-kolu un paēduši, ejam gulēt.
A.

 

13. septembris. 2360 m vjl. No rīta +8C, dienā +21C
Rīts sākas ar varenu blīkšķi – kaut kas krīt un rīb. Tā K. visus ceļ augšā, jo nu vairs nav lepnās plosta aira plāksnes, ko vedām līdz no pēdējās maskaviešu nometnes vietas, bet atstājām pie ieejas Fortambekā, gan bez pilna uzraksta „Каньон Фортамбек. Вход закрыт на ремонт. Ремонтирует фирма РОР г. Рига”, jo tas metāls bija sasodīti ciets, nācās uzrakstu saīsināt. Pēc vakardienas trakā stiepiena – žonglēšanas ar smago mugursomu birstošajās nobirās, visi kauliņi kā izņurcīti. Šodien mums jāgatavo brokastis, bet nav ūdens, tas atrodas vai nu Muksu vai Fortambekā ~ 60 m zem mums. Lai pie tā tiktu, vajadzīgs garais oranžais striķis, divi vīri un ātrivārāmais katls. To ūdeni, ko vakar vakarā pa krūzītei sasmalstīja brokastīm, tumsā, starp „klimpu” tūrēm, pa dienu izkaltušais bars izsūca. Pārējie arī palēnām mostas, lien ārā no teltīm, skrien... nevis aiz akmens, bet skatīties, vai baļķēni pār Fortambeku vēl savā vietā. Tiek sanesti striķu kalni, staigāts, domāts, spriests, noraidīts un par labu atzīts. Pat klinšu āķis tiek dzīts liela bluķa spraugā. Paēdam brokastis un tad... sākas. Pirmais pāri baļķim lien At., piesiets striķī. Viņu drošināt mēģina V. un A., Ai. ar kinokameru un es ar daudziem fotoaparātiem. Pārējie tur īkšķus. Aizturam elpu – klusums, tikai lejā rēc upes. Diez kas nav – tas niecīgais baļķēns veido ne visai pārliecinošu tiltu virs ~ 60 m dziļā Fortambekas kanjona, kura vertikālās un vietām negatīvās klintis grimst krēslā, bet apakšā trako mežonīgā upīte. Beidzot At ir laimīgi ticis pāri un kārpās augšā pa negatīvo klinti uz „plauktiņu”, iekabinājies maskaviešu atstātajā klintsāķī. Arī tas ir padarīts. Tagad lien V., At. drošina – nu jau arī no tā krasta. V. pie jostas, kā adatai caur aci izvērts garais oranžais striķis, kas viņiem abiem tajā krastā jānostiprina un jānospriego, lai var dabūt pāri smagās somas un mūs. Tiek atkal piņķerēti striķi, dzīti klinšu āķi un kanjonam pārkliegti vērtīgi padomi un iedarbīga kritika. Iznāk varen sarežģīta sistēma, līdzīga zirnekļu tīklam, tomēr darbojas nevainojami. „Kalnieši”, tādu „brīnumu” ieraudzījuši, droši vien saķertu galvas. Ūdeņnieki – neko – tikai pakasa aiz auss, liek prātus kopā un pa savam būvē augšā „šedevru”. Pārceltuve gatava. Sākam sūtīt kravu, uz karstām pēdām novēršot neprecizitātes. Veicas varen labi. Tad pārspriego virvi un – kārta „dzīvajai” kravai. Iet bez aizķeršanās. Priekšpēdējo pārsūtam Ai., piekarinot pie striķa, bet rokās iedodot kinokameru, lai uzņem bezdibeni un savas izjūtas, karājoties virs tā. Pēdējā šļūcu es, jo man vismazākais „dzīvsvars”. Noņemu papildus drošināšanu ap lielo akmeni. Paliek tikai mūsu pirmoreiz dzīvē iedzītais āķis un firmas POP titāna gredzens. Puiši pārspriego virvi, liekot no droša attāluma uzmanīgi vērot āķi. Nekas briesmīgs nenotiek, tāpēc karinos pie virves, pēc striktas pavēles skatoties uz āķi. Bet reizē to nevar izdarīt! Liekas, ka viss ir labākajā kārtībā. Braucu. Sajūta tik pat parasta kā vasarā Bauskā, kur vajadzēja pāršļūkt no viena koka uz otru sprīža augstumā, jo puiši mani tik veikli pārrauj pāri, ka ne apskatīties nepagūstu, kur nu vēl kaut ko apcerēt. Sākam ņemt nost „zirnekļa tīklu”, bet Ai. atceras, ka aiz uztraukuma (pirmoreiz piedalījās tādā pasākumā) atstājis tajā krastā kaseti ar tikko uzfilmēto. Ko nu? At. uzreiz gatavs vēlreiz iet pār baļķi gan turp, gan atpakaļ, bet mēs tomēr vairāk uzticamies āķim. Spriegojam virvi no jauna. Pāri dodas At., jo viņš arī ir no „pavieglajiem”. Šoreiz ir jāvelkas ar rokām un kājām. Kad kasete atrasta un zibenīgi nogādāta aizmāršīgā autora rokās, var savākt visus striķus. Pa to laiku tūrā jau apmainīta Lukanova zīmīte. Kāpjam augšā, tur paēdam pusdienas un ripojam lejā līdz upītei, kas ir tik plata, ka ar pāris normāliem jeb vienu lielu soli var tikt pāri. Jā, pa ceļam bija viena nepatīkama grava ar nogruvušu taku. Nācās kārtējo reizi cirst un rakt ar airi pakāpienus, psiholoģiskai drošināšanai nostiept virvi. Šodiena salīdzinājumā ar vakarējo ir viegla – kā diena pret nakti – nesalīdzināmi vienkāršāka iešana, nav jāžonglē ar ~ 50 kg uz muguras. Liekas, ka virves dejotājam ir vieglāk – virve taču ir nekustīga, nevis ripo un slīd uz visām pusēm, bet apakšā bieži vien ir tīkls, nevis simtiem m augsta, stāva nogāze, kas visbiežāk sākas mākoņos un izbeidzas upē. Ja gadīsies nokrist, tad smagā soma mirklī, kā nevarīgu kaķēnu noraus lejā. Tāpēc NEDRĪKST krist. U. saka, ka šodien mums karaļu ceļš zem kājām. Lēkāt pāri akmeņiem un līst caur ērkšķiem, kuros U. neuzmanīgi sapinas un iegāžas ar visu somu, tomēr ir patīkamāk, jo tas viss notiek jau „mūsu” upes – Muksu krastā. Vakarā garastāvoklis visiem pacilāts, jo atkal esam pie „savas” upes, neesam pārguruši. Teltis ceļot U. un O. jau atrodas Dušanbē, kur mazgājas pirtī, dažādās sabiedriskās iestādēs nobauda gardus ēdienus un dzērienus. Vakariņās makaroni ar sublimētu gaļu un sviestu. Divreiz padzeram tēju - vienreiz ar cukuru. Papļāpājam un ejam gulēt.
P.S. U. visu nakti esot stiepis kaut kādus maisus augšā pa nobirām, pēdējais nez kāpēc bijis pilns ar vistu mēsliem. Tas bijis jāuznes līdz kaut kādai mājiņai, kas, izrādās, pati lēnām slīdējusi pa morēnu uz leju. Bijis jānes vien arī pati māja uz augšu, tomēr tas, par laimi, izpalicis, jo K. mani modina, kā vakarā sarunāts, lai paspētu uzrakstīt dienasgrāmatu. Ai. auro, lai gatavojoties uz 12 km stiepienu. Jāpaunojas.
Zaķis.

14. septembris. 2290 m vjl. No rīta +8C, dienā +23C
Ar lielu apņēmību cenšamies realizēt iepriekšējās dienas plānu. Rīta vēsumā tas izdodas diezgan labi, jo takas profīls samērā pieņemams – vai nu pa akmeņiem gar upmalu ar nelieliem pārlēcieniem virs pamatīgiem klinšu bluķiem visdažādākajos pasteļtoņos – rozā, baltos, zaļganos, iesārtos, vai nu pa kādu zemu plauktiņu, kas samērā līdzeni aizved pie smilšu laukumiņiem. Vienā vietā pat kaut kas līdzīgs purvam – zeme mīksta, lēnām ieslīgst zem gājēju kājām, kam tās pašas „nelielās” tašas uz muguras. Dienas otrajā pusē sākas pacēlums pie Hodiršas kanjona. To ievada avots upes l.kr. un vasaras mītnes birzs. Upes krastus savieno izteiksmīga trose, kas abos galos pabalstīta ar tiltiņa paliekām. Pusdienas. Ūdensgaitās izbaidu 3 irbes, kas tikai ar pūlēm spēj pacelties gaisā. Kas būtu... ja būtu, bet, tā, kā nav... tad arī nav... Sausā gultne ved augšup un aizaugušās takas paliekas liecina par kādreizējo apdzīvotību. Nolaižamies ar nelielu aizkavēšanos un upes malā jau domas par snauduļošanu. Uzbūvējam mini pirtiņu, atrodam laukumiņus teltīm, malkas papilnam. Pat garšīgas mežrozītes tiek liktas uz mēles gala. Vakarā garu garās pārrunas ar Ai. par nākotni, pagātni un kalniem.
K.

 

15. septembris. 2390 m vjl. No rīta +8C, dienā +26C
Hodirša tik ir upīte! Pa to mums jālaižas uz leju kājām. Smeldz visi locekļi, nesot smago mugursomu. Jāvelkas uz leju ~ 1,5 km, lecot no viena akmens uz otru gan tāpat, gan ņemot palīgā striķus. Hodiršu ar striķiem traversējam 8 reizes. Sākām 11.00, beidzām 19.10 Muksu krastā. Te maskavieši bez braucamajiem gāja 2 st., mums ar smagajām somām vajadzēja pavadīt visu dienu. Upīte sastāv no vieniem ūdenskritumiem. Nevis tek, bet gāžas kā viens ūdenskritums. Gadās pat tādi akmeņi, kuriem lienam pa apakšu. Pusdienas 15.00 uz milzīga plakana akmens, zem kura ūdens krākdams gāžas ar lielu spiedienu. Dabūjam vienu otru raut pāri ar airiem, ja sprauga starp akmeņiem gadās lielāka. Hodiršas kanjons (pacelšanās un nolaišanās) mums maksāja divas dienas, bet nolaidāmies tikai par 150 m.
O.

 

16. septembris. 2260 m vjl. No rīta +9C, dienā +26C
Kā vienmēr uzmostamies „Melnās jūras smiltīs”. Kā jau īsti atpūtnieki, pulksten 11.00 sākam virzīties uz Irgetas pusi. Visiem kājas izļurkājušās un dažiem pat sāk locīties uz otru pusi.
At.

 

17. septembris. 2220 m vjl. No rīta +10C, dienā +30C
Diena sākas kā parasti ar brokastīm, kas paliek ar katru reizi „šķidrākas”, jo iet jau uz beigām pārgājiens. Šodien kļūs zināms, vai varēs tālāk braukt, vai turpināt kājām uz mājām. Tikai tāds „sīkums” priekšā – jāpaceļas pa vertikālu noskalotu akmeņu un grants sienu uz augšu par m 70-80, pa apšaubāmu taciņu ar balkoniņu augšā un tad – uz priekšu – uz upi. Kad ar citu biedru palīdzību arī pats esmu ticis augšā, varu palīdzēt O., kurš ir apķēris akmeni grūtākajā posmā un netiek ne uz priekšu, ne atpakaļ. Kad visi ir augšā un elpa ievilkta, var tīri jautrā garastāvoklī soļot lejā pa nogāzi uz upes pusi, kas ir tepat netālu lejā. Pa ceļam gadās sīkums – ejot pa upīti uz takas sākumu. Lecot pār strautiņu no K. somas izkrīt iepriekš noslīcinātā prīmusa katliņš un jautri nokūleņo lejā uz upi. Pēc kāda laiciņa pa ieplaku laižamies lejā arī mēs, tikai par agru, jo priekšā ir otra grava, kas jāšķērso pa augšu. Tāpēc atkal uz augšu, pāri un tad uz leju līdz Muksu, kas apakšā krāc tīri spēcīga. Ir tieši pusdienas laiks, pašiem arī jāvāra, jo esam dežuranti. Pa to laiku visi gatavojas „ūdenim” – tiek likti kopā rāmji, pūsti baloni. Kad ir apēsts pusdienu borščs, arī braucamie ir gatavi un var jau likt ūdenī. Priekšā divas pārgāzes ar mucām un piespiedi pie klints l. kr. Kad ir izpētīts un apspriests, kā braukt, pirmie upē dodas V. un At. Es ar K., krastā stāvēdami, labi redzam, kā pa upi uz leju aiz pirmās krāces peld katamarāns ar baloniem uz augšu, diviem peldoņiem un vienu airi rokās. Tad tas ir sakārtojies, lai veiktu kārtējo krāci kā nākas, izdara to un piestāj l. kr. Stāvot un skatoties, gar akmeņiem aizpeld airis, bet nepaspēj to noķert, jo straume ir pārāk ātra. Redzot, kā mutuļo mucas, tiek pieņemts lēmums šo posmu man un Zaķim apnest. Pārējie brauc uz leju pa malu, pārceļot „kaķi” akmenim un tiek cauri. Kad ir pagājusi kāda stunda un ir apnestas pēdējās paunas, var braukt uz leju, tikai tā braukšana nesanāk visai tālu, jo pie līkuma, kur ir sašaurinājums un pamatīgi stāvviļņi vienīgajā vietā, kur būtu braucams, ir muca un piespiede pie klints. Tā kā straumes ātrums ir liels, tad tikt garām mucai uz upes vidu ir praktiski neiespējami. Jāņem vien paunas pār muguru un jānes uz drošāku vietu, kur varētu braukt tālāk. Vakarā pie ugunskura noskaidrojas, ka sveikā ticis cauri tikai „gurķis”. K. un O. peldējuši, V. un At. tikuši cauri ar vienu piespiedi pie klints, bet tā, ka rāmis šķīlis dzirksteles gar akmeni. Sāk jau krēslot un ir jāsteidzas uz priekšu, bet kur tu ātri tiksi, ja jāraušas pāri akmens bluķiem ar visām paunām vairākas reizes. Augšā virs krāces laikam dzīvojis kāds plēsoņa, jo visapkārt mētājas daudz kaulu un ragu. Skats nav no jaukākajiem. Kad jau ir krietna krēsla, tad var braukt pēc atmiņas, jo gaismā šo posmu varēja labi un tālu pārskatīt. Izskrējuši cauri kādai ūdens sienai, ko tumsā varēja tikai sajust, ne saredzēt, esam pareizajā krastā un varam tumsā striķī pludināties uz leju, kur starp akmeņiem spīd nometnes uguns. Diena ir galā, vēl tikai vakariņas, tad jāuzceļ telts biedru sagatavotā laukumiņā un- gulēt. Zaķis, galīgi noguris, negrib pat ēst. Pārējie žāvē slapjās lupatas. Diena nebija viegla un īsa.
U.

 

18. septembris. 2200 m v.j.l. No rīta +8C, dienā +27C
No rīta nospriežam izlūkot Kardaras kanjonu. Augšpusē nobiras un klintis. Paņemu cirvi pakāpienu ciršanai, uzņemu ap 200 m augstumu, traverss. Aizeju līdz korei. Divi pagriezieni par 900 labi redzami binoklī – diezgan mierīgi. Lejā laižos kā slalomā pa nobirām. Tas prasa 2 st. Novācam nometni, apspriežamies un – uz priekšu. Pirmā sēre, drošināšana, otrā. Otrais pagrieziens. Šī pakāpe sarežģītāka. Staigājam, pētām, domājam, bet priekšā vēl Sugrans, kur pirms mums vēl neviens nav bijis, tāpēc šo nolemjam daļēji apnest. Mūsu ekipāža saņem atļauju braukt aiz pirmās pakāpes, pārējie – zemāk. Pārprāmējamies uz kr. kr., sākam apnest mantas. Arī A2 prāmējas uz mūsu krastu, bet „noguļ”,- viņus uznes akmenim un tālāk viņi aizpeld, pieķērušies rāmim, ar airiem rokās. Skatāmies - O. un K. iet krācē – jau blakus mums, tad overis - viņi uzbrauc akmenim un apgāžas. O. aiznes pa kr. pusi akmenim, K. un katamarānu – pa labi. O. vairs neredzam, bet K. piestājis pie l. kr. vertikālās klints, kur ūdens viņam līdz jostas vietai. Labi, ka vismaz tā. Steidzam pabeigt mantu apnešanu, nolaižam katamarānu ūdenī. K. vairs nav redzams – tātad aizbraucis. B. un U. arī paspējuši apnest mantas pa l. kr., piestājam pie viņiem. Ko nu? Neviena peldoņa. Priekšā krāce – sākas vertikālās klintīs, kuras jau iepriekš apskatījām – apnešana praktiski nav iespējama un izlūkošana visā garumā - arī. Redzam dažus akmens bluķus un samērā rāmu „kabatiņu” aiz tiem. Nolemjam - jāriskē. Braucam pirmie. Veiksmīgs slaloms, ar ielecienu „kabatiņā”. Sagaidām B. un U. Cik nu varam, pārskatām upi – neviena. Atkārtojam vēl līdzīgus pārbraucienus. Veiksmīgi! Beidzot tiekam piestāt l. kr. Jātiek pretējā, jo tālāk vertikāle. Braucam. B. un U. kavējas – šaurajā spraugā vēja brāzma iepūš tik stipri, ka rauj airi no rokām. Nedaudz jānogaida, lai pierimst, jo jāizdara tikai daži vēzieni, bet PRECĪZI. Priekšā varena pārgāze. Apnesam. Satiekam O., viņam nav viegli klājies – pamatīgi sarijies, pus nemaņā - ar Dieva palīdzību izrāpies krastā, saka, ka griboties ēst. Pa krastu var pat iet. Meklējam. Nav nekā. Aiz kanjona pie akmens l.kr. ieraugām K. katamarānu. Pašu neredz. Domājam, ka aizgājis mūs meklēt. Pārceļam O. uz l.kr. Viņš „uzvilkts” līdz galam, kluss. Ejam pa abiem krastiem uz augšu un leju meklēt. Pie K. katamarāna vēl piesietas mantas, cauri slapjas. Esam satriekti. Veiksme – pretējā krastā atrodam A2, gandrīz pilnā komplektā – zaudēts viens balons – izmaucies no saitēm un aizpeldējis. Peldēšana bijusi smaga, bet viens otru uzmundrinājuši, kad licies pavisam bezcerīgi. Izdevies! Savācam viņus uz mūsu krastu. Atvieglojums, bet pienācīgi priecāties nespējam. B. visiem, kam nepieciešams, dod nomierinošas tabletes, taisām vakariņas un ejam gulēt. O. palicis bez telts – B. un U. viņu ņem pie sevis. Rīt līdz pusdienai vēl meklēsim K. Man un At. pa te atrasto trosi jāpārlien uz pretējo krastu, braucamos jaucam ārā. No šejienes jau iespējams iet pa krastu. Priekšā pacelšanās ar visām mantām un taka uz Hodža-Tau.
V.

 

Esam satriekti, apmulsuši, nokļuvuši nereālā pasaulē. Katrs ievilcies savā čaulā, klusē. Cenšamies aptvert, kas ir un varētu būt noticis, bet tas negrib izdoties. Piespiežam sevi domāt un rīkoties - liekam galvas kopā, kā būtu labāk un pareizāk. Nezaudējam cerību. Kaut kāda trula nolemtība, apkārtējo pasauli redzu kā filmu, tās notikumi slīd garām, vairs nespējot mūs tieši ietekmēt. Sāp,- stindzinoši. Iekšā ir liels, ciets, smacējoši sāpīgs kamols ar neskaitāmiem „kā” un „kāpēc”. Atbildes nav atrodamas. Vēlāk izrādās, ka esmu zaudējusi spēju raudāt.
B.

 

19. septembris. 2160 m vjl. No rīta +8C, dienā +29C
Kardaras kanjona izeja. Sarkanas klintis, sarkani ieži, sarkans, dubļains ūdens upē. Visapkārt žūst K. mantas. Taisni brīnums, kā var tik pamatīgi visu samērcēt. Pēc brokastīm daļa aiziet uz augšu, daļa uz leju kaut ko skatīt, meklēt. Mans uzdevums – uz vietas palikt, gatavot pusdienas, kuģus jaukt, kaut ko uzfilmēt. Visiem vairāk vai mazāk jūtamas flegmatiska noguruma pazīmes. Esam satriekti. Vienīgi O. liekas izjūtam iespējami notikušā patieso traģismu. Atgriežas meklētāji. Pārbaudīts viss iespējamais. Nekā. Pēc pusdienas – aktīva gatavošanās promiešanai. Daudz kas tiek iemests ugunskurā un sadedzināts. Krietnā pēcpusdienā dodamies ceļā – pāri nelielai grēdai, aiz tās vasaras ciemats, kur cilvēki atbrauc tikai strādāt. Cauri ciematam pa labi iemītu taku – lejā uz upi. Mūsu ekipāža – dežuranti. Nonākot lejā, pirmo reizi izjūtu tādu absolūtu noguruma nespēku – domāju, ka no nepilnvērtīgas pēdējo dienu barības. Vāram no četrām kartupeļu biezeņa paciņām 2 x 3l putras. Pēc pirmās bļodiņas izdzeršanas atgriežas darbaspējas un varēšana uzvārīt otru porciju. Nakšņojam Muksu labajā krastā pie tiltiņa. Upe strauja, ar lēzenām akmeņu saliņām – ne vēsts no akmens bluķiem, kanjoniem.
Ai.

 

20. septembris. 2100 m vjl. No rīta +7C, dienā +28C
Aktīvā maršruta daļa beigusies. K. nav un meklēt vairs nav kur. Nolemjam iziet pie cilvēkiem. Pārejam tiltu pie Kandau, dodamies uz Muk ciemu, jo no turienes ir cerība kaut kur aizbraukt ar mašīnu. Pa ceļam satiekam lopu ganu ģimeni, kura mūs uzcienā ar plāceņiem un rūgušpienu. Izstāstām savu LIELO BĒDU, apjautājamies, vai nav ko manījuši. Nekā. Atstājam sievai dažas „sirdszāles”. Paēduši ejam tālāk un satiekam pretimbraucošu mašīnu. Sarunājam, ka atpakaļceļā tā aizvedīs mūs līdz Ļahšai. Tur mūs sagaida milicis, kurš paziņo, ka vietējie upē atraduši ķermeni, mums vajadzēšot to atpazīt. Viņš stāsta, kur meklēt, bet, tā kā pats nav tur bijis, tad saņemam neprecīzas ziņas. B., U., O., At. uzreiz dodas uz upi. Pēc laiciņa piebrauc mašīna ar ārstu, kam jāpaņem atrastais. Tomēr meklēšana ir neveiksmīga. Atrodam tikai vēlu naktī, kad atbrauc prokurors un sameklē veco vīru, kurš parāda īsto vietu. Tas tomēr ir K. Ārsts paņem K. savā mašīnā, Ai. un B. brauc ar viņiem, pārējos brigadieris rīt sola aizgādāt uz Džirgetaļu.
A.

 

21. septembris. 2000 m vjl.
Tas viss vēl arvien turpinās. Pat nezinu, kad diena iesākās. O. un es atvelkamies no meklēšanas upmalā tikai melnā naktī. Neklausa ne kājas, ne mēle. Dzert... nežēlīgi gribas dzert, bet puiši no garām tekošā arika neļauj, jo tas esot pārāk netīrs. Kāds vietējais uz elektriskās plītiņas speciāli mums vārot tēju. Ak, Dievs, cik tas liekas ilgi! Arī At. un U. atgriezušies tukšā pirms kādas stundas. Palicēji sagādājuši no bodītes ko ēdamu, tai skaitā cukuru un zivju konservus, cieminieki sanesuši plāceņus. Puiši ar varu spiež ēst, bet kumoss spriežas rīklē, nevaru norīt, lai gan saprotu, ka VAJAG varēt, JĀVAR. Atceļā no upes O. vienu plāceni atnes no mājas, kuras saimnieks zinot, kur atrodas (Kārlis?) – krastā, apkrauts ar akmeņiem, lai lāči, (kuru pēdu krastmalā ka biezs – mielojušies ar efedrām) vai vilki naktī nesaplosa. Mēs, protams, tūlīt atkal gribam skriet uz upi, bet puiši attur, jo esot bijis ārsts un prokurors ar izmeklētāju, gan dažādos laikos. Nav varējuši viens otru un mūs dabūt rokā, tāpēc aizklīduši, bet būšot atkal klāt, lai neko neaiztiekot. Visu laiku mūs ielencis cieminieku bars – jūtama līdzjūtība un ziņkārība, bet man tas viss pilnīgi vienalga – it kā tie būtu stāvoši „stabi” vai tupoši „akmeņi”. Kad paliek tik tumšs, ka vai acī dur, cieminieki sāk izklīst un mēs pamazām zaudējam cerību kaut ko sagaidīt. Negribīgi sākam celt teltis un bāzt mantību zem tentiem. Tikko esam salīduši pa teltīm, ierūcas mašīnas. Klāt ir gan sanitārā, gan prokuratūras. Ceļamies, braucam, paņemam vietējo zinātāju un – uz upi. Mēs te pa gaismu esam reizes trīs gājuši garām, bet šo vietu piesedza krasts – mēs taču meklējām uz salas, kā tika teikts, nevis krastmalā, kur mums neieteica nokāpt, jo no lejas neko nevarot redzēt. Prožektoru gaismā ieraugām akmeņu kaudzīti, no tās rēgojas ārā K. zābaki. Zaudējam pēdējās cerību drumslas. Ņemam nost akmeņus. Jā, viņš. Līdz pusei kails, galvu atgāzis, nedaudz smiltīm apbiris. Pie jostas turas pār galvu pārmauktās Aeroflotes vestes gumijotās „sakas”. Ķiveres nez kāpēc nav. Galva virspusē apdauzīta, plecu gali arī. Citur neviena ziluma vai nobrāzuma. Kā varēja tik tālu atpeldēt bez nevienas skrambiņas? „Dārglietu” maisiņa ar visiem dokumentiem, paša un grupas naudas rezerves, protams, uz kakla arī vairs nav. Turam aizdomās vietējos, bet pierādījumu nekādu nav. Jā, upes izģērbjot tos, kuri nokļūst to varā. Padod nestuves, uzceļam. Pirmoreiz pieskaros mirušam, bet, vai tas tā varētu būt – neticu, nespēju noticēt. Kad pieejam pie mašīnas, ārsts, izmeklētājs un prokurors uzmet vienaldzīgu skatu un liek celt iekšā. Jābrauc uz Džirgataļu formēt dokumentus. Pie K. sēdēs Ai. ar savu un U. mugursomu, mani ar somu paņem prokuratūras mašīna. Pārējiem līdz rītam jāpaliek tepat, tad palīdzēšot sameklēt kādu transportu. Pēdējoreiz maršrutā esam visi kopā. Braucam. Sākas drūmākais ceļš – mājupceļš.

 

Rīgā nokļūstam sadalīti un pa dažādiem ceļiem tikai 25. septembrī. K. un mani Rīgas lidostā nakts vidū sagaida draugi. Smagi. Nomācoši visiem. Vēl arvien nespēju aptvert, ka zaudēts grupas biedrs, pie tam tas, kurš mūs ar U. ievadījis, mācījis, pat dresējis gan tehnikas, gan taktikas un savstarpējo attiecību gudrībās. Murgainā nakts turpinās un nespēj beigties. Jautājumi „kā” un „kāpēc” nebeidz mocīt, bet atbildes nav atrodamas. Tas armēņu (?) sakāmvārds ir baismīgi patiess: „Cilvēk, kalnos tu esi kā asara skropstās – viena trīsa – un tu krīti.”
Šis pārgājiens kā Volta loks tumšā naktī visu parāda neparastā gaismā - apžilbina – gan sametina, gan pārgriež. Daudz ko uzzinām par sevi un citiem. Ko ES varēju izdarīt, lai tā nenotiktu – vēl arvien NEZINU. Vienīgi nebraukt, bet tas neko nemainītu. Jā, Kārlis pārgājiena laikā izturējās savādāk kā parasti – bija kluss, arī mani „nelaida sev tuvumā” – vai NOJAUTA?
Pēc pāris gadiem At. vāc grupu uz Muksu, aicina mani, bet es nespēju – rētas nav sadzijušas, viss uzjundās ar jaunu sparu. Cenšos turēties pa gabalu, bet visu laiku, kamēr viņi ir maršrutā, naktīs nevaru mierīgi gulēt. Tik un tā šis ir viskrāšņākais maršruts – tik daudzkrāsaini kalni, neaptverams varenums un ... skaudra sāpe visam atlikušajam mūžam.
B(Z?)


Klubs > Tēmas > Ekspedīcijas

Lapu uztur: Inno.web